Foto: Maureen Flynn-Burhoe
Maz gan ticams, ka koalīcijas partijas ļautu Godmanim vienpersoniski uzspiest tām netīkamu KNAB priekšnieka kandidātu, kas turpinātu biroja iesākto un apdraudētu korumpētu politisko spēlētāju intereses.
Pagājušajā nedēļā dienasgaismu ieraudzīja lappuses apjoma dokuments, kura astoņos punktos uzmesta kārtība, kādā ierosina ieteikt iecelšanai amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku. Premjera Ivara Godmaņa (LPP/LC) publiskie izteikumi, ka vispār jau pieteikties uz šo amatu varēs arī pēc savas iniciatīvas, bet dažas amatpersonas tomēr noteikti nevarēs pretendēt, gan liek šaubīties, vai tieši minētā kārtība nopietni iecerēta kā KNAB priekšnieka kandidatūras meklējumu formālais ietvars. Tā kā šis dokuments neparedz publiski apsvērt premjera rīcības variantus, to ir vērts aplūkot tikai ar atrunu, proti — ka tas tiešām domāts nopietni un ka instrukcijas projekta fonā ir politiska nostāja tieši tā arī veidot šo procesu.
Instrukcijas projekts pasludina Ministru prezidentu par neapejamu filtru ceļā uz KNAB priekšnieka amatu. Vienīgais veids, kā cilvēks var kļūt par kandidātu, ir gaidīt, kad valdības vadītājs viņu atradīs un piedāvās pretendēt uz amatu. Premjeram šajā izvēlē ir pilnīga rīcības brīvība — viņa skatiens var krist uz jebkuru KNAB likuma formālajām prasībām atbilstošu personu jebkuru iespējamo motīvu dēļ. Vienlaikus potenciālo biroja priekšnieku loks ir dzelžaini ierobežots ar premjeram pazīstamu vai ieteiktu personu klāstu — nevar taču uzaicināt to, kuru nepazīsti! Publiski gan Ivars Godmanis saka, ka „var pieteikties arī citi, kuri uzskata sevi par spējīgiem.”[1] Taču instrukcijas projekta kontekstā šī ir patvaļīgi kundziska pozīcija, — kārtība neparedz iespēju pretendentiem pieteikties pašiem, bet patiesībā papus it kā ļauj pacelt rokas arī tiem, kas paši grib. Vienlaikus valdības šefs arī neskopojas ar paziņojumiem par cilvēkiem, kuri uz amatu pretendēt nevarēs, — tie, piemēram, esot KNAB priekšnieka vietnieki.
Pēc pretendenta izraudzīšanās ir paredzēta konsultatīva procedūra, kas aizvien premjeram neuzliek nekādus pienākumus un nekādi neierobežo viņa rīcību. Proti, Ministru prezidents lūdz Nacionālajai drošības padomei (NDP) un ģenerālprokuroram izvērtēt piedāvāto kandidātu un sniegt viedokli par to. Tā kā nevienā dokumentā nav noteikts, kas tieši būtu jāizvērtē — zināšanas, pieredze, godaprāts, uzticamība vai kas cits — un kāds svars ir nosauktajām un eventuāli arī citām kandidāta kvalitātēm, arī NDP un ģenerālprokurors var vērtēt, ko un kā vēlas. Nav noteikts, vai šim izvērtējumam ir jāietver konsultatīvs slēdziens par kandidāta piemērotību vai arī tas var būt tikai pārspriedums brīvā formā. Bet varbūt tikai saruna, kurā premjers, stingri acīs skatīdamies, pajautā, vai jūs domājat, ka X vai Y ir īstais cilvēks? Bet nekādas saistošas sekas no šiem viedokļiem vienalga neizriet, jo premjeram arī pēc NDP un ģenerālprokurora uzklausīšanas ir brīvas rokas Ministru kabineta sēdē ierosināt jautājumu par KNAB priekšnieka amata kandidāta ieteikšanu Saeimai vai arī pieņemt lēmumu par atteikumu parlamentam ierosināt apstiprināt konkrētu pretendentu.
