Raksts

Kā izmērīt izglītības kvalitāti skolā?


Datums:
03. maijs, 2005


Autori

Inita Juhņēviča


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Skolas arī agrāk ir centušās noteikt, cik laba ir to sniegtā izglītība, piemēram, skaitļojot skolēnu, klases vai pat visas skolas vidējo atzīmi. Tas ļoti atsauc atmiņā joku par vidējo temperatūru slimnīcā, jo šādi rēķini neparāda ne, kur veicies labi, ne problēmas.

Kaut arī vecākus vienmēr interesējusi bērnu saņemtās izglītības kvalitāte, padomju gados un vēl agrāk viņi parasti pat nemēģināja apšaubīt skolotāju viedokli. Demokrātiskā sabiedrībā mācību iestādes kalpo cilvēkiem, nevis otrādi, tāpēc arvien pieaug sabiedrības interese par izglītības kvalitāti. Kā vajadzētu un kā nevajadzētu to mērīt – par to šajā rakstā.

Labas izglītības pamatā ir jābūt ne tikai iegūtam zināšanu apjomam, bet arī noteiktām vērtībām. Ar padomju tradīcijām atbilstošu izglītības sistēmu velti cerēt, ka Latvija būs demokrātiska sabiedrība ar attīstītu, sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku. Taču izglītības procesa maiņa ir komplicēta, tai nepieciešama visu tās dalībnieku motivācija un prasme to veikt.

Arī līdz šim skolas ir centušās noteikt, cik laba un kvalitatīva ir to sniegtā izglītība. Ir bijuši mēģinājumi izskaitļot katra skolēna un klases vidējo atzīmi, dažviet pat visu attiecīgās skolas skolēnu vidējo atzīmi. Tas ļoti atsauc atmiņā jau paveco joku par vidējo temperatūru slimnīcā – šādi rēķini neparāda ne to, kuros virzienos skola strādā ļoti labi, ne, kur ir problēmas.

Vēl aizvien skolas kvalitāti mēra, izmantojot skolēnu sasniegumus dažādu līmeņu olimpiādēs. Protams, ir atzīstami, ka skolēni attīsta savas spējas arī ārpus obligātā mācību darba skolā, taču arī šie mērījumi nevar noteikt skolas darba kvalitātes līmeni. Pirmkārt, olimpiāžu rezultāti nepasaka neko par skolas darbu kopumā, otrkārt, tiek salīdzināta viena skola ar otru, kas nedod objektīvu ainu par mācību darba kvalitātes līmeni visā valstī.

Bieži vien skolas darba kvalitāti nosaka pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, kas, protams, ir daudz objektīvāks rādītājs. Problēma vienīgi tā, ka valstī centralizētie eksāmeni tiek organizēti tikai vidusskolas beidzējiem un kopš 2001. gada nav neviena mācību priekšmeta, kas būtu jākārto pilnīgi visiem skolēniem. Līdz ar to nav salīdzināmu datu, kas būtu objektīvi un varētu kalpot par kaut vai daļēju kritēriju skolas darba kvalitātes noteikšanai.

Izglītības un zinātnes ministrija jau daudzus gadus veic izglītības iestāžu, tajās realizēto programmu akreditāciju un direktoru atestāciju. Šie procesi pašlaik ir vienīgie, kas skolu darbu analizē, kaut arī ne vienmēr uz skolu paskatās kā vienotu organismu.

Eiropā un pasaulē ir izstrādāta un plaši tiek lietota sistēma, kā pēc iespējas objektīvāk noteikt skolas darbības kvalitāti[1]. Latvija šo pieredzi izmantoja kā informācijas avotu, lai veidotu savu skolu darba vērtēšanas sistēmu – ir izstrādāta gan skolu pašvērtēšanas metodika (Skolu vērtēšanas un attīstības plānošanas rokasgrāmata), gan skolu ārējās vērtēšanas metodika (Skolu darbības kvalitātes vērtēšanas metodika), ko skolu vērtēšanai var izmantot Izglītības un zinātnes ministrija. Šī sistēma tapa Pasaules Bankas īstenotā Izglītības sistēmas attīstības projekta ietvaros, konsultējoties ar 30 skolu direktoriem, direktoru vietniekiem, skolotājiem, skolēniem un pašvaldību pārstāvjiem, kā arī ar visu rajonu izglītības pārvalžu speciālistiem un visiem izglītības valsts inspektoriem. Šī sistēma balstās uz to, ka skolas darbs tiek sadalīts jomās, kuras vērtēt. Visas izglītības jomā ieinteresētās puses ir atzinušas, ka šādas jomas ir septiņas:
[ul]

