"Latvijas Vēstnesis", 08.05.2005; 25.01.2005. Piliekums "Jurista vārds"

Kad vārda brīvība saskaras ar godu, cieņu un naida kurināšanu

Pagājušā gada nogalē, 21.oktobrī, Sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja A.Kuča pētījuma “Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana”1 prezentāciju, kuras ietvaros noritēja diskusija par vairākiem ar pētījumu saistītiem jautājumiem. Īpaša vērība tika veltīta tam, kā sabalansēt tiesības uz vārda brīvību ar rasu vai nacionālā naida vai neiecietību kurinošu runu aizliegumu, kā arī tam, vai mūsu valsts Krimināllikuma normas, kas paredz atbildību par nacionālā un rasu naida kurināšanu, un to piemērošanas prakse atbilst starptautiskajiem standartiem. Nedaudz tika skarts arī jautājums par vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, kas tāpat bija pētījuma priekšmets. Kā šīs diskusijas dalībniece piedāvāju lasītājam savas pārdomas par atsevišķiem pētījuma autora secinājumiem, kas tomēr nebūtu vērtējamas kā recenzija par pašu pētījumu2, kā arī diskusijā pausto šo jautājumu sakarā.

Vai personas tiesības var šķirot primārās un sekundārās

Diez vai kāds nopietni apstrīdēs, ka jautājums par to, kā sabalansēt personai garantētās tiesības, lai, realizējot vienas, netiktu aizskartas citas, ir ļoti nozīmīgs un aktuāls. Par to liecina arī ne tik sen “Jurista Vārdā” notikusī diskusija par to, kur robežojas vārda brīvība un goda un cieņas aizskaršana3. Pēc būtības tā bija cilvēktiesību un krimināltiesību pārstāvju viedokļu apmaiņa, diskusija, kurā, kā to, sniedzot pārskatu par Sabiedriskās politikas centra “Providus” organizēto semināru “Goda un cieņas aizsardzība Krimināllikumā”, atzina D.Gailīte, kopīgs skatpunkts netika atrasts4. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo tika runāts “dažādās valodās”, kaut arī diskusijas priekšmets bija viens un tas pats.

Piederu tai juristu daļai, kuriem nav pieņemama vienu personas tiesību atzīšana par pārākām salīdzinājumā ar citām, to šķirošana primārās un sekundārās tiesībās, kā tas nereti izskanējis cilvēktiesību pārstāvju publikācijās. Te es gribētu minēt A. Grūtupa (kaut arī citā sakarā) teikto, kas, manuprāt, apstiprina arī manu viedokli. Viņš komentē J. Briedes rakstīto, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantu tiesība uz tiesu ir augstāka nekā īpašuma tiesība, un norāda, ka šajā konvencijā nekur nav šķirots, kas ir primāras un kas ir otršķirīgas tiesības. Tālāk šis autors raksta: “Un tas būtu absurds. Jo kā tad mēs varētu sašķirot, ka tiesības uz tiesu ir pirmās šķiras, bet tiesības uz dzīvību – otrās šķiras, savukārt tiesības uz īpašuma aizsardzību – trešās šķiras.”5

Vienu personas tiesību prioritāte pār citām ir arī A.Kuča pētījuma galvenā vadlīnija, nu kaut vai norādot, ka 1966.gada 16.decembra Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām “gods un reputācija tiek aizsargāti vājāk nekā citi privātās dzīves aspekti”.6 Jā, tāds ir M.Novaka, kuru pētījuma autors min itin bieži, viedoklis, kas pausts šī pakta komentāros, argumentējot ar to, ka personas privātās dzīves aspektu aizsardzība var nonākt pretrunā ar tiesībām uz vārda brīvību un ka jebkurš personu aizskarošs izteikums vēl nebūtu vērtējams kā apdraudējums personas godam un reputācijai.

