Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI
Nacionālo attīstības plānu 2007.-2013.gadam nav jēgas ieviest, ja tas neko neplāno. Nacionālā attīstības plāna (NAP) projekts tiek apspriests pēc tam, kad ES Struktūrfondu ietvaros Latvijai pieejamie līdzekļi jau ir saplānoti un notiek darbs pie operacionālo programmu izstrādes. Sabiedriskā apspriešana ir NAP nozīmīgākais devums Latvijas attīstības plānošanā, jo pirms 9.Saeimas vēlēšanām dod iespēju runāt par sabiedrības attīstībai nozīmīgiem jautājumiem.
Kas tad īsti ir NAP, ko tas plāno, kāds būs tā spēks un kāda ir tā jēga? Šādus jautājumus vērts uzdot, jo Ministru Kabinets 2006.gada 30.janvārī apstiprinājis Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta (NSID) 2007.-2013.gadam projektu[1], saskaņā ar kuru tiks īstenota Eiropas Savienības (ES) strukturālā politika Latvijā, jeb kā tautā teic – apgūti fondi, un kurš ir viens no ar NAP īstenošanu saistītajiem plānošanas dokumentiem[2]. Pēc Finanšu ministrijas ES Fondu departamenta mājas lapā www.esfondi.lv iegūstamās informācijas par fondu dokumentu sagatavošanas laika ietvaru var spriest, ka liela daļa pieejamo līdzekļu jau ir saplānota un pašreiz pārvaldes institūcijās noris intensīvs darbs pie jauno programmu izstrādāšanas. Maijā operacionālo programmu projekti tiek izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē, nodoti publiskai apspriešanai, jūnijā kopā ar NSID tiks skatīti Ministru kabinetā un tālāk līdz gada beigām saskaņoti ar Eiropas Komisiju. Tā kā struktūrfondu līdzekļi veido ievērojamu daļu no tiem līdzekļiem, ko varētu ieguldīt attīstībā, tad diemžēl izskatās, ka šobrīd NAP ieviešanas konsultācijās mēs apspriedīsim pērnās vasaras aktuālos jautājumus.
Saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu[3] Nacionālais attīstības plāns ir reģionālās attīstības politikas vidēja termiņa plānošanas dokuments. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai nozaru politiku izstrādāšanā un budžeta procesā tiktu ņemtas vērā reģionālās attīstības prioritātes. Pēc likumā rakstītā var spriest, ka NAP ir galvenais instruments, ar ko reģionu pārstāvji varētu nodrošināt, lai to attīstībai svarīgi jautājumi netiktu atstāti novārtā, lemjot par nozaru politikām. Rūgtā pieredze ar nepārtraukto un nerezultatīvo reģionālo reformu, protams, māca nepaļauties uz šādu nodrošinājumu. Tāpēc ir saprotama vēlme uzstādīt reģionālo politiku par nacionālās attīstības politiku un tiekšanās plāna īstenošanā iesaistīt valdības vadītāju. Tomēr apspriešanai nodotā NAP pirmās redakcijas saturu nav iespējams uzskatīt par tādu, kas plāno valsts attīstību nākamajiem septiņiem gadiem.
Pirmkārt, plāna sagatavotāji par plāna idejisko pamatu ir izvēlējušies un gandrīz vārds vārdā pārrakstījuši Saeimas ilgtermiņa konceptuālo dokumentu Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā. Dokuments deklarē, ka cilvēks Latvijas izaugsmes modelī izvirzīts pirmajā vietā, un, šķiet, priekš pašiem dokumenta izstrādātājiem atklāj inovāciju un izglītības politiku esamību. Nedz vispārpieņemto patiesību uzskaitījums, nedz ģeniālie trīs iespējamie Latvijas attīstības scenāriji – atpalicība, stagnācija un izaugsme – neko attīstības politikas plānošanai nedod, jo pēc būtības tā arī neko nepasaka.
Otrkārt, stratēģiskam dokumentam ir jānosaka prioritātes, kuru īstenošana tālāk tiks iestrādāta nozaru politikās, programmās un ministriju stratēģiskajos plānos, un jānosaka galvenie darbības virzieni. NAP projektā iekļautais risināmo uzdevumu saraksts ir pārāk īss, lai ietvertu visus valsts attīstībai svarīgos jautājumus, un pārāk garš, lai būtu stratēģisks.
Treškārt, politikas procesā ir virkne secīgu stadiju – problēmas formulēšana un nonākšana dienaskartībā, politikas plānošana, īstenošana un novērtēšana. Lai no plānošanas nonāktu ieviešanas stadijā, ir nepieciešams finansējums. Plāns, kas neparedz finansējumu, ir tikai problēmas un iespējamo risinājumu apraksts.
