Foto: merlinprincesse

Astoņas atbilžu versijas, cenšoties izskaidrot 46% līdzdalību

Nav pasaulē daudz parādību, kas mani kaitinātu vairāk, kā vāji argumentēta komplicētu parādību, problēmu reducēšana uz vienu “pirmcēloni” un tam atbilstošu (pseido) risinājumu. It sevišķi, ja šī trivializēšana notiek ar totālu pārliecību, nepieļaujot savas kļūdīšanās iespēju un ignorējot alternatīvus skaidrojumus.

Tieši šādi skaidrojumi šobrīd dominē, mēģinot saprast iemeslus 46% (zemajai) aktivitātei 1.jūnija pašvaldību vēlēšanās.

Pirmkārt, aicinu dziļi ievilkt elpu, nomierināties un saprast, ka nekāda nacionālā traģēdija nav notikusi. Latvijas rādītāji izskatās slikti uz iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu fona (52.85% 2005.gadā; 53.80% 2009.gadā), taču tie ir gluži pieņemami, piemēram, uz 2004.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu fona (41.34%) un gandrīz visu referendumu kontekstā. Tāpat – nav tā, ka esam nogāzušies uz kādu mūsu reģionam vai demokrātijai principā totāli nepieņemamu līmeni. Jā, Igaunijā 2009.gada pašvaldību vēlēšanās piedalījās 60%, taču 2005.gadā – tikai 47%. Lietuvā 2011.gadā piedalījās 44%. Demokrātijas paraugvalstī Šveicē līdzdalība pēdējās desmitgadēs visa līmeņa vēlēšanās tradicionāli ir starp 44-49%.

Tas nenozīmē, ka nav par ko satraukties vai meklēt aktivitātes samazināšanās iemeslus. Vajag. Tik jāsaprot, ka var atrasties nevis viens Iemesls, bet vairāki, pat daudzi, turklāt tie var savstarpēji mijiedarboties īpaši komplicētos veidos. Ne velti pasaules attīstītākās valstis nu jau vairākas demitgades sūdzas par līdzdalības līmeņa samazināšanos (interesentiem atslēgvārds: trend of decreasing turnout), bet vispārēja konsensa par šīs parādības cēloņiem kā nav, tā nav. Nav pat skaidrs, vai tas tiešām ir vērtējams kā kaut kas negatīvs, vai arī cilvēki vienkārši izvēlas politikā iesaistīties citos veidos.

Otrkārt, atļaušos apgalvot, ka ja kāds jums apgalvo, ka viņš/viņa droši zina iemeslus, kādēļ 1.jūnija aktivitāte bija 46%, viņš/viņa maldina pats sevi vai ar jums manipulē. Nudien nezinu veidu, kā bez padziļinātas vēlētāju (un nebalsotāju) pēcvēlēšanu aptaujas šo noskaidrot. Nedomāju, ka ir kāda versija, kas destilē vienu vienīgu cēloni, kas šādu aktivitāti izskaidro. Piedāvāju secīgi paskatīties uz 8 versijām, kas vai nu ir ļoti plaši publiski skanējušas vai vienkārši izklausās loģiski!

1.versija. Cilvēkiem apnicis. Rezumējot: pēdējā laikā vēlēšanu un referendumu ir bijis TIK DAUDZ, ka cilvēki vairs nespēj turēt.

Problēma – kur tam ir jebkāds apliecinājums? Kaut kas, kas neliktu šai versijai šķist no pirksta izzīstai? Iepriekšējais referendums (par divām valsts valodām) notika aptuveni pirms pusotra gada. Pirms tā referenduma nepilna gada laikā notika divas parakstu vākšanas, referendums un ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Vēl pirms tam – kārtējās Saeimas vēlēšanas. Vēl pirms tam – referendumi un pašvaldību vēlēšanas. Tieši ŠOBRĪD, salīdzinājumā ar to, kas Latvijā darījās pirms pusotra gada, nekādas vēlētāju nogurumu izraisošas aktivitātes Latvijā nav bijušas. Turklāt arī TAD, kad dažādu balsošanu intensitāte bija sevišķi bieža (lai gan nekad ne tāda, kā Šveicē, kur gadā pilsoņiem ir 6-7 balsojumi), nekādas panīkuma pazīmes nebija vērojamas. Pat otrādi. Neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām DnB Nord pētījumu centram SKDS pasūtīja aptauju par to, cik iedzīvotāju ir noskaņoti doties uz vēlēšanām. Tādu bija 50% – salīdzinājumā ar 36% 2009.gadā. Izskatās pēc noguruma un apnikuma?

2.versija. 2009.gada vēlēšanas bija īpašas. Proti, vienā dienā sakrita pašvaldību vēlēšanas un EP vēlēšanas, – šī sakrišana mākslīgi palielināja līdzdalību, līdzdalība būtu jau 2009.gadā bijusi zemāka, ja ne EP vēlēšanas. Tad uz tā fona 2013.gada vēlēšanas vienkārši turpinātu arī Saeimas vēlēšanām raksturīgo vispārējo lejupslīdošo tendenci, bet ne tik dramatiski kā šobrīd.