Pret tādu argumentāciju nebūtu ko iebilst, bet – tikai tiktāl, kamēr runa ir par patiesas, kaut arī aizskarošas, traucējošas vai šokējošas informācijas (faktu, ziņu) paušanu, vēl piebilstot – veidā, kas neaizskar personas godu un nepazemo tās cieņu. Ja šie nosacījumi netiek ievēroti, personai ir tiesības paģērēt, lai valsts iedarbina tiesiskas sviras un nodrošina tās tiesību aizsardzību, ko pati ir deklarējusi. Un kāds te būtu pamats apgalvot, ka likums, kuru šajā gadījumā piemēro par vienu tiesību – goda un cieņas – aizskārumu, ierobežo citas tiesības – izteiksmes brīvību, tādējādi pasludinot vienu personas tiesību prioritāti salīdzinājumā ar citām, kas neizriet ne no starptautiskajiem tiesību aktiem, ne no valsts pamatlikuma – Satversmes.

Tā Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 8.pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentās nacionālajās tiesās gadījumos par nodarījumiem, kuri pārkāpj viņa pamattiesības, kas garantētas konstitūcijā vai likumā. Savukārt 12.pantā ir deklarēts, ka nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi pārkāpt viņa dzīvokļa vai korespondences neaizskaramību vai apdraudēt viņa godu un reputāciju un ka katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumu, bet 19.pantā – ikvienam ir tiesības uz pārliecības un izteiksmes brīvību; šīs tiesības ietver brīvību bez iejaukšanās palikt pie saviem uzskatiem un meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem informācijas līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām. Un, visbeidzot, 29.panta otrā daļa, no kuras izriet, ka, izmantojot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai tādiem ierobežojumiem, kas ir noteikti ar likumu, vienīgi ar mērķi nodrošināt citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgu atzīšanu un cienīšanuun morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējās labklājības taisnīgu prasību apmierināšanu demokrātiskā sabiedrībā.7

Līdzīgi, ikviena tiesības šajā jomā deklarētas arī Starptautiskā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām 17.pantā, kur noteikts aizliegums nelikumīgi apdraudēt personas godu un reputāciju, un 19.pantā, saskaņā ar kuru katram ir tiesības uz izteiksmes brīvību, pie tam īpaši akcentējot, ka šo tiesību izmantošana saistīta ar īpašiem pienākumiem un īpašu atbildību, tāpēc to var pakļaut zināmiem ierobežojumiem, kuri noteikti ar likumu un kuri ir nepieciešami vai nu citu personu tiesību un reputācijas respektēšanaivai arī nācijas drošībai, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības vai tikumības aizsardzībai.8

Arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas9 10.pantā gan deklarētas personas tiesības uz izteiksmes brīvību, gan arī noteikts, ka šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, ko nosaka nepieciešamība aizsargāt arī citu cilvēku cieņu un tiesības.

Tādējādi no iepriekš citētā nepārprotami izriet, ka starptautiskie standarti nebūt neiedala personas pamattiesības un pamatbrīvības primārās un sekundārās, to nepieļauj arī Latvijas Republikas Satversme, kuras 95.pants nosaka, ka valsts aizsargā personas godu un cieņu, bet 100.pants deklarē ikviena tiesības uz vārda brīvību.

To apstiprina arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa, kura, skatot lietu “Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam”, savā 2003.gada 29.oktobra sprieduma10 secinājumu daļā norādīja, ka “tiesā izskatāmajā lietā ir pretnostatītas divas cilvēkam garantētās pamattiesības – tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz goda un cieņas aizsardzību. Tāpat kā tiesības uz vārda brīvību, arī cilvēka goda un cieņas neaizskaramība ir nostiprināta gan Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošajos starptautiskajos tiesību aktos”.

A.Kučs uzsver, ka, “formulējot tiesību uz vārda brīvību saturu, robežas un kritērijus šo tiesību ierobežošanai lietās par goda un cieņas aizskaršanu, lielākoties tiks izmantoti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē izstrādātie principi”11, kas pētījumā arī konsekventi tiek ievērots, atsaucoties uz virkni spriedumu, kuros gandrīz vienmēr apstiprinās pētījumā un citu cilvēktiesību pārstāvju paustais viedoklis, un nezin kāpēc visai reti minēti gadījumi, kad risinājums ir pretējs, lai arī tādu spriedumu, jādomā, ir ne mazums. Vairākus no tiem atzīmējusi arī Satversmes tiesa jau minētajā spriedumā, piemēram, 1999.gada 20.maija ECT spriedumu lietā “Bladet Troms and Stensaas v Norway”, kurā tiesa secinājusi: “Konvencijas 10.pants negarantē pilnīgu un neierobežotu vārda brīvību pat attiecībā uz svarīgas, sabiedrībai nozīmīgas informācijas publicēšanu. Minētā panta 2.paragrāfs paredz, ka “šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību”, kas attiecināmi arī uz presi. Šie pienākumi un atbildība kļūst īpaši nozīmīgi tad, ja (..) tiek aizskarta privātpersonu reputācija un citu personu tiesības.12

