Biju pie friziera. Kaut kā pēdējā laikā nedaudz panīkstu no vispārējās nekā nedarīšanas, jo viss, ko strādājošs cilvēks darītu, ja viņam būtu brīvdiena, ir jau izdarīts. Pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem uz jautājumu – kā jums griezt – atbildēju tikai vienā frāzē – īsāk. Godīgi sakot ir pavisam apnicis domāt par tik laicīgām lietām, kā matu sakārtojums.
No vienas puses bezdarbniekiem būtu jāuztraucās par to, kā viņi izskatās, jo jebkurā brīdī var sanākt prezentēt sevi darba devējam. Un, lai arī gribētos no sirds ticēt, ka mūsu spējas, prasmes un iemaņas ir noteicošās, patiesība ir cita. Jau sen zināma un visiem atgremota – izskats nosaka lielāko daļu no veiksmes sarunās. Katrā gadījumā tas atstāj vislielāko iespaidu.
Draugu draudzenes regulāri svētdienas vakaros savācas kādā dzīvoklītī un uzpoš sevi krīzes apstākļiem raksturīgā atmosfērā. Pie viņām nākot kāda sieviete/meitene (skaidru ziņu nav), kura par nelielu, bet godīgu beznodokļu atlīdzību veic vispārējos sieviešu izskaistināšanas un spodrināšanas darbu. Sākot ar matu griezšanu un beidzot ar pedikīru.
Un, lai cik kastaini vai noslāņoti tas no malas izklausītos vai izskatītos, šajā vienā dienā viņa vidēji nopelna no 4 meitenēm ap simts latu (atkarībā no veicamo procedūru specifikas). Un tagad padomājiet par to, cik daudz šādi var nopelnīt. Protams, klientūra utt utjp, bet tomēr (…)
Tas, ka valsts neatbalsta un neplāno atbalstīt vietējos mazos uzņēmējus ir pilnīgi skaidrs. Bet, ko tad tā valsts grib?
Emocionāli ir tāda interesanta sajūta. Tu esi atpūties jau tik daudz, ka varētu teikt, ka pārgulējis jēgu. Gribas no rīta piecelties un iet uz darbu. Tiešām. Nē, ar mecenātismu nodarboties negribas, bet pavadīt patīkamu darbadienu iegrimstot tajā nelielajā steigā, stresā, kas pavada jebkuru tradicionālu darbdienu.