  • Mācību saturs. Novērtē, kas tiek mācīts, kāds ir mācību vielas sadalījums (piemēram, nav pieļaujams, ka skolā nemāca kādu no izglītības programmā iekļautajiem mācību priekšmetiem), kādas metodes tiek izmantotas, lai skolēni apgūtu nepieciešamās prasmes un zināšanas;
  • Mācīšana un mācīšanās. Te pēta skolotāja darbu gan tiešajā mācīšanas procesā, gan skolotāja un skolēnu darbu mācīšanās procesa organizēšanā un izpildē;
  • Skolēnu sasniegumi. Šī joma skaitliski parāda skolēnu sasniegumus gan ikdienā, gan gala pārbaudījumos. Pie tam Latvijā izstrādātā metodika paredz, ka šo jomu nevērtē ar līmeni (vērtējumu), jo situācija katrā skolā ir unikāla. Kvalitāte tiek mērīta gan izlases skolās, kur, izturot lielu konkursu, iekļūst tikai paši talantīgākie bērni, gan parastas, kur mācās visi bērni, kas dzīvo skolas apkārtnē, gan skolas, kurās mācās bērni ar speciālām vajadzībām;
  • Atbalsts skolēniem. Te pēta, kā skolā tiek organizēts darbs gan ar talantīgajiem skolēniem, gan ar tiem, kam ir grūtības mācībās. Ir būtiski, lai skola atbalstītu visus skolēnus;
  • Skolas vide. Šeit jārunā gan par skolas fizisko vidi (telpu iekārtojums, skolas tīrība, atpūtas telpu pieejamība, drošība skolas pagalmā vai pie skolas), gan skolēnu un skolotāju savstarpējām attiecībām;
  • Resursi. Šī ir ļoti svarīga skolas darba sastāvdaļa, jo galvenokārt resursi nosaka, vai mācību priekšmets tiek mācīts kvalitatīvi. Ja skolā nav mūsdienu prasībām atbilstoši iekārtots fizikas vai ķīmijas kabinets, skolēnu zināšanas arī paliks teorētiskā līmenī. Ja skolā datori ir pietiekamā daudzumā un datorklasei ir nodrošināta pieejamība, skolēnu zināšanas un prasmes informācijas tehnoloģiju lietošanā ir daudz labākas;
  • Skolas vadības darbs. Tas jāvērtē kā komandas darbs, nevis atsevišķi izdalot direktora darbu skolas vadīšanā. Lietderīgi būtu apvienot direktoru atestāciju un skolas akreditāciju vienā procedūrā, tā ietaupot milzīgus līdzekļus.
  • Šādi vērtējot jebkuras mācību iestādes darbu var analizēt visu skolas darbu kopumā, objektīvi novērtēt ikvienu skolu, norādot uz stiprajām pusēm un trūkumiem un nospraužot mērķus skolas tālākai virzībai un attīstībai. Skolai ir iespējas izstrādāt savu plānu trūkumu novēršanai un to ieviest, jo skolas darbības kvalitātes vērtēšana ir paredzēta reizi sešos gados.

    Lai arī Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi izglītības iestāžu darbības kvalitātes vērtēšanas mehānismu, tā ieviešana diemžēl tiek atlikta no viena termiņa uz nākošo.
    ____________________________

    [1] Visplašāk pasaulē pazīstama ir Skotijas izglītības inspekcijas izstrādātā skolu pašvērtēšanas metodika, kas publicēta grāmatā “How Good is Our School?”. Vairāk skat. www.hmie.gov.uk

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!