Raksts

Kā labāk – ar atzīmi vai bez?


Datums:
17. jūnijs, 2003


Autori

Līga Liepiņa


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Nepieciešams plašāks pētījums par bezatzīmju vērtēšanas sistēmas priekšrocībām un trūkumiem, jo desmit gadu laikā tās ieviešanā ieguldīti lieli līdzekļi un darbs, tāpēc būtu žēl atcelt sistēmu, ko daudzi agrākie noliedzēji beidzot ir pieņēmuši.

Bezatzīmju vērtēšanas sistēma sākumskolā noteikta jau desmit gadus un visu šo laiku sabiedrībā notiek diskusijas par to, vai tā jāsaglabā, vai arī jāatgriežas pie atzīmēm. Pēdējā laikā presē asi izskan to vecāku viedoklis, kuru bērniem ir augstas spējas, kā arī labas iespējas tās pilnveidot un attīstīt. Tomēr realitāte ir tāda, ka mācības skolā uzsāk bērni ar dažādām spējām un dažādu sagatavotību, īpaši pēdējā laikā. Manuprāt, veiksmīga bezatzīmju vērtēšana sākumskolā nodrošina bērnu vēlmi mācīties, attīsta pašvērtējuma spējas un prasmi īstenot savu individuālās attīstības programmu, nodrošina individualitātes saglabāšanu, veicina bērna personības veidošanos.

Savā darbā ikdienā uzklausu skolēnu, vecāku un skolotāju atšķirīgos viedokļus par vērtēšanu sākumskolā. Esmu divu bērnu māte, abi bērni sākumskolā darbojās bezatzīmju sistēmā, kuru arī man sākumā bija grūti pieņemt, bet šobrīd uzskatu, ka tieši tā nodrošināja viņu veidošanos par sabiedrībā noderīgām personībām. Veicot pētījumu par bezatzīmju vērtēšanu sākumskolā, nostiprinājās mana pārliecība, ka šo sistēmu nepieciešams pilnveidot, bet tā jāsaglabā. Dalīšos savās pārdomās par iemesliem, kāpēc.

“Vērtēšana ir process, kurā tiek apkopota, interpretēta un sintezēta informācija, lai izdarītu spriedumus par audzēkņiem, dotu audzēkņiem atgriezenisko saiti par viņu progresu, stiprajām un vājajām vietām, spriestu par mācīšanas efektivitāti, dotu informāciju pedagoģijas politikai”[1].

Skola novērtē mācību procesu un tā rezultātu. Tie, kuri šodien vērtē un kuru bērnus vērtē, savulaik vērtēti ar atzīmēm. Šobrīd pastāv bezatzīmju vērtēšanas sistēma sākumskolā, 10 ballu vērtēšana 5. – 12.klasē, līmeņu novērtējums 12.klasi beidzot. Kāds ir pamatojums šādai sistēmai?

Sākumskolā bērni gūst pamatiemaņas un prasmes, ieskatu akadēmiskajās zināšanās. Skolotāji viņiem palīdz šajā procesā, izvērtē bērnu spējas, novēro attīstības dinamiku un savlaicīgi ar aprakstošo vērtējumu sniedz vecākiem informāciju par veiksmēm un neveiksmēm, prognozējot tālāko darbību. Atzīme sākumskolā izslēgtu šo konstruktīvo sadarbību starp bērnu, skolotāju un ģimeni, jo tā ir formāla, nesniedz analīzi.

1992.gadā bezatzīmju vērtēšanas sistēmas ieviešana Latvijā tika balstīta uz humānās pedagoģijas pamatprincipiem, kas respektē skolēnu individuālās spējas, ir vērsti uz skolēnu vajadzību izzināšanu un apmierināšanu, motivācijas veicināšanu un skolēnu spējām atbilstošas izglītības vides radīšanu. Šai sistēmai vajadzēja sekmēt objektīvāku mācību sasniegumu novērtēšanu, ietverot zināšanu, prasmju, iemaņu izvērtējumu, kas balstīts uz skolēna mācīšanās stila un attieksmes analīzi, individuālās attīstības dinamiku un skolēna pašvērtējumu.

Lēmumu par bezatzīmju vērtēšanas ieviešanu pedagogi uzņēma ļoti dažādi – vairākums negatīvi, jo pirms tā pieņemšanas netika sagatavoti un metodiski izglītoti. Arī vecāki nebija informēti par būtiskajām atšķirībām un jaunas vērtēšanas priekšrocībām: bērnu saudzējošo raksturu, vispusību, individuālo īpatnību respektēšanu, analītisko raksturu. Turpretim pedagogi, kuri bija apguvuši humānās pedagoģijas metodes un formas, atbalstīja un īstenoja bezatzīmju sistēmu. Arī šobrīd daudzās Latvijas skolās, kurās skolotāji strādā radoši, bezatzīmju vērtēšanu vērtē pozitīvi, tomēr skolotāji kā galvenos trūkumus min neprasmi veikt aprakstošo vērtējumu un lielo laika patēriņu.