Eiropas Cilvēktiesību tiesas sakarā vēlos citēt vienu rindkopu no minētā Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļas 24.punkta, kurā teikts: “Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi daudz lietu sakarā ar Konvencijas 10.pantā noteikto tiesību uz vārda brīvību iespējamo aizskārumu un daudzkārt analizējusi konkrētus gadījumus, meklējot saprātīgu līdzsvaru starp personas pausto uzskatu vai viedokli un citas personas goda un cieņas aizskārumu. Tā kā Cilvēktiesību tiesa nevis veic tiesisko normu abstraktu kontroli, bet gan vērtē konkrētas lietas faktiskos apstākļus, tad, pat izskatot līdzīgas lietas par vārda brīvību un tiesībām uz personas goda un cieņas aizsardzību, Cilvēktiesību tiesas secinājumi ir bijuši atšķirīgi. Arī Cilvēktiesību tiesas prezidents Luciuss Vildhābers atzinis: jautājums par preses un vārda brīvības robežām līdz galam nav noteikts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā…”.13

Un, nobeidzot šo raksta sadaļu, viena, autoresprāt, interesanta informācija: Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nupat nolēmusi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi nav saistoši Vācijas tiesām un tās drīkst pieņemt lēmumus, kas nav atbilstoši ECT spriedumiem, taču tos vajadzētu ņemt vērā, taisot spriedumus.14

Vai bija jānodala noziegums par amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu

Tieši tā jautā pētījuma autors un, kā var saprast no darba satura, atbalsta Krimināllikuma 271.panta izslēgšanu, argumentējot ar publikācijās tik plaši izmantoto citātu no ECT prakses: “ņemot vērā valsts amatpersonu un varas pārstāvju, atskaitot tiesnešus, amatu specifiku, kritikas robežām vajadzētu būt nevis šaurākām, bet tieši otrādi – plašākām. Politiķiem un valsts amatpersonām, kuras pieņem sabiedrībai būtiskus lēmumus gan par valsts attīstības prioritātēm, gan par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu, jārēķinās ar to, ka sabiedrībai ir tiesības zināt maksimāli daudz par šo personu darbību, pildot valsts amatpersonas funkcijas. Vislabākais veids, kā sabiedrība to var uzzināt, ir brīvas diskusijas un kritika presē”.15 Tepat arī atsauce uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2004.gada 12.februāra Deklarāciju par politisko debašu brīvību plašsaziņas līdzekļos un to, ka politiķu un ierēdņu gods un cieņa nedrīkstētu būt vairāk aizsargāti nekā citu indivīdu gods un cieņa. Kritizējot Krimināllikuma 271.pantu, norādīts arī tas, ka tajā ļoti plaši bija formulēts valsts amatpersonas jēdziens, netika nošķirts vērtējums vai viedoklis no ziņām vai faktiem un tika pieļauti nesamērīgi augsti sodi – brīvības atņemšana līdz pat diviem gadiem.

Savu viedokli par Krimināllikuma 271.panta saturu, tā vietu šā likuma Sevišķajā daļā un nepieciešamību saglabāt šo krimināltiesību normu esmu izteikusi šā raksta 3.atsaucē minētajās publikācijās. Tas fiksēts arī jau minētajā Satversmes tiesas spriedumā, tāpēc šoreiz tikai par dažām niansēm saistībā ar apspriežamo jautājumu.