Manuprāt, šajā versijā “kaut kas ir” – bet nudien nevaru izdomāt veidu, kā no šodienas perspektīvas noskaidrot, cik cilvēku būtu devušies 2009.gadā vēlēt pašvaldības, ja viņiem nebūtu iespējas nobalsot arī par EP deputātiem. Tā kā šī versija ir interesanta, bet, manuprāt, nepārbaudāma. Kā piemērots atskaites punkts šaubīgs ir arī iepriekšējais pašvaldību vēlēšanu laiks 2005.gadā – jo toreiz vēlēšanas notika “tuvāk vēlētājam”, mazākās administratīvās teritorijās, kas varēja būt nopietns faktors līdzdalības izmaiņās.

3.versija. Pārāk saulaina diena.

Nu, nē, taču … ar visu cieņu pret vienkāršibu un nemēģināšanu lietas sarežģīt, bet kā tas var būt galvenais skaidrojums? Saulains bija visā Latvijā, bet līdzdalības kritums, salīdzinājumā ar 2009.gadu, ir ļoti atšķirīgs. Rīgā – 3-4 procentpunkti, Daugavpilī – 18 procentpunkti. Šo skaidrojumu arī grūti pārbaudīt vēsturiski, jo 2009.gada vēlēšanas bija atšķirīgas ar to, ka sakrita ar EP vēlēšanām, bet 2005.gadā un agrāk vēlēšanas notika martā. Bez tam – un ja būtu lijis?

4.versija. Reklamēšanās ierobežojumi. Tā kā uz šīm vēlēšanām pirmo reizi bija noteikts aizliegums izvietot politiskās reklāmas rullīšus televīzijā, daži apsūdzoši pirksti norāda šajā virzienā.

Bet, atvainojiet, ja problēma ir kampaņas intensitātē, tad apmeklējuma kartei, salīdzinājumā ar 2009.gadu, būtu jāuzrādās pavisam citai! Vislielākajam kritumam tad būtu bijis jābūt Rīgā, kur: a) pilsētā agrāk kandidējošās partijas parasti reklamējās televīzijā, bet šogad nevarēja; b) pašvaldība bija aizliegusi pat politiskās vides reklāmas – kandidātu sejas nerēgojās no tiltiem, stabiem, pažobelēm. Ja Rīgas aktivitātei bija pamatīgi jākrīt, tad aktivitātei būtu bijis jāpaliek aptuveni iepriekšējā līmenī tajās pilsētās, kur startēja partijas, kas tāpat (arī citos gadus) nebūtu reklamējušās nacionālā līmeņa televīzijā un kas šogad izvērsa īpaši aktīvu kampaņu, izmantojot pastu un plakātus.

Bet ko mums rāda līdzdalības rezultāti? No lielajām pilsētām tieši Rīgā ir vismazākais aktivitātes kritums! (55-56% šogad, salīdzinājumā ar 59% 2009.gadā), kamēr Jūrmalā ar tās šī gada milzu kampaņotāju aktivitāti kritums ir no 58% uz 49%/50%, Daugavpilī no 55% uz 37%, Valmierā – 56% uz 43%.

Televīzijas ļoti daudz atspoguļoja vēlēšanas ziņās un diskusiju raidījumos. Citi mediji arī. Pasta kastītes bija pārbāztas. Neredzu līdzdalības rādītājos jebkādu pamatu pieņēmumam, ka tieši reklāmas klipu aizliegums ir samazinājis līdzdalību: tieši otrādi – Rīgas piemērs rāda, ka pat īpaši drastiskāki politiskās reklāmas aizliegumi nav faktors, kas būtiski mazinātu vēlētāju aktivitāti, vismaz tik ilgi, kamēr mediji runā par vēlēšanām, notiek diskusijās, kā arī partijas var par sevi vai saviem konkurentiem pavēstīt pa pastu, klātienē, internetā.

5. versija. Latvijā vienkārši nav vairs tik daudz cilvēku un oficiālā statistika šos liekos “balsstiesīgos” nav atskaitījusi.

Šī ir hipotēze, kas prasa nopietnāku pārbaudi. Problēma – es nezinu, cik labi ir dati, ja vēlētos 2013.gada aktivitāti salīdzināt ar 2009.gadu (cik tad bija “par daudz uzskaitīto” un – cik tagad). Turklāt nav jau tā, ka balsstiesīgie, ja vēlētos, vispār netiek līdz urnām – galu galā pirms pusotra gada referendumā piedalījās vairāk nekā 70%. Protams, būtu jāņem vērā, ka jāsalīdzina tikai salīdzināma ranga vēlēšanās, bet tad arī vērts atgriezties pie domas, ka iepriekšējās vēlēšanas, kur vēlēja tikai un vienīgi pašvaldības, notika sen, tikai – 2005.gadā. Bet būtu jauki, ja kāds varētu sakorelēt līdzdalības IZMAIŅAS vismaz starp 2009. (diemžēl 2005.gads nav izmantojams savādāka administratīvā iedalījuma dēļ) un 2013.gada vēlēšanām konkrētās pašvaldībās, no vienas puses, un starplaikā notikušo depopulāciju tieši šajās pašvaldībās (optimistiski pieņemot, ka depopulācijas rādītāji kādam ir).

