Foto: A. Jansons
Politiķi ir pārlikuši atbildību uz PR profesionāļu un referenduma dalībnieku pleciem – pasludinot kampaņu par informatīvu un neaizstāvot atklātā un godīgā diskusijā savu veikumu, politiķi ieņem novērotāju pozīciju, tādā veidā sakot balsotājiem: “Kā lemsiet, tā būs!”. Viņi rīkojās, bet atbildēs sabiedrība.
Līdz referendumam vēl ir laiks, arī “tautas informatīvā kampaņa” nav galā, un tomēr par to var jau tagad droši spriest, jo valdība, pasūtot kampaņu, apzināti vai neapzināti izdarīja visu, lai tā pie vislabākās gribas nevarētu reāli ietekmēt referenduma rezultātus. Ja nu vienīgi – negatīvi…
Kāpēc vispār radās nepieciešamība pēc kaut kādas īpašas kampaņas, kuras gaitā vajadzētu sniegt sabiedrībai informāciju, bet faktiski – pārliecināt to balsot par pievienošanos Eiropas Savienībai? Visas valdības pēc neatkarības atjaunošanas ir sludinājušas atgriešanos Eiropā un pievienošanos ES kā savas darbības neapšaubāmu prioritāti. Un tik tiešām pielikušas lielas pūles tās īstenošanai. Diemžēl, tām kaut kā piemirsās, ka ES stājas nevis valdošā elite pati par sevi, bet galu galā stāsies vai nestāsies Latvija un par to būs jālemj pilsoņu kopumam. Rodas iespaids, ka valdība to aptvēra tikai tad, kad jau bija saņemts ES uzaicinājums ar noteikumu, ka tas tiks akceptēts tautas referendumā. Tavu pārsteigumu! Tik grūti jau bija atrast kopīgu valodu ar ES ierēdņiem, bet tagad izrādās, ka arī pašu tauta jāpārliecina, jāizskaidro tai, kāpēc tomēr jāstājas ES un kāpēc tagad, un kāpēc vēl uz tādiem noteikumiem… Bet kad tad valdība ar tādiem sīkumiem ir nodarbojusies? Nebija taču nekad laika, vajadzēja valsti vadīt un ārzemēs pārstāvēt! Ko tagad lai iesāk? Viens gan bija skaidrs no paša sākuma (vēlēšanu kampaņu pieredze): ja sabiedrība par kaut jāpārliecina, ir vajadzīga nauda. To tad arī, neskatoties ne uz kādām budžeta problēmām, ātri vien iedalīja. Un ko tālāk? Arī jau zināms: uzaicināt PR un reklāmas speciālistus, lai tie sarīko kampaņu. Nav jau, kā sacīt jāsaka, pirmā reize.
Bet varbūt tāda veida kampaņa nemaz nebija vajadzīga un šādā veidā tērēt naudu nav ne mazākās jēgas? Kāpēc vispār radās doma par kampaņas sarīkošanu? Atbilde, šķiet, visiem zināma: tāpēc, ka daudz eiroskeptiķu. Bet kāpēc to ir tik daudz? Atkal atbilde ir diezgan skaidra: aiz neuzticības. Un kā lai tā nerodas? Ilgus gadus notiek sarunas par Latvijas pievienošanos ES, tiek saskaņoti noteikumi, mainīti likumi, uzņemtas saistības. Un viss tas (un daudz kas cits) tiek darīts Latvijas vārdā, neprasot tās pilsoņu atļauju un neinformējot sabiedrību par sarunu saturu un rezultātiem. Tā sakot, bez manis mani apprecina. Kā lai nerodas šaubas un neuzticība, galu galā – aizvainojums? Būtu jābrīnās, ja nerastos eiroskeptiķi. Faktiski jābrīnās, ka viņi nav nospiedošā vairākumā, kas, cerams, izskaidrojams ar mūsu cilvēku augsto pilsonisko atbildību un nevis ar kūtrumu. Un ko te var līdzēt informatīvā kampaņa?