Īpašs nosacījums skolēnu radošai un pilnvērtīgai mācību darbībai ir motivācija, kuru veicina skolotāju profesionālā darbība, vecāku ieinteresētība un atbalsts. Kad bērni ir pavisam mazi un darbojas savā nodabā, viņi parasti domā par savu sasniegumu, nevis to, kā veicas citiem. Skolā viņi sāk salīdzināt savus rezultātus ar citiem un tā nosaka savu snieguma līmeni. Šajā laikā bērns savas mācīšanās vērtējumā pāriet no individuālas uz sociālu pieeju, jo klasē valda sacensības gars un „uzvara” vai „zaudējums” bieži šķiet svarīgāki nekā pati iemācīšanās. Skolēni ar augstām spējām jūtas lepni, bet kā konkurences vidē jūtas mazāk spējīgie? Ļoti labi to raksturo šāds secinājums: “Neveiksmīgi centieni konkurences apstākļos izraisa spēcīgas negatīvas jūtas, kas vērstas pret sevi pašu, un, tā kā sacensība neizbēgami rada situāciju, kurā ir daudz zaudētāju un maz uzvarētāju, vairums bērnu noteikti izjūt draudus savai pašcieņai. Bērnu spēju pašvērtējuma kritums pamatskolas gadu gaitā varbūt daļēji ir sekas daudzu klašu sāncensīgajai videi un pārliecīgi uzsvērtajam sociālajam salīdzinājumam skolas gados”[2].

Vecākiem vajadzētu interesēties par sava bērna sasniegumiem un darbības programmu, kas sekmētu viņa spēju attīstību, zināšanu apguvi, prasmju pilnveidošanos, nevis sava bērna sniegumu salīdzinājumā ar klasesbiedriem. Tāpēc vērtēšanai ir jāatklāj, cik labi skolēns ir sasniedzis savu mērķi, nevis, cik labs vai slikts ir viņa darba rezultāts salīdzinājumā ar citiem. Šādu pieeju nodrošina bezatzīmju vērtēšana, nevis formāla atzīme, kas nesniedz konkrētu informāciju par bērna sasniegumiem.

Ja vērtēšanā ar atzīmēm netiek respektētas katra skolēna spējas, uzsvars tiek likts uz gala rezultātu, kurā galvenokārt tiek norādītas kļūdas, skolēni vērtēšanas rezultātu gaida diskomfortā un ar bailēm. Vērtēšana ar atzīmi ir vienkārša, bet formāla, tā neatspoguļo vērtēšanas kritērijus, kas līdz ar to dažādās mācību iestādēs var būt dažādi.

Bezatzīmju sistēmā galvenais uzsvars tiek likts uz skolēna motivāciju mācību procesam, uz pašizglītošanos, vērtēšanas kritēriji ir formulēti atbilstoši skolēnu vecumam visā valstī vienādi, tie atsedz skolēna sasniegumus kopumā – jomās, nevis atsevišķos priekšmetos. Būtiska vieta bezatzīmju sistēmā ir skolēna pašvērtējumam. Šajā vērtēšanā skolēni ir emocionāli droši un ieinteresēti, tā nodrošina sadarbību skolotājs – skolēni – vecāki.

Vecāko klašu skolēni (6.-11.klase), kuri sākumskolā tika vērtēti bezatzīmju sistēmā, izsaka divējādus viedokļus: tie, kuriem šobrīd ir labi sasniegumi mācībās, atbalsta atzīmes jau sākumskolā, bet pārējie pozitīvi vērtē bezatzīmju sistēmu. Vecākiem vieglāk saprotama un vienkāršāka šķiet atzīme.

Valstī nepieciešams plašāks pētījums par bezatzīmju vērtēšanas sistēmas priekšrocībām un trūkumiem un pāreju 4., 5.klasē uz zināšanu vērtējumu 10 ballu sistēmā. 10 gadu laikā ir ieguldīti lieli līdzekļi un darbs bezatzīmju sistēmas ieviešanā, tāpēc būtu žēl, ja bezatzīmju vērtēšana tiktu atcelta šobrīd, kad daudzi agrākie šī jaunieveduma noliedzēji to ir pieņēmuši, kad atlicis tikai skaidri definēt vērtēšanas procesu un kritērijus, izveidot atbilstošus pārbaudes darbus un atrisināt jautājumu par pāreju no bezatzīmju sistēmas uz vērtēšanu ballēs 4., 5.klasē.

Atzīmju un bezatzīmju vērtēšanas sistēmas salīdzinājums

Tabulu veidoja: L. Liepiņa, V. Sūniņa, V. Reķe. (no pārskata par izglītību Latvijā).

________________

[1] Geidžs un Berliners, 1999

[2] Ames& Ames, 1994

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!