6. versija. Mazāk sakarīga izvēle vai nolemtība daudzās pašvaldībās. Proti, cilvēkiem nebija, par ko balsot (salīdzinot ar iepriekšējiem vēlēšanu cikliem).

Par šo versiju: iespējams, ka dažās pašvaldībās tas izskaidro zemāku aktivitāti, bet šis neder kā pamatskaidrojums tādēļ, ka aktivitāte ir samazinājusies teju VISUR Latvijā. Neredzu pazīmes, ka uz 1.jūnija vēlēšanām visur Latvijā tiktu piedāvāti mazāk sakarīgi kandidātu saraksti nekā 2009.gadā. Teorētiski iespējams, ka, salīdzinot ar 2009.gadu, audzis vēlētāju prasīgums – ja 2009.gadā ar kandidātu piedāvājumu vēlētājam būtu pieticis, lai ierastos uz vēlēšanu iecirkni, tad 2013.gadā vēlētājs pat ar analoģisku ( iespējams, pat labāku!) kandidātu piedāvājumu nebūs izkustināms no mājas. Teorētiski tas varētu būt, bet bez padziļinātas vēlētāju (un absentistu) aptaujas, kas pēc vienas metodoloģijas būtu rīkota gan 2009.gadā, gan 2013.gadā, arī šis nav izdibināms.

7. versija. Piesaiste konkrētam vēlēšanu iecirknim.

Jā, iespējams, ka šis mazina līdzdalību vēlēšanās. Šo arī ir salīdzinoši viegli noskaidrot, vienkārši nebalsotājiem pajautājot, kādēļ viņi nepiedalījās un noskaidrojot, cik lielai daļai šķērslis bija tieši ģeogrāfija. Bet tas diez vai izskaidros atšķirības no 2009.gada, jo tad spēkā bija tā pati sistēma – vai ne?

8. versija. Vāja kampaņas “vilkme”. Iespējams, ka vislatvijas vēlēšanu kampaņas loģiku diktē tieši Rīga. Ja Rīgā ir aizraujoša kampaņa, arī citas pašvaldības “pavelkās”. Ja nav – tad visi nīkst.

Šis, manuprāt, nav ne labāks, ne sliktāks kā desmiti citu skaidrojumu – un, tāpat kā tiem citiem skaidrojumiem, arī par šo ir grūti izdomāt metodi, kā pārliecināties, vai/cik tajā taisnības. Bez tam atkal jāatzīmē, ka tieši Rīgā samazinājums, salīdzinot ar citām lielajām pilsētām, bija vismazākais – pat ar to, ka nebija ne Šlesera, ne Kristovska un vēlēšanu rezultāts bija izšķirts sen pirms vēlēšanu dienas.

Rezumējot. Manuprāt, visgodīgākā atbilde uz jautājumu “kā izskaidrot tik zemu līdzdalību 2013.gada vēlēšanās?” ir – es nezinu. Nezinu, bet, lūk, dažas hipotēzes, kuras būtu vērts pārbaudīt (manuprāt, īpaši jāskatās uz Nr. 2, 5, 6, 7, 8 augstāk redzamajā sarakstā). Visticamāk, atbilde, ja to vispār būs iespējams atrast, būs komplicēta – proti, līdzdalība samazinājusies DAŽĀDU apstākļu ietekmē. Vislabākā metode – CVK noorganizēt reprezentatīvu aptauju, kurā balsstiesīgajiem vēlētājiem atvērta jautājuma veidā tiktu pajautāts, kādēļ viņi piedalījās vai nepiedalījās šajās vēlēšanās.

Bet arī ja šāda aptauja netiks noorganizēta un līdzdalības rādītāji tā arī paliks mistērija, tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Kā minimums, būtu jāpajautā Igaunijas kolēģiem, ko tieši viņi ir darījuši, lai pašvaldību vēlēšanu aktivitāti uzvilktu no 47% uz 60% (iespējams, vispār neko konkrētu!)

Papildus būtu jānāk pretī vēlētājiem, kas vēlētos izdarīt savu izvēli, bet kurus ierobežo kādi administratīvi šķēršļi: piemēram, jāpārdomā, vai TIEŠĀM balsošanu var organizēt tikai ar piesaisti pie konkrēta iecirkņa, vai TIEŠĀM kaut uz pašvaldību vēlēšanām nevar balsošanu organizēt arī elektroniski (starp citu, vai tad elektroniskās balsošanas pilotprojekts uz pašvaldību vēlēšanām nebija viens no 11. Saeimas solījumiem?)

Tāpat – vēlreiz atkārtojot un uzsverot iepriekšējā bloga ieraksta tēmu – ja jau tik daudzi iedzīvotāji žēlojas, ka nav par ko balsot, kādēļ gan pašvaldību vēlēšanās nevarētu būt brīvie saraksti?