Pēdējā laikā arvien biežāk parādās raksti par Google Glass. Lielākoties raksti ir sekas nepārspētā magnāta Google mārketingam, gan izdāļājot brilles bez maksas tehnoloģiju fanātiem, žurnālistiem un blogeriem (tā radot tā saucamo buzz), gan dodot iespēju tās iepriekšpasūtināt, tā radot sajūtu, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs. Un ir jau arī, vismaz tehnoloģiskā ziņā. Tomēr vai tas ir viss, par ko ir jārunā?
Kas ir Google Glass? Ne mazāk un ne vairāk kā revolūcija tajā, kā mēs nākotnē redzēsim pasauli. Uzliekot šīs brilles, tu varēsi jebkuru savas dzīves brīdi nofotografēt vai ierakstīt video, skatoties uz objektu, varēsi uzzināt par to vairāk, varēsi uzzināt maršrutu no punkta A un punktu B, nosūtīt ziņas, tiešsaistē dalīties ar informāciju, tulkot, iegūt informāciju, u.t.t. Un tas viss būs tavās brillēs.
Tomēr es neesmu sajūsmā un tam ir trīs iemesli.
Pirmkārt, tādēļ, ka šis ir liels solis pretim policejiskai valstij, kurā tu vēro visus un visi vēro tevi. Ir tikai laika jautājums, kad brilles pārvērtīsies par kontaktlēcu, kuru vairs nevarēs pamanīt citi un par kuru zināsi tikai tu pats. Tā ir pasaule, kurā vairs nav brīvības, jo tu zini, ka jebkurā brīdī var tikt ierakstīts tas, ko tu dari (jau tagad tas tā ir, tikai telefonus un kameras ir vieglāk pamanīt), saruna, kuru tu veic, tavas dzīves intīmie mirkļi. Jebkurš ļaundaris (pedofils, varmāka) tagad vieglāk varēs tevi vērot no malas un analizēt tavas darbības, lai vēlāk to, piemēram, izliktu vispārējai aplūkošanai. Arvien grūtāk būs realizēt intīmas vai slepenas sarunas bez garantijas, ka tās netiek ierakstītas. Pieeja privātiem datiem, cilvēku uz ielas iemūžināšana foto un video kļūs ērtāka un tādējādi paši izmantojama, lai apkaunotu, pazemotu un šantažētu cilvēkus.
Pasaule, kurā ir lielāka kontrole pār cilvēkiem, ne obligāti ir slikta lieta, tomēr par to ir jāmaksā cena. Jā, iespējams, tā tiks veidota drošāka sabiedrība, tomēr paliks mazāk iespēju brīviem, spontāniem protesta aktiem, mākslinieciskām performancēm, jo mēs visi zināsim, ka kāds mūs vienmēr vēro. Nemaz nerunājot par pirātisma iespējām, kuras rada šīs brilles.
Otrkārt, Google nav valsts iestāde – tā ir pārnacionāla korporācija un jau tagad tās rīcībā ir vairāk informācijas par tevi, nekā, iespējams, Satversmes aizsardzības birojam. Pēdējā laika notikumi liecina, ka informācija, kas ir Google rīcībā[ 1 ], tiek nodota cilvēku dzīvi puslikumīgi/nelikumīgi pārraugošām drošības iestādēm[ 2 ] (kas monitorē ne tikai teroristu, bet izklaidei arī savu dzīvesbiedru vai citu interesējošu personu dzīvi[ 3 ]), nemaz nerunājot par to, ka šī informācija viegli nonāk uzņēmumu rokās, kas tev vēl labāk varēs pārdot lietas, kuras tev nevajag[ 4 ].
Treškārt, jau tagad tehnoloģijas līdz nepazīšanai maina to, kā veidojam cilvēciskās attiecības. Arvien biežāk tiek runāts, ka ir laiks nolikt malā telefonus un veltīt simtprocentīgu uzmanību tiem, ar kuriem kopā pavadām laiku. Ja to, ka spaidi podziņas telefonā, vēl var pamanīt, kā būs ar situācijām, kad talkā nāks Google Glass? Cik gan liela ir iespēja, ka tu domāsi, ka sarunbiedrs cītīgi tevī klausās, bet viņš tajā laikā lasīs rakstus internetā vai sēdēs Twitter?