Visbeidzot, paši plāna autori uzsver, ka NAP ir sociālais kontrakts starp sabiedrību un politiķiem. Tas ir aplami, ja vien plāns nav domāts kā kādas politiskās partijas priekšvēlēšanu piedāvājums. Un pat, uzlūkojot NAP par kontraktu starp valdību un sabiedrību, tajā ir jābūt konkrētam vienošanās priekšmetam. Piemēram, valdība apņemas finansēt ārvalstu tehnoloģiju pārnesi, uzņēmēji izmantot šīs jaunās tehnoloģijas augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā.
Ministru Kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumos Nr.565 Nacionālā attīstības plāna izstrādes, ieviešanas, uzraudzības un sabiedriskās apspriešanas kārtība, kuri izstrādāti pamatojoties uz Reģionālās attīstības likumu, tiek paredzēts, ka NAP, atbilstoši tajā noteiktajai institucionālajai atbildībai, īsteno tiešās pārvaldes iestādes[4] un citas iesaistītās institūcijas. Citiem vārdiem, Ekonomikas, Izglītības un Zinātnes, Kultūras, Satiksmes un citām NAP pieminētajām ministrijām, izstrādājot nozaru politikas, būtu jāievēro NAP noteiktās prioritātes. Budžeta plānošanas procesā nozaru ministrijām, gatavojot stratēģijas un priekšlikumus budžeta projektam, būtu jāievēro NAP noteiktās prioritātes. Plānojot struktūrfondu līdzekļus, atbildīgajām ministrijām un vadošajai iestādei būtu jāievēro NAP noteiktās prioritātes. Un visbeidzot, arī valdībai būtu jāievēro NAP izvirzītās prioritātes un rīcības virzieni. Tomēr, ņemot vērā NAP kvalitāti, atbildīgās institūcijas visdrīzāk to pieminēs tikai sarakstā pie saistošajiem plānošanas dokumentiem, kā to, piemēram, jau ir darījis Finanšu ministrijas ES Fondu departaments, gatavojot NSID.
Būtu tikai saprātīgi NAP īstenošanu neuzspiest (šī vārda tiešajā nozīmē) nevienai valsts pārvaldes institūcijai un tādējādi neturpināt laika un resursu izniekošanu. Lai padarītu tā esamību kaut cik jēgpilnu, būtu saprātīgi vismaz saīsināt risināmo uzdevumu sarakstu, atstājot trīs līdz piecus uzdevumus jeb darbības virzienus zem katras prioritātes. Pie tam, nevis svītrojot liekos, bet pārformulējot tā, lai attīstībai svarīgie uzdevumi būtu šajā darbības virzienā ietverti. Tas nodrošinātu arī to, ka institūcijas, kas ir iesaistītas plāna īstenošanā, nebūtu tā satura dēļ ierobežotas ar plānā ietverto uzdevumu sarakstu un varētu profesionāli plānot nozares politikas.
Apspriešanai piedāvātajā NAP redakcijā lasām, ka plāna ieviešanu koordinē un uzraudzību īsteno Nacionālā attīstības padome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents un kuras Padomes sekretariāta funkcijas izpildīs Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.
Manuprāt, nav būtiski, kas un kā koordinēs un uzraudzīs NAP ieviešanu. Daudz svarīgāk ir atbildēt uz jautājumu, kā panākt to, lai reģionu un valsts kopumā attīstības prioritātes beidzot tiktu noformulētas tā, lai tās tiešām būtu adekvātas un vidējā termiņā sasniedzamas. Plānā par prioritāti noteiktā cilvēkresursu attīstība ir nozīmīgs ekonomiskās izaugsmes faktors, bet nav vienīgais. Šajā jautājumā NAP sabiedriskās apspriešanas un priekšvēlēšanu rosinātā politiķu lielā interese par reģioniem un valsti kopumā varētu palīdzēt. NAP ieviešanas apspriešana izmantojama, lai pārslēgtu politisko domu no kā sadalīsim uz kā attīstīsim, jo tieši politiskās gribas trūkums līdz šim ir bijis visbūtiskākais Latvijas attīstības šķērslis.
_________________________________
[1] Nacionālais Stratēģiskais ietvardokuments (PDF) sagatavots, ņemot vērā konceptuālo dokumentu Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā, Nacionālo attīstības plānu un Latvijas nacionālo Lisabonas programmu.
[2] Nacionālo stratēģisko ietvardokumentu (NISD) pagājušā gada nogalē Finanšu ministrija izstrādāja, publiski apsprieda, saskaņoja ar nozaru ministrijām un iesniedza Ministru Kabinetā trīs mēnešu laikā.
[3] Reģionālās attīstības likuma 6.panta 1.punkts