Laikam jau man tā arī nebūs lemts saprast, vai atsevišķi publikāciju autori apzināti jauc pilnīgi atšķirīgas lietas, vai arī (kam gan negribētos ticēt) vienkārši neizprot lietas būtību. Tam, kas tiek runāts par valsts amatpersonas kritikas robežām, taču nav nekāda sakara ar Krimināllikumā formulētajiem neslavas celšanas un goda aizskaršanas pamatsastāviem (KL 157. un 156.pants), par ko bija paredzēta atbildība arī Krimināllikuma 271.pantā – par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tas izdarīts publiski (neslavas celšana) un par tīšu personas goda aizskaršanu vai cieņas pazemojumu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbību (goda aizskaršana). Un, ja likumdevējs tiesību normā runā par izdomājumu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav ne vērtējums jeb viedoklis, ne arī ziņa jeb fakts, un nekāda nošķiršana te nav bijusi vajadzīga, jo ne par viena, ne par otra izplatīšanu un, vēl vairāk, par kritiku kriminālatbildība ne vienā no minētajām normām nav paredzēta un tāda nebija paredzēta arī Krimināllikuma 271.pantā.

Arī šajā rakstā vēlos īpaši uzsvērt, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa atzina: Krimināllikuma 271.pantā ietvertais vārda brīvības ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis, taču sprieduma 35.pantā norādīja, ka “tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka visas krimināltiesībās lietotajam jēdzienam “valsts amatpersona” atbilstošās amatpersonas patiešām veic tādus pienākumus, kas prasītu īpašu valsts aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā tiesību normā noteikts pārāk plašs aizsargājamo amatpersonu loks”.

Likumdevējam tika dots laiks un iespēja konkretizēt amatpersonas, kurām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība sakarā ar tām uzlikto pienākumu pildīšanu, taču, kā savā pētījumā raksta A. Kučs: “Saeima pēc ilgstošām diskusijām pieņēma lēmumu neveidot īpaši aizsargājamo amatpersonu sarakstu un svītroja šo normu no Krimināllikuma”. Iespējams, pētījuma autoram ir kāda informācija par šīm ilgstošajām debatēm. Es varu izmantot plašsaziņas līdzekļos pausto un manā rīcībā esošo informāciju, kura dod man pamatu teikt, ka šis jautājums tika izlemts visai lielā steigā un slepenībā, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijai pēc tās priekšsēdētāja Ē.Jēkabsona ierosinājuma izskatot to slēgtā sēdē, uz kuru ierasties gan netika liegts preses pārstāvjiem. Lai arī LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedra bija aizsūtījusi savus priekšlikumus par to, kāds varētu būt to amatpersonu loks, kurām sakarā ar to pienākumu pildīšanu būtu nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība, katedras vadītājs, kurš vienmēr tiek aicināts uz šīs komisijas sēdēm, kad tiek skatīts jautājums par grozījumiem Krimināllikumā, šoreiz aicināts netika, tāpat kā netika lūgta arī Saeimas Juridiskā biroja vadītāja konsultācija. Komisija, kā “Dienai” stāstīja tās sekretāre L.Mūrniece, atsaucoties uz komisijas konsultantu (? – aut.) ieteikumu, nolēma nekādu amatpersonu sarakstu neveidot un ierosināt svītrot Krimināllikuma 271.pantu, negaidot 2004.gada 1.februāri, kad tas saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu zaudētu spēku. Saeima steidzamības kārtā to arī izdarīja 2004.gada 22.janvārī, likumam stājoties spēkā 1.februārī.

Kāda bija komisijas locekļu argumentācija? D.Turlais sēdē sacīja: “Likums aizsargā ikvienu cilvēku pret nepamatotiem apvainojumiem. Augstākajām amatpersonām jau ir nodrošināta apsardze. Šāda saraksta veidošana būtu nevietā un radītu analoģiju ar izmirstošu augu aizsardzību”.16 Lai nu tas šoreiz paliek bez komentāriem, taču ir panākta pilnīga vienlīdzība, kad gan ārvalsts oficiālais pārstāvis, gan valsts augstākās amatpersonas, gan tiesneši, kuru gods vai cieņa varētu tikt aizskarta sakarā ar viņu pienākumu pildīšanu, tāpat kā ikviens, kura tiesības būtu apdraudētas uz personisko attiecību pamata, varēs ar savu iesniegumu doties uz tiesu un lūgt vainīgo saukt pie atbildības.

Cita tiesiskā regulējuma, kā vien Krimināllikuma 156.–158.pants un Civillikuma 2352.a pants jau vairs nav, tāpēc nav īpaši skaidrs, ko domājis A.Kučs, sava pētījuma 39.lappusē rakstīdams, ka “ar atšķirīgu goda un cieņas aizsardzības tiesisko regulējumu tiek aizsargāts Valsts prezidentes, Saeimas un Ministru kabineta institūts”.