Trešo aspektu patiesībā aktualizēja Facebook Home aplikācijas reklāmas, kuras pacentās ne tikai normalizēt “klāt nebūšanu”, bet arī to padarīt par kaut ko foršu. Reklāmas pārvērš sliktu ieradumu par labu ieradumu, aizmirstot par ētiku un saka – ir OK izvairīties no jēgpilnas laika pavadīšanas ar citiem cilvēkiem un nemanīšanas, kas notiek ap tevi apkārt. Reklāma arī pasaka, ka ir stilīgi būt egocentriskam – mūsu laime ir svarīgāka par citu, pat tuvinieku laimes sajūtu.
Reklāmas “Dinner” centrā ir egocentriska meitene, kura izvairās no kaitinošās tantes kaķu jaunumiem, ienirstot aizraujošajā Facebook pasaulē. Šķiet, gandrīz visi to ir kādreiz darījuši, tikai atšķirība ir tajā, ka mēs zinām, ka tas ir slikti un slēpjami. Bet tagad iedomāsimies situāciju, kurā vairāk nekā viens cilvēks pie galda sēž ar seju telefonā – eventuāli kaķu tante sapratīs, ka neviens viņā neklausās un pārstās runāt. Un tad jau mēs tuvojamies tai situācijai, kurā mums vairs nav pat stulbu un apkaunojošu lietu, kuras pārrunāt ar tuviniekiem, paliek tikai kaķu video un draugu ceļojumu bildes Facebook.
Interesantas šajā egocentrisma un ignorances kontekstā ir arī divas citas Facebook Home reklāmas – “Airplane” un “Launch Day”.
Ja mēs katrs savu dzīvi dzīvotu, vadoties pēc tā, vai attiecīgā saruna ir pilnībā interesanta mums pašiem (ja ne – seja vai Google brilles iekš Facebook!), cik gan daudz draugu mums paliktu? Vai paliek vieta vecmāmiņas stāstiem par bērnību, kas ne vienmēr ir aizraujoši, bet veic nozīmīgu sociālu funkciju? Vai paliek vieta draudzenei, kuras dzīvē atkal jau ir garlaicīga attiecību drāma, bet atbalstam ir liela morāla vērtība? Un, ja mēs katrs sekosim šim izklaidējošā elementa principam, vai beigās ne tikai mēs izmetīsim aiz borta visus nepietiekami foršos, bet vai arī mēs netiksim izmesti aiz borta, lai katrs atsevišķi turpinātu vientuļu dzīvi virtuālajā pasaulē?
Ikdienā lasot tehnoloģijām veltītus blogus, pietrūkst analīzes ne tikai par tehniskajiem risinājumiem, bet arī ētiskajiem principiem un to, kā šīs tehnoloģijas ne tikai uzlabos mūsu dzīvi, bet arī mainīs sabiedrību. Vispārēja sajūsma par tehnoloģijas attīstību nomāc kritisku skatu uz sociālajiem faktoriem. Un te runa ir arī par likumdevēja un atbildīgo valsts institūciju (Valsts Datu Inspekcija?) spēju reaģēt pirms kaut kas notiek, nevis pēc tam. Varbūt es kļūdos, tomēr neesmu manījusi nevienu ne-tehnoloģisku diskusiju par to, ko Google Glass riski nozīmē Latvijai no likumdošanas, datu aizsardzības un informācijas atklātības aspektiem. Vai sāksim par šo runāt tad, kad pirmie tūkstoši briļļu jau būs Latvijā (tirdzniecība varētu sākties jau 2014.gadā)?
P.S. Nobeigumam piedāvāju Vogue septembra numura fotosesiju, kas bija veltīta Google Glass. Tā ir veidota futūristiskā stilā, tomēr aiz augstās modes slēpjas pasaule, kurā, šķiet, neviens tomēr nevēlētos dzīvot. Tas vairs nav stāsts par jautrību, brīvību, kopā būšanu, dalīšanos un izzināšanu, kā Google Glass reklāmā, tā jau ir pavisam cita, vientuļa un biedējoša realitāte.
