Raksts

Kā atvieglot izvēli par labu “savējam, vietējam”


Datums:
14. aprīlis, 2013


Foto: www.dzivotprieks.lv

Izvēlies vietējo, savējo - šis ir ne tikai ekonomisku izvēļu, bet pat politisks sauklis. Katru dienu tiek izdarīts spiediens no abām pusēm - dzīvot izdevīgāk un izvēlēties lielo ārvalstu uzņēmumu ērtāko un lētāko, vai - izvēlēties vietējo, tomēr parasti dārgāko preci.

Izvēlēties vietējos produktus un pakalpojumus, šķiet, pirmkārt tiek uzskatīts par morālu pienākumu. Tu atbalsti savējos, kas ar sirdi dara to, ko dara, nevis milzu sistēmu, kurai nav sirds un dvēseles. Tomēr tas, manuprāt, pieprasa arī morālu pienākumu no vietējiem uzņēmumiem:

1. Attiekties labi un godīgi pret saviem darbiniekiem. Maksāt nodokļus, nenoverdzināt un vispār pret viņiem izturēties ar mīlestību. Un ticiet man, patērētāji redz pēc darbinieku sejām, cik viņi ir “laimīgi”.
2. Attiekties godīgi pret mani kā patērētāju. Nelikt zirga gaļu desā, nenorādot to korekti kā zirga gaļu. Nepārdot krējumu iepakojumos, kas tikai izskatās puslitrīgs, lai gan patiesībā ir ar 425 gramu tilpumu. Nemelot par to, ka izejvielas nāk no Lietuvas, nevis Latvijas. Nemelot par produktu derīguma termiņu.

Jo tad, ja pret mani lielveikalu ķēde vai ārvalstīs reģistrēts daudzmiljonu ēdināšanas uzņēmums izturas godīgāk, nekā vietējais ražotājs, es uzskatu, ka esmu atbrīvota no šī morālā pienākuma.

Izvēlēties vietējo ir pienākums arī tad, ja vēlies izturēties draudzīgi pret apkārtējo vidi. Nepirkt ziemā tomātus no Nīderlandes, bet gan taisīt salātus no kāļiem, kas pirkti pie zemniekiem, jo tomātu transportēšana dabai ir nodarījusi ļaunumu. Nepirkt apģērbu un sadzīves preces no ārvalstu uzņēmumiem, kas gan spēj piedāvāt lētāko cenu, tomēr piesārņo dabu un sagrauj nabadzīgo valstu sociālo sistēmu, iznīcinot lauksaimniecības platības un nodarbinot bērnus un citus cilvēkus necilvēcīgos apstākļos.

Tai pat laikā, tas ne uz brīdi neatbrīvo vietējo uzņēmumu no pienākuma pašam būt videi draudzīgam. Ja es redzu, ka uzņēmums apzināti piesārņo vidi, es uzskatu, ka esmu atbrīvota no morālā pienākuma izvēlēties vietējo.

Negatīvi notikumi mūs ietekmē spēcīgāk, nekā pozitīvi notikumi. Pazaudēt 5 latus ir emocionāli daudz sāpīgāk, nekā iegūt 5 latus. To ļoti labi zina lielie uzņēmumi, kuri tērē simtus tūkstošu, lai noskaidrotu, ko vēlas cilvēki, kas viņus padara laimīgus. Un te vietējie uzņēmumi zaudē, ļoti nespēj turēties līdzi prieka nodrošināšanā. Protams, viņu rīcībā nav pietiekamas rocības mārketinga pētījumiem, tomēr tas, ko viņi varētu darīt, ir dažkārt ieklausīties savos klientos un šo to nošpikot no lielajiem konkurentiem.

Lūk, ceļvedis pa dažiem punktiem, kas it kā ir sīkums, tomēr patiesībā nodrošina klientu apmierinātību.

1. Nelaipna apkalpošana. Es nezinu, kādēļ ir tik daudz nelaipnu, pat rupju pārdevēju. Tomēr es zinu, ka daudzi vietējie uzņēmumi neizturas labi un godīgi pret saviem darbiniekiem, un es to redzu pārdevēju sejās, kas nemīl savu darbu.

2. Labierīcības klientiem – gan mazajiem, gan pieaugušajiem, gan vecajiem. Man kā mammai ir ļoti nozīmīgi tas, vai veikalā būs iespējams izmantot labierīcības. Kamēr labierīcības ir pieejamas lielākajā daļā veikalu, kuru īpašnieki ir ārvalstu veikalu ķēdes, tas absolūti neattiecas uz mazajiem veikaliņiem, kas ir izsēti pa visu Rīgu un mikrorajoniem.

Es saprotu, ka mazie uzņēmēji nereti aizmirst par tādiem sīkumiem. Viņi baidās, ka bezpajumtnieki nāks gulēt viņu tualetēs, ka klienti varētu no turienes kaut ko nozagt, izdemolēt u.t.m.l. Bet lielveikali zina – tas nav nekāds sīkums un tad, kad veikals saka klientam, ka tualete nav pieejama, negatīvā pieredze atsver jebkuru patriotismu. Tas pats attiecas uz netīrām, smirdīgām tualetēm ar auksto ūdeni, bez dvieļiem un tualetes papīra. Tas nav nekāds sīkums.

3. Ērti pieejams bezmaksas WiFi. Es noteikti ar lielu prieku apmeklēju kafejnīcas, kuras ir radījuši vietējie uzņēmēji. Tomēr ja tur nav bezmaksas wifi, pie kura var pieslēgties, nemokoties ar wifi paroles meklēšanu, ir maz iespēju, ka es tur atgriezīšos vai ieteikšu šo vietu draugiem. Es saprotu uzņēmēju bažas – jā, būs tie daži cilvēki, kas sēdēs ar vienu kafiju 8 stundas. Tomēr viņi radīs iespaidu, ka kafejnīcā visu laiku ir daudz apmeklētāju – un to sauc par sociālās uzticēšanās faktoru. Ja tu redzi, ka veikalu, mājaslapu, kafejnīcu, pakalpojumu izmanto daudzi, tad tu domā, ka tas ir kaut kas foršs un tu gribi būt daļa no tā, kas ir foršs. Ja tu ieej tukšā veikalā, tev uzreiz rodas aizdomas par kvalitāti. Patiesībā, tev nemaz negribas tur iet iekšā.

Turklāt, sēdētāji aicinās draugus, stāstīs par to vietu, kur viņi viltīgi nosēdēja 8 stundas pie bezmaksas wifi, samaksājot tikai par kafiju. Un ticiet man, ne jau visi atnāks tikai bezmaksas wifi dēļ – tad Starbucks jau sen būtu bankrotējis.

Un kā jums šķiet – kādas atziņas no lielajiem tirgus spēlētājiem varētu smelties mazie uzņēmumi?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!