Raksts

Kā iemācīt VISU Latvijas sabiedrību mācīties?


Datums:
22. marts, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Fernando X.Sanchez

[u][/u]Kas notiktu, ja ... Latvijas ierēdņiem būtu gadā jāapgūst 3 kursi, ko bez maksas piedāvā pasaules labākās augstskolas?

Vai atceraties, ka nesen visu pasauli aplidoja ziņa, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā bērniem programmēšanu mācīs jau no pirmās klases? Igauņi šādi bija trāpījuši trīs mērķos vienlaikus:
1) atkal starptautiskās sabiedrības acīs paspilgtinājuši Igaunijas kā īpaši uz progresu orientētas un ilgtermiņā domājošas valsts tēlu (PR faktors);
2) palielinājuši iespēju, ka nākotnē Igaunijas jaunākās paaudzes patiešām jutīsies drošākas ne tikai izmantojot, bet arī paši veidojot elektronisko vidi (ilgtermiņa nākotnes plānošanas faktors);
3) devuši signālu ne tikai pirmklasniekiem, bet arī visai Igaunijas sabiedrībai par to, kādas prasmes ir īpaši svarīgas un jau tagad apgūstamas. Šis signāls, iespējams, radīs sniega bumbas efektu, – programmēšanu vairāk apgūstot ne tikai pirmklasniekiem, bet arī citiem igauņiem (motivējošais faktors)!

Vārdu sakot: win, win, win!

Man šķiet, ka varam izdarīt ko līdzīgu – ar, iespējams, pat vēl lielāku pievienoto vērtību Latvijas sabiedrībai. Bet pirms es konkrētāk izklāstu ideju, nedaudz informācijas tās kontekstam.

1. PROBLĒMA

Par spīti mūsu laikmeta iespējām un to, cik daudzi Latvijas iedzīvotāji tieši izglītībā saskata Latvijas straujākas attīstības iespējas, vidējā statistiskā cilvēka (gan Latvijā, gan jebkurā citā mūsdienu valstī) mentalitāte attiecībā uz jaunu zināšanu apguvi ir palikusi tā pati vecā. Proti, ka izglītošanās process beidzas ar formālu skolas, augstskolas diplomu. Labākajā gadījumā pēc augstskolas pabeigšanas vēl seko daži specializēti kursi, bet principā cilvēks jau ir jau izglītības ziņā „gatavs”, – un viņam jāsāk domāt vairs ne par sevis, bet par nākamo paaudžu izglītošanu.

Kādēļ tā ir problēma? Trīs iemesli:

(1) mūsdienu tehnoloģiskais progress ir nesis tik straujas pārmaiņas sabiedrībā, ka attīstās veselas nozares, kas prasa tādas jaunas zināšanas, kuras agrāk netika mācītas ne skolās, ne augstskolās;
(2) pat „vecajās” nozarēs jaunas atziņas nāk klāt tādā intensitātē, ka lielākoties pat cilvēkam, kas skolu/augstskolu kādā jomā ir beidzis pirms 10-20 gadiem, daļai zināšanu jau ir notecējis „derīguma termiņš”.

Abas šīs problēmas līdz šim tika koriģētas, katrai jaunākajai paaudzei mācot jaunas zināšanas – taču tas ir izšķērdīgi pret to cilvēku potenciālu, kas formālo izglītības sistēmu izmantojuši tad, kad šīs zināšanas vēl netika mācītas.

(3) līdzšinējās izglītības nozaru nevis starpdisciplinārais raksturs ir pretrunā mūsdienu pasaules loģikai (ar tās uzsvaru uz augstu pievienoto vērtību, cilvēka radošuma potenciāla lielāku izmantošanu, fragmentētiem nišas „produktiem”), kas neļauj optimāli sintezēt dažādu jomu zināšanas. Cilvēki ir tik tālu ierakušies kādā no jomām un pēc inerces tajā darbojas, ka sintēzes iespējas nemaz nespēj pamanīt.

2. RISINĀMIE JAUTĀJUMI

Līdz ar to būtu jātiek skaidrībā par trim lietām:

1.kā pēc iespējas daudzus Latvijas iedzīvotājus (ne tikai jaunākās paaudzes!) motivēt apgūt jaunas nozares, par kurām vēl pirms 5, 10, 15, 20 gadiem skolās/augstskolās nemācīja? Piemēram, Latvijā lielākā daļa no cilvēkiem darbspējīgā vecumā nav skolās apguvuši ne ekonomiku, ne statistiku, kas šobrīd ir skolu programmu neatņemama sastāvdaļa.

2.Kā motivēt Latvijas iedzīvotājus ik pa laikam atjaunot savas zināšanas gan nozarē, kurā attiecīgais cilvēks strādā, gan arī attiecībā uz pamatlietām, kas tika apgūtas skolā (literatūra, vēsture, ekonomika, statistika u.tml.), bet kur svarīgas izpratnes/atziņas ir laika gaitā mainījušās vai kas nozīmīgs nācis klāt?