Instrukcija paredz rīcības brīvību, kas robežojas ar patvaļu ne tikai pēc būtības, bet arī pēc formas. KNAB likums paredz, ka uz biroja priekšnieka amatu var izsludināt arī atklātu konkursu. Taču instrukcija, kurai vajadzētu noteikt vispārīgu kārtību, konkursa procedūru nemaz neparedz. Tāpēc izskatās, ka šis dokuments tapis mirkļa vajadzībai un nenosaka ilgtermiņa noteikumus, bet gan kārtību, kādā Ivars Godmanis 2008.gadā ierosina ieteikt iecelšanai amatā KNAB priekšnieku.
Formāli regulēta procesa priekšrocības ir prognozējamība (redzot procedūru, kļūst skaidrs, kā process norisināsies) un caurskatāmība (ir zināms, kas, kad un kādā veidā piedalās). Tomēr šajā gadījumā netiek sasniegts ne viens, ne otrs. Iepriekšējais kārtības uzmetums, ar ko premjers nāca klajā ap Jāņiem un kas bija iecerēts kā grozījumi KNAB likumā, paredzēja konkursu. Dokuments gan nebija sevišķi kvalitatīvs, tomēr noteica atvērtāku procesu. Taču no toreizējā projekta un tajā iestrādātās pieejas premjers bija gatavs nekavējoties atteikties, sastapis dažu ministru kurnēšanu un aicinājumus pašam uzņemties politisko atbildību un izraudzīties kandidātu.
Godmanis KNAB priekšnieka jautājumā varētu būt nolēmis pieturēties pie vienas no divām iespējamām taktikām. Spert soļus, kas glīti izskatās, bet par tiem necīnīties, lai galu galā koalīcijas partiju ietekmīgākās personas dara, kā grib. Otra interpretācija ir Godmaņa apņēmība tomēr paturēt savā kontrolē KNAB jaunā priekšnieka jautājumu, nodrošinoties, lai šajā amatā nonāktu cilvēks, kam premjers uzticas. Jaunradītā instrukcija viņam formāli sniedz tieši tādu kontroli pār procesu. Faktiski gan maz ticams, ka koalīcijas partijas ļautu valdības vadītājam vienpersoniski uzspiest tām netīkamu kandidātu, kas turpinātu KNAB iesākto un apdraudētu korumpētu politisko spēlētāju intereses. Turklāt sabiedrības atbalstu, kas stiprinātu profesionāla un uzticību pelnoša kandidāta pozīcijas, mazinātu atlases necaurskatāmais un patvaļīgais raksturs. Atceroties, ka tikai sabiedrības protestu dēļ bijušais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs netapa atbrīvots no amata jau pērnruden, kad valdības rīcības iegansti bija pavisam baltiem diegiem šūti, ir skaidrs, ka jebkura pretkorupcijas iecere Latvijā būs neefektīva, ja to nepavadīs sabiedrības pieprasījums, liekot valdošajai elitei būt kaut nedaudz tramīgai.
Grūti pateikt, vai un cik lielā mērā Ivars Godmanis ir ietekmējis pašreizējās KNAB priekšnieka izraudzīšanas instrukcijas projekta saturu. Valdības dotais uzdevums šādu dokumentu izstrādāt, šķiet, nekad nav bijis kaut cik skaidrs. Patlaban uz papīra uzliktā iecere nozīmē pilnīgu paļaušanos uz ministru prezidenta gudrību un godaprātu, taču, tā kā nekad nevaram droši zināt, kas premjeram aiz ādas, instrukcijas projekts skaidrību par svarīgās iestādes nākamā priekšnieka meklēšanas gaitu nesniedz.
____________________
[1] Neatkarīgā Rīta Avīze, 08.09.2008.