Nav tāda tiesiskā regulējuma arī speciālajos likumos par citām valsts amatpersonām, ko, pēc L.Mūrnieces vārdiem presei, tik sparīgi gatavojās pētīt deputāti, lai noskaidrotu, vai tajos, piemēram, policisti un tiesneši ir pietiekami aizsargāti laikā, kad pilda darba pienākumus,17 jo tur ietverta tikai norāde, ka valsts sargā savu valsts amatpersonu tiesības, tostarp arī godu un cieņu, ja tās tiek apdraudētas sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu, bet šis aizsardzības tiesiskais regulējums veiksmīgi tika sagrauts.

Vai vispār ir nepieciešama kriminālatbildība par goda un cieņas aizskārumu

Arī šis jautājums tiek uzdots ne jau pirmo reizi un ne vienreiz vien ir izskanējusi doma par to, ka goda aizskaršana un, iespējams, arī neslavas celšana būtu dekriminalizējama, vai nu saglabājot tikai goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību, vai arī papildus civiltiesiskajai paredzot arī administratīvo atbildību. Arī A.Kučs uzskata, ka jāapsver jautājums par goda aizsardzības dekriminalizāciju, paredzot par to administratīvo atbildību, ja vien nodarījumā nav kvalificējošu pazīmju, kā arī jāizslēdz no Krimināllikuma 158.panta sankcijas brīvības atņemšana.

Galu galā var atteikties arī no jebkādas atbildības paredzēšanas par personas goda un cieņas aizskārumiem, tikai bez atbildes paliek jautājums, kāpēc un ar kādām tiesībām mēs uz vienas personas tiesības – izteiksmes brīvības – altāra ziedosim citu tiesību – personas godu un cieņu, proponējot, ka atbildības noteikšana par tās aizskaršanu nav proporcionāla mērķim.

Vismaz līdz šim nevienam taču nav ienācis prātā apstrīdēt kriminālatbildību par mantisko tiesību aizskārumu, par personas brīvības apdraudējumu, dzīvokļa neaizskaramības vai personiskā noslēpuma pārkāpšanu utt., bet ar ko šīs personas tiesības un intereses ir nozīmīgākas par personas godu un cieņu? Vai tik visa vaina nav tajā, ka par katru cenu ir jāpasargā vārda paudējs, arī tad, ja tas šo tiesību izmantojis, pārkāpjot citas personas tiesības? Varbūt tas arī izskaidro, kāpēc tādas pozīcijas pamatošanai tiek izmantoti argumenti, kas, neapšaubāmi, ir būtiski, risinot jautājumu par vārda brīvības ierobežošanas kritērijiem, bet nekādā ziņā neattiecas uz Krimināllikumā ietvertajām situācijām un nepārliecina par piedāvātās dekriminalizācijas nepieciešamību, jo dzīvē sastopami ne jau tikai tie divi, varbūt tiešām vieglākie goda aizskaršanas gadījumi, kuri minēti pētījuma 46.lappusē.

Tas pats sakāms arī par jau vairākkārt izteiktajiem priekšlikumiem izslēgt no Krimināllikuma 158.panta sankcijas brīvības atņemšanu, kā pamatojumu minot to, ka arī tiesas izskatītajās krimināllietās gan par neslavas celšanu, gan par goda aizskaršanu piemērojušas tieši naudas sodu. Tas arī saprotams, jo Krimināllikuma 156. un 157.panta sankcijā līdz grozījumu izdarīšanai kā sods bija paredzēts arests (kuru tiesām pēc Krimināllikuma pieņemšanas vēl nav dota iespēja piemērot) un naudas sods.

Kas attiecas uz Krimināllikuma 158.pantu, tas ir Krimināllikuma 156. un 157.pantā (vispārīgās krimināltiesību normas) paredzēto noziedzīgo nodarījumu kvalificētais sastāvs, jo pamats kriminālatbildības pastiprināšanai ir tas, ka vainīgais ceļ neslavu vai aizskar personas godu vai cieņu, izmantojot masu saziņas līdzekļus. Un pilnīgi loģiski, ka arī sankcijai par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir jābūt bargākai nekā par nodarījumu, kas satur pamatsastāva pazīmes.