3.Kā motivēt Latvijas iedzīvotājus par normu uzskatīt nevis tikai vienas nozares dziļu apgūšanu, bet gan starpdisciplināru vai multidisciplināru izglītību? Piemēram, juristam apgūt arī vides zinības, ķīmiķim – arī ekonomiku, sociologam – arī kultūras vadību?

Citiem vārdiem sakot – kā panākt, lai realizējas frāze, kas jau desmitgadēm tiek likta dažādos politikas plānošanas dokumentos: „izglītība visa mūža garumā” un nevis kā vēlamība, bet kā norma?

3. IDEJA PROCESA PALAIŠANAI

Mentalitātes maiņa izglītības jautājumos izskatās pēc grandiozas un tādēļ teju nerisināmas problēmas. Bet, manuprāt, nav tik traki! Es nedomāju, ka šo procesu ir iespējams no A līdz Z izplānot, bet vienlaikus, manuprāt, cilvēku attieksmes ir joma, kurā visefektīvākā metode ir centieni izraisīt sniegabumbas efektu. Proti, pārmaiņas sākt šaurā, nelielā nozarē ierobežotā apjomā un, ja tām izrādās potenciāls, bumba veļoties uz priekšu kļūs lielāka un lielāka, līdz sāksies neapturama lavīna.

Kurā nozarē attiecībā uz izglītības jautājumiem varētu būt šāds potenciāls?

Tur, kur darbiniekiem JAU ŠOBRĪD likumā ir noteikts pienākums uzlabot savu profesionālo kvalifikāciju.

Ierēdņi.

Citāts no Valsts civildienesta likuma: „Ierēdņa pienākums ir regulāri papildināt zināšanas un pilnveidot profesionālās iemaņas un prasmes, kas nepieciešamas amata pienākumu pildīšanai.” Šī norma šobrīd reāli nedarbojas, jo … nav jau iespēju! Valsts administrācijas skolai krīzes laikos tika nogriezts finansējums par spīti lielajam pieprasījumam pēc kursiem, un šobrīd VAS piedāvā lielākoties maksas kursus. Ierēdņi reizi gadā tiek vērtēti, tai skaitā arī pēc šī kritērija, bet vērtēšana lielākoties ir formāls process.

Bet – kas tad, ja ierēdņu zināšanu papildināšanas vērtēšana vairs nebūtu formāls process un ierēdņiem būtu reālas iespējas apgūt pasaulē labāko augstskolu kursus?

Izklausās pārāk fantastiski, lai būtu taisnība? Bet tā nav! Mūsdienu internets piedāvā šādas iespējas! Es, protams, domāju bezmaksas masveida tālmācību kursus (MOOC). To šobrīd jau ir aptuveni 500, un nākotnē būs vēl vairāk. Pasaules labākās augstskolas tās bez maksas padara pieejamus Coursera, Udacity, EdX, Venture Lab platformās, un ir droši zināms, ka jau šogad šīm platformām pievienosies vēl jaunas (piemēram, ar britu labākajām augstskolām)!

Kādēļ neizmantot šo fantastisko iespēju? Par sekmīgu kursa pabeigšanu šīs platformas piedāvā sertifikātu. Ierēdņiem būtu pienākums gada laikā apgūt trīs kursus – vai nu uzrādot noslēguma sertifikātus vai arī (kas, iespējams, ir vēl labāk) dažās lapās aprakstot galvenos ieguvumus no kursa. Ministrijās taču ir īpašas personālvadības nodaļas: kādēļ gan tās nepieslēgt, lai konkrētiem ministriju darbiniekiem ieteiktu konkrētus, ierēdņa profilam atbilstošus kursus? Piemēram, vienu ar valsts iestādē strādājošajiem vispārsvarīgām prasmēm, vienu attiecīgajai nozarei nozīmīgu kursu, un vienu kursu, ko ierēdnis varētu izvēlēties pilnīgi brīvi, atbilstoši savām interesēm?

Kā šie trīs kursi varētu izskatīties? Teiksim, šādi:

Valsts darbinieka vispārsvarīgo prasmju, zināšanu kurss. Izvēle – 1) Statistics 2) Gamification 3) Democratic Development 4) Social Psychology 5) Justice 6) The Law of the European Union: An Introduction 7) English Composition I: Achieving Expertise. ; 8) Metadata 9) Creativity, innovation and Change. Un tā varētu turpināt! Nedaudz vairāk pameklējot, es noteikti varētu atrast vismaz 20 kursus, kas būtu noderīgi gandrīz katram, kas strādā valsts pārvaldē. Un ne tikai viņiem vien!