Ja valdība tiešām gribēja kaut ko darīt lietas labā, tad būtu jāsāk ar to, ka visi tie politiķi un politiskie spēki, kas tik uzņēmīgi bruģēja Latvijai ceļu uz ES, publiski godīgi uzņemtos atbildību par savu rīcību un tikpat godīgi un atklāti izskaidrotu, kāpēc viņi par to izšķīrās. Un kāpēc viņi arī pašlaik ir pārliecināti, ka tas ir pareizākais un labākais, ko viņi varēja izdarīt Latvijas tautas labā. Kāpēc, rūpējoties par valsts nākotni, viņuprāt, šim solim, neskatoties uz visiem ar to saistītiem “bet” (par kuriem arī tiktu godīgi pastāstīts) alternatīvas nav. Diemžēl, mūsu valdošā elite kārtējo reizi atteicās pat ne no grēksūdzes savu vēlētāju priekšā, no lietišķa dialoga ar viņiem un pārlika atbildību uz sabiedrisko attiecību profesionāļu pleciem. Bet tas nav viņu spēkos, pareizāk sakot – nav viņu kompetencē.
Taču ar to vēl nepietika. Lai pilnīgi atņemtu kampaņas rīkotājiem jebkuras iespējas kaut ko panākt, kampaņa tika formulēta kā informatīva un tās oficiālais mērķis pasniegts kā sabiedrības apgādāšana ar vispusīgu informāciju par ES, lai katrs varētu pēc tam patstāvīgi izdarīt savu izvēli. Tāda nostādne ir daudzējādā ziņā negodīga. Tā ir negodīga pret sabiedrību, jo izrāda tai klaju necieņu, cerot, ka tā noticēs, ka tik liela nauda tiek tērēta, lai vienkārši piegādātu informāciju, un nevis, lai panāktu atbalstu valdības nostājai. Tādējādi faktiski tiek provocēta neuzticība pret jebkuru kampaņas gaitā sniegto informāciju. Tātad tā ir negodīga arī pret kampaņas veidotājiem, jo tādos apstākļos viņu centieniem ir visai maz jēgas. Bet tieši uz viņu pleciem politiķi ir pārlikuši savu atbildību.
Uz viņu, bet pirmām kārtām – uz referenduma dalībnieku pleciem: pasludinot kampaņu par informatīvu un neaizstāvot atklātā un godīgā diskusijā savu veikumu, politiķi ieņem novērotāju pozīciju, tādā veidā sakot balsotājiem: “Kā lemsiet, tā būs!”. Viņi rīkojās, bet atbildēs sabiedrība. Rezultātā Prezidentes kundzei nekas cits neatliek kā lūgt līdzpilsoņus apzināties, ka referendumā vajadzētu izteikt nevis savu viedokli par valdību un valdošo eliti kopumā, bet par kaut ko nesalīdzināmi svarīgāku – par Latvijas nākotni.
Kas attiecas uz kampaņas veidotājiem, tad gandrīz labākais, ko viņi varēja darīt – būt pēc iespējas atturīgiem un nekaitināt cilvēkus, ko viņi diezgan konsekventi arī darīja.
Tomēr šī kampaņa var sniegt PR un reklāmas cilvēkiem labu vielu pārdomām par profesijas uzdevumiem un kompetences loku. Lai politiķi dara savu darbu un komunikācijas speciālisti savu, un lai katrs atbild par savu lauciņu. Diez vai īstiem profesionāļiem ir jāuzņemas tāda veida uzdevumi, it sevišķi ar tādiem priekšnoteikumiem, kas padara darbu ne tikai morāli apšaubāmu, bet arī profesionāli bezjēdzīgu.
P.S. Godīgi sakot, ļoti jau gribētos, lai mūsu valdošās aprindas 20. septembrī saņemtu no sabiedrības nopietnu demokrātijas mācību stundu. Taču, būdams pārliecināts, ka Latvijai nav alternatīvas iestājai Eiropas Savienībā (ne tāpēc, ka ES ir tik lieliska, bet gan tāpēc, ka mums vieniem pašiem mūsu problēmas neatrisināt), diemžēl, jāatzīst, ka cena, kas par šo mācību stundu būtu jāsamaksā Latvijas sabiedrībai, ir nepieņemami augsta.