„Diena” ir avīzīte, ko parasti gaidu ar nepacietību – ir taču tik patīkami izlasīt, ka arī citi gudri cilvēki domā līdzīgi un pavisam traka šī pasaule vēl nav palikusi.

Taču šovakar man piepeši sāka šķist, ka varbūt laikraksta pasūtīšana bijusi lieka izšķērdība. Priecīgā sestdienas vakara noskaņā lasot anekdotes „Sestdienā” izlasīju šo – „Strīds interneta portālā ir tas pats, kas olimpiāde garīgi atpalikušajiem. Arī tad, ja esi uzvarējis, tu tik un tā esi kretīns.” Sākumā apjuku – varbūt neesmu kaut ko pareizi sapratusi? Bet tad nāca apgaismība – tas ir joks no kārtējās sērijas – turpat kur par blondīnēm, čukčām un narkomāniem. Nepiederu nevienai no šīm kategorijām, tāpēc nemāku teikt, kā viņi jūtas lasot anekdotes par sevi, taču vienu zinu droši – par šo anekdoti es apvainojos.

Invaliditāti parasti neviens negaida, tā ienāk dažādās ģimenēs un nepasargā ne bagātība, ne gudrība, ne pat labs vārds un mīlestība. Neviens nekad nav vēlējies par kretīnu būt pats, nedz arī redzēt šai statusā savu bērnu, tomēr šīs lietas kāds cits lemj mūsu vietā.

Var jau būt, ka skolas laikā par daudz ko esam pasmējušies – pārāk resns, pārāk tievs, nēsā brilles vai ir ruds un vasarraibumains. Taču šie joki parasti netiek publicēti avīzes anekdošu sadaļā – tā skaidri izsakot aicinājumu – pasmejieties visi, jo taču ir tik smieklīgi…

Iespējams, ka kretīni paši pat nesapratīs (lai gan arī cilvēki ar attīstības traucējumiem spēj gan bēdāties, gan priecāties). Tomēr viņiem ir mammas un tēti, brāļi un māsas. Kā šovakar jūtas viņi?