Nozaru kurss. Vadītājiem – Critical Perspectives on Management. Vides jomaClimate Literacy: Navigating Climate Conversations; Introduction to Environmental Law and Policy. Ekonomika, enerģētika: A Look at Nuclear Science and Technology; Energy, the Environment, and Our Future; Understanding economic policymaking; New Models of Business in Society Ārlietas, aizsardzība: Introduction to International Criminal Law;Constitutional Struggles in the Muslim World; Conditions of War and Peace; Terrorism and Counterterrorism: comparing theory and practice; A New History for a New China, 1700-2000: New Data and New Methods, Part 1. Veselība: Human Health and Global Environmental Change Principle of Public Health Izglītība: Globalizing Higher Education and Research for the ‘Knowledge Economy’. Un tie ir tikai daži piemēri! KATRĀ jomā, kur Latvijā ir ministrijas, jau šodien var atrast kādu kursu, kas bagātinās tur strādājošo zināšanas par nozares jautājumiem.

Brīvās izvēles kurss (bez ieteikumiem). History of Rock; The Camera never lies; Sports and Society; How to build a Startup; Design of a Computer Program utt. – jebkurš no aptuveni 500 kursiem. Vienalga; sarežģīts vai vienkāršs!

Ierēdņiem, kuri nav apguvuši angļu valodu, būtu jādod iespēja gada laikā attiecīgos 3 kursus apgūt arī latviski, bet viņiem būtu jārēķinās, ka diez vai šīs iespējas būtu bez maksas un tik ērti pieejamas.

4. KĀDS NO TĀ LABUMS?

Šaubos, ka trīs kursi gadā radītu milzīgu apgrūtinājumu Latvijas civildienestam. Zinot, cik atraktīvi un interesanti ir šie internetā bez maksas pieejamie kursi, domāju, ka daudzi, ja ne vairākums, izmēģinot kādu no kursiem, priecāsies par iespēju apgūt jaunās zināšanas! Bet ieguvums sabiedrībai no šīs jaunās prakses civildienestā, manuprāt, būs ne tikai pašiem ierēdņiem, kas varēs savā CV ierakstīt trīs jaunapgūtus kursus gadā un izmantot šīs zināšanas gan darbā, gan sevis bagātināšanai, bet arī visai sabiedrībai.

Kādēļ?

Tādēļ, ka aptuveni 10 000 darbinieki, kas katru gadu apgūst vismaz 3 kursus, nav maz. Šāds process rada spiedienu ne tikai uz ierēdņiem pilnveidot savas zināšanas, bet arī uz privātā sektora darbiniekiem. Privātā sektora darbiniekiem likumā ierakstīta tālākmācīšanās pienākuma nav, bet – lai konkurētu ar publiskā sektora darbiniekiem ar pieteikumiem uz darbavietām – daudzi tādēļ vien paši kaut izmēģinās šīs jaunās MOOC iespējas!

Tieši šis sabiedriskais spiediens un savstarpējā konkurence var radīt sniegabumbas efektu, kur mācīšanās visas dzīves garumā aizvien vairāk tiek uzskatīta par normu! Tas, manuprāt, salīdzinoši īsā laikā novestu pie sabiedrības:

1) … kam salīdzinājumā ar jebkuru citu sabiedrību ne tikai pašā jaunākajā paaudzē, bet visās strādājošajās paaudzēs līdzvērtīgi „iegulstas” pasaulē visjaunākie priekšstati par dažādām nozarēm! Turklāt vienā cilvēkā ne tikai par vienu nozari, bet par dažādām nozarēm un arī vispārizglītojošās zināšanas. Tas varētu pamatīgi palielināt cilvēku intelektuālo kapacitāti – spēju sintezēt dažādu jomu zināšanas, attīstīt jaunus biznesus;

2)… kur par normu tiek uzskatīta mācīšanās visa mūža garumā, turklāt ne tikai vienas nozares ietvaros;

3)… kur, plašam cilvēku lokam personiski saskaroties ar labi organizētiem, saturiski vērtīgiem un interesanti vadītiem kursiem, pieaug prasīgums arī pret formālo izglītības sistēmu, tās kvalitāti. Iespējams, ka personiska saskarsme ar kādu interesantu MOOC kursu Latvijas iedzīvotāju jebkurā vecumā pamudinās apsvērt arī nopietnas studijas attiecīgajā jomā.

Un, jā, papildus visiem šiem mūsu sabiedrības pašu ieguvumiem, ir arī vēl kāds. Vismaz man ir apnicis tas, ka tikai Igaunija tiek minēta kā Baltijas progresīvākā sabiedrība! Tam ir savs pamats, bet tomēr …

Kādēļ gan tieši Latvija nevarētu būt tā valsts, kas pirmā atrastu iespēju izmantot vēl pavisam jauno MOOC-u tendencei savu cilvēku intelektuālā un radošā potenciāla attīstīšanai?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!