Raksts

Kā ministre uzvarēja kultūru


Datums:
17. maijs, 2012


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Amir Kuckovic

Kultūras ministre ar mediju rutīnas palīdzību turpina runāt par sevi, liekot kultūras cilvēkiem atkal un atkal mēģināt pamatot, kāpēc viņi un viņu darbs ir svarīgs.

Šķiet, visi ir dusmīgi. Uz kultūru, uz rakstniekiem. Es neesmu dusmīga uz medijiem, lai gan tieši mediju skatījuma dēļ esam tikuši pie tik asām kultūras bēdām.
Dusmošanās ir lieka, jo viss notiek tradicionāli. Publiskā uzmanība ir pievērsta politikai, nevis kultūrai[ 1 ] . Amatpersonu izteikumi ir svarīgāki par reālo rīcību. Patiesībā kultūra ir sen mediju aizmirsta. Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende (NA) tikai rotē jau zināmos noteikumos.

Runāšana par runāšanos

Iedomājieties, slavenā rakstnieku tikšanās[ 2 ] bija 2. maijā! Nav smieklīgi, jo politikas un kultūras norišu priekšplānā joprojām ir kašķis vienā ministrijas sapulcē. Nesaprašanās jeb komunikācijas problēma. Publicētie viedokļi ir nekonkrēti, jo cilvēki pārsvarā runā par to, kā katrs jutās, kādas bažas radās vai kas šķita. Uztvere aizēno faktus. Rakstniecei Norai Ikstenai likās, ka ministre nav īsti kompetenta, savukārt Otto Ozolam nepatika, kā rakstnieces runāja ar ministri. Katrs par kaut ko citu. Portālu Satori.lv un „Kultūras Dienu” piepildīja vairāku rakstnieku slejas — interesantas, bet atkal par sarunas veidu, ne jau par sarunu. Arī ministre nekavējās turpināt, ieviešot sarunā jaunas frāzes un novēršot uzmanību ar darbinieku atlaišanas vareno vēzienu. Medijiem atkal bija iemesls publicēt pašas ministres vārdu radītas ziņas, bija iemesls piesieties izteikumiem un valodai[ 3 ], aiz tās meklējot atbildi, kāda mums kultūras ministre — laba vai ne pārāk.

Ziņas liek domāt, ka kultūrai nebūtu problēmu, ja ministre mācētu labi runāt. Ja viņa saprastos ar rakstniekiem, būtu ideāli. Vēl tikai Kultūras aliansei jāpalīdz ministres biroja personāla atlasē un iestāsies harmonija! Arī pārējie — prezidents un premjers — uzsver nevis ministres reālās idejas un spēju strādāt, bet prasmi sarunāties. Šī runāšanās par runāšanos kaut ko liecina labākajā gadījumā par politisko kultūru, sliktākajā — par mediju kultūru. Nu visi zinām, ko ministre saka, bet nav skaidrs, ko viņa dara.

Ziņas liek domāt, ka kultūrai nebūtu problēmu, ja ministre mācētu labi runāt.

Lai tiktu laukā no šī absurda, būtu vieta profesionālajai žurnālistikai — skaidrot, atbildēt uz neatbildēto, izvērtēt, ko viss nozīmē. Mēs pat neuzzinām vienkāršāko —kādus jauninājumus ministre vēlas ieviest? Nav ne jausmas, kāds ir viņas plāns. Vēl trakāk — neviens nejautā ministrei, kura nepārtraukti runā par savām izjūtām, uz ko attiecas tie daudzie par ministres darbību viņai personīgi adresētie atzinīgie vārdi? Ja šie jautājumi būtu uzdoti, tad laba ziņa būtu vai nu atbildes uz tiem vai arī nespēja atbildēt.

Nerunāsim parkultūru

Kas īsti notiek? Kam taisnība? Kur problēma? Saprātīgus jautājumus pastāvīgi uzdeva viens otrs „ap kultūru runāšanas” ziņu komentētājs, lai gan vairums ņirgājās par ministri vai par rakstniekiem. Nevar gluži teikt, ka nebija vēlmes saprast, kas notiek un ko domā pati ministre. Pirmais pie skaidrošanas ķērās Arnis Krauze 11. maija „Panorāmā”. Viņš tika pie dažām ministres atbildēm un izraisīja Kultūras ministrijas (KM) darbinieku atlaišanu tiešā ētera telefona sarunas laikā. Pie būtības ķērās arī Krista Burāne[ 4 ], atmaskojot kultūrai veltīto modes vārdu bezjēdzību.
Politoloģe Iveta Kažoka savā blogā[ 5 ] centās šaubīties, vai tiešām ministre ir tik slikta, kā tas liekas rakstniekiem pēc vienas neveiksmīgas tikšanās. Tomēr šajā blogā ietvertas arī jau pierastās šaubas, vai profesionālajai mākslai vispār ir kāda vērtība un kas varētu šo vērtību pierādīt. Parādās pēdējos gados visai tipiskā doma, ka: “par Latvijas mūziķiem ir dzirdēts ārpus Latvijas robežām. Par teātri — arī. Palēnām — arī par filmām. Literatūra…? Šī man ir bijusi reāla problēma: ko jūs ieteiktu palasīt no Latvijas literatūras cilvēkiem, kas latviski nelasa? Vēlams, darbus, kuri ir pieejami Amazon, un par kuriem, ir vismaz dažas citu cilvēku recenzijas, lai ārzemniekam nebūtu jāpaļaujas tikai uzmanu ieteikumu vien?”

Viens no šīs absurdās situācijas iemesliem ir mediju gadiem ilgā kultūras ignorēšana.

