Es neesmu politikas eksperts, neesmu ne studējis politiku, ne lasījis grāmatas. Varbūt mani var dēvēt par politikas fanu, jo man patīk cīņas moments, kad politiķis vinnē argumentu, iegūst jeb zaudē balsis, popularitāti. Es arī nekad neesmu iesaistījies politiskajās aktivitātēs, ja neskaita obligātās demonstrācijas par Latvijas neatkarību. Bet tā jau nebija politika, tā bija latvietība tāpat kā tautas dejas, jo esmu dzimis Anglijā, dzīvojis arī Austrālijā, bet pēdējos 12 gadus — Latvijā.

Mana politikas vērošana tā arī ir turpinājusies bez iesaistīšanos, šad tad skatoties Dombura raidījumus, vērtējot reklāmas kampaņas. Un tad kaut kas notika — Kalvītis un Godmanis mani pārveidoja par politisku aktīvistu. Es ražoju lapeles un plakātus, es agri ceļos un eju tumsā un lietū uz Saeimu un bļauju skaļā balsī. Es esmu pietiekoši dusmīgs, lai pirmo reizi mūžā publiski izrādītu savu attieksmi. Es neesmu vienīgais un jūtu, ka šīs aktivitātes popularitāte aug, kamēr premjera Kalvīša nepopularitātei nav, kur zemāk krist.

Kāpēc šādā situācija ir izveidojusies? Kāpēc mēs, vēlētāji esam tik dusmīgi, bet Kalvītis — tik ienīsts (un tas nav pārspīlējums — atcerieties Latvijas izlases basketbola spēli!)? Pats premjers jau zina atbildi — esot bijuši jāpieņem smagi, nepopulāri lēmumi, nevar rīkoties un vienlaicīgi būt populārs. Piedodiet man, bet es te laikam kaut ko esmu palaidis garām. Kādi smagi lēmumi? Inflācija vēl joprojām rēgojas. Vēl joprojām ir budžeta deficīts, jo cīņa ar nodokļu nemaksātājiem ir apklususi. Kalvītim dēls mācās Anglijā, un Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijai neviens neliek uzlaboties. Kad sāk padomāt, ko mūsu valdība vispār dara? Strīdas ar KNAB, prokuratūru un Valsts kontroli?

Bet nepopulāri lēmumi — Zatlera iecelšana un Losktuva atcelšana — gan ir bijuši, un tie ir piepildījuši Vecrīgas ielas. Bet tie nebija smagi lēmumi, tie bija kādam politiski izdevīgi. Un pat ja šie lēmumi paši nebūtu tik nepareizi, tad veids, kā tie tika pasniegti, ir iecementējis garu rindkopu par Kalvīti Ginesa rekordu grāmatas nepopularitātes nodaļā.

Es varu piefiksēt to mirkli, kad radās manas īstās dusmas, kad es kļuvu par aktīvistu un sāku savu ceļu līdz Saeimas durvīm. Domburs iepazīstināja kandidātus uz prezidenta amatu: Endziņu, Kalnieti, Zatleru. Kalvītis un Godmanis sēdēja blakus un aizstāvēja savas partijas. Kad citi runāja, viņi nepārtraukti savā starpā sačukstējās, gandrīz ķiķināja un meta pārmetošus skatus ikvienam, kas uzdrošinājās viņiem pretoties. Tad mans asinsspiediens sāka celties.

Es zinu un piedodu to, ka politiķi domā ka viņi visu zina, — tāpēc jau viņi ir izvēlējušies šādu karjeru. Bet labiem politiķiem ir pietiekoši liela smalkjūtība, lai savu viszinību neizrādīt. Gudram politiķim ir pietiekoši lieta pašcieņa, lai viņam nebūtu nepārtraukt jāpierāda savs pārākums. Vai Jūs redzējāt kā šie paši ministri uzvedās 23. oktobra Saeimas ārkārtas sēdē?

Un ko viņi saka par šo jauno politisko kustību, ko viņi ir paši izveidojuši un kas sastāv no dažādiem cilvēkiem — gan jauniem, gan veciem? Ka MĒS, piketētāji, esam neizglītoti! Vēl neticamāk, ka šiem pašpārliecinātajiem vadoņiem piebalso bijušie tautas vervētāji Dobelis un Kalniņš — cilvēki, kas paši savu politisko karjeru sāka uz ielu un parka skatuvēm! Nu jā, ne jau katrs var pabeigt universitāti, bet mums tomēr ir tiesības piedalīties vēlēšanās. Mēs esam vēlētāji.

Un tad es sapratu, kā šie Latvijas politiķi atšķiras no saviem līdzgaitniekiem Lielbritānijā un Austrālijā. Es esmu dzirdējis un redzējis visādus brīnumus, izteicienus, bļāvienus. Bet es nekad neesmu piedzīvojis to, ka politiķis apvaino savus vēlētājus — tos cilvēkus, kuri noteiks viņa nākotni.

Pag’, kuri bija tie neizglītotie? Vai šie rūdītie politiķi tiešām domā, ka mēs aizmirsīsim viņu attieksmi un pateikto? Vai viņi jau ir paspējuši aizmirst savu neseno kolēģi Ingrīdu Ūdri un to, kā mēs, neizglītotie vēlētāji, novērtējām viņas attieksmi?