Droši vien sava taisnība ir šim skatījumam, bet tas ir mazliet līdzīgs pārliecībai, ka vērtīga būs tā māksla, kas pati nopelnīs naudu un tā pierādīs savu vērtību. Arī kultūras mērīšana ar kādu ārpuses uzmanību (atzinību) ir ļoti populāra, jo tā liek domāt, ka mums sava māksla būs vērtīga vien tad, ja tā izrādīsies vajadzīga kādam citās valstīs. Ar šo (mazliet saasināto) secinājumu es gribētu teikt, ka brīdī, kad ministrei jāpierāda, vai viņa ko spēj, izrādās, kultūrai ir atkal un atkal jāpierāda, ka tā ir vērtīga. Viens no šīs absurdās situācijas iemesliem ir mediju gadiem ilgā kultūras ignorēšana.

Kultūras vietā… kaut kas cits

Tālākais vairs nav par ēku Valdemāra ielā[ 6 ] un tās pašreizējo saimnieci. Tālākais ir par mediju prioritātēm. Mediju saturā māksla un kultūra kļuvusi arvien mazsvarīgāka. Tas ir gadiem ilgs process. Kāds brīnums, ja kultūra ne pārāk svarīga šķiet visiem pārējiem? Sekošana tirāžām un auditorijas kā masas uzvedībai nopietnu un pastāvīgu sarunu par mākslu aizvirzījusi uz mazām mediju satura istabiņām, ko apdzīvo pārsvarā paši mākslas pārstāvji. Tādā situācijā ir viegli skatīt kultūru kā traucējošu parādību ārpus mums un apklusināt ar jautājumiem — bet ko tu (kultūra) pati spēj nopelnīt un kā tu pati spēj pierādīt, ka esi vajadzīga?

Traki, bet aktuālā kultūras kašķa kontekstā mediju galvenajos virsrakstos neatradu, ka sarunu būtu mainījusi literatūras un grāmatniecības nozares stratēģijas publikācija[ 7 ]. Vai par to ir kāda diskusija? Kur ir lielā saruna par šo stratēģiju, kas būtu kaut vai mazliet līdzīga stresam ap vilciena vagonu iepirkumu? Arī kultūras ministrei neviens neprasa domas par šo dokumentu, tāpēc viņa var turpināt runāt par sev veltīto atzinības vilni.

Ziņu meinstrīmā gadiem nav vietas nopietnām sarunām par profesionālās mākslas procesu. Kultūras žurnālistika ir ļoti šaura (galvenokārt sabiedrisko mediju atsevišķos formātos), tā pārsvarā apkalpo kultūras faktus un iedziļinās šo faktu radītāju individuālajās izjūtās, nesaistot tos ar sabiedrības procesiem un neskaidrojot to dziļākās nozīmes. Pārējos medijos kultūra parādās kā aktuālais notikums (selektīva afiša), kā skandāls (ja, piemēram, Alvis Hermanis pasaka, ko domā par latviešiem), kā privātās dzīves notikums (ja aktieris pārcieš slimību, mūziķis pārtrauc/sāk lietot narkotikas u.tml.).

Mediju prioritāšu sistēmā pamata jautājums ir nevis par to, ka kultūra mums ir svarīga, bet gan — padomāsim, kāpēc kultūra varētu būt izdevīga?

Mums patīk priecāties par Latvijas mūzikas panākumiem, bet kurš ir analizējis šo panākumu likumsakarības? Vai tā ir indivīda veiksme? Sistēmiskas pieejas sekas? Konkrēta talanta unikalitāte? Visi priecājamies, ka mūsu solistiem aplaudē pasaules labākajos opernamos, bet mediju uzmanības augšgalā jūs neatradīsit šo panākumu skaidrojumu. Man arī patīk intervijas ar operas dīvām par to, cik labi viņām izdodas apvienot krūts zīdīšanu ar dziedāšanu dažādās valstīs (jo vairākām dziedātājām nesen piedzimuši bērniņi). Bet, atvainojiet, bērnus baro daudzas sievietes, tomēr tikai dažas tiek pie ovācijām Metropolitēna operā. Līdzās stāstam par mātes laimi, es gribētu zināt, kāpēc tieši šīs solistes dziedāšana ir tik īpaša. Labprāt lasītu vairāk nekā vienu un tiešām mūzikas kvalitātei veltītu recenziju par „Prāta vētras” albumu. Bet ko gan var gribēt, ja nopietnajai mākslai veltītais saturs labākajā gadījumā ir novietots kaut kur tālu mediju satura perifērijā, ārpus „īstajiem notikumiem”, ārpus mūsu prioritātēm, ārpus mūsu svarīgās dzīves. Tas nav jautājums par mākslas vērtību, bet par mediju atbildību un uzdevumiem.

Nekas īpašs nav noticis. Kad ministre stājās amatā, bija zināms, ka viņa nepārstāv kultūras jomu. Bet sev uzmanību viņa ir pievērsusi, uzvarot publiskās komunikācijas spēlē. Ministre ar mediju rutīnas un parastās ziņu atlases prakses palīdzību turpina runāt par sevi, būt centrā, liekot kultūras cilvēkiem atkal un atkal mēģināt pamatot, kāpēc viņi un viņu darbs ir svarīgs. Pašreizējā mediju prioritāšu sistēmā pamata jautājums ir nevis par to, ka kultūra mums ir svarīga, bet gan — padomāsim, kāpēc kultūra varētu būt izdevīga, nozīmīga, vajadzīga. Tāds šoreiz mediju efekts. Klasiska attieksmes kultivācija.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!