Tajā pašā laikā likumdevējs dod tiesai plašas soda individualizācijas iespējas, jo bez brīvības atņemšanas soda Krimināllikuma 158.panta sankcija paredz arī piespiedu darbu un naudas sodu, tāpēc ļausim tiesai izlemt, kurā gadījumā kāds sods būtu adekvāts nodarījumam, un gadījumā, ja nodarījuma raksturs un vainīgā personība liecinās par tādu nepieciešamību, sodīt vainīgo arī ar brīvības atņemšanu. Bez tam vēlos norādīt, ka šajā pantā paredzēta paaugstināta atbildība ikvienai personai, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, izmantojot masu saziņas līdzekļus, tāpēc nav saprotamas izskanējušās bažas, ka ar šīs krimināltiesību normas palīdzību likumdevējs vēršas tieši pret masu saziņas līdzekļiem, kaut arī tā, protams, neizslēdz ar tiem saistīto personu atbildību, ja viņas, izdarot Krimināllikuma 156. un 157.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, izmanto masu saziņas līdzekļus.

Atbildība par rasu vai nacionālā naida kurināšanu un diskrimināciju

Visnotaļ pozitīvi vērtējams tas fakts, ka A.Kučs šī darba ietvaros Latvijā pirmo reizi ir veicis pētījumu par to, kā likumdevējs reglamentē atbildību par nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu un diskrimināciju atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības vai citiem apstākļiem, un vai šī reglamentācija atbilst starptautiskajiem standartiem. Autora secinājums ir viennozīmīgs – neatbilst. Viņš sniedzis arī priekšlikumus par Krimināllikuma normu pilnveidošanu. Lai piekristu vai nepiekristu tam, vispirms analizēsim starptautiskos standartus.

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20.panta otrajā daļā noteikts: “Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālo, rasu vai reliģisko naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, ienaidu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu”. Bet 26.pantā deklarēts, ka “visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un visiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību. ? ajā sakarā ar likumu jāaizliedz jebkura diskriminācija, jāgarantē visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju – neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.”18

Savukārt Starptautiskās konvencijas par visu rasu diskriminācijas veidu izskaušanu 4.pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums pasludināt, ka ar likumu ir sodāms noziegums, kas izpaužas kā:

1) jebkāda ideju izplatīšana, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu,

2) kūdīšana uz rasu diskrimināciju,

3) visi vardarbības akti vai kūdīšanas uz šādiem aktiem pret jebkuru rasi vai personu grupu ar citu ādas krāsu vai etnisko izcelšanos,

4) jebkuras palīdzības sniegšana rasistiskiem pasākumiem, ieskaitot to finansēšanu.19

Kas no visa tā ir iestrādāts spēkā esošajā Krimināllikumā?

Krimināllikuma 78.panta “Nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana” pirmajā daļā ir paredzēta atbildība par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības. Atbildība panta otrajā daļā ir bargāka, ja šādas darbības saistītas ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks. Savukārt Krimināllikuma 150.pantā noteikta atbildība par personas tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu personām atkarībā no to attieksmes pret reliģiju, izņemot darbību reliģisko konfesiju institūcijās, kā arī par personas reliģisko jūtu aizskaršanu vai naida celšanu sakarā ar šo personu attieksmi pret reliģiju vai ateismu.

Neskatoties uz I.Reines diskusijas laikā izteikto ironisko piezīmi, ka Liholaja esot nomierinājusi teikdama, ka ar Krimināllikumu viss esot kārtībā, arī šoreiz gribu apgalvot, ka likumdevējs ir izpildījis starptautiskos priekšrakstus atzīt par noziegumu darbības, kas vērstas uz naida un neiecietības kurināšanu, jo ar Krimināllikuma 78.panta pirmajā daļā ietverto norādi uz “darbību, kas vērsta uz…” aptveras gan ideju izplatīšana, gan kūdīšana, bet vardarbība šā panta otrajā daļā paredzēta kā kvalificējoša pazīme.

Var jau, ja vēlamies, burtiski pārrakstīt Konvencijas tekstu, taču būtība nemainīsies un faktiski tagad Krimināllikuma 78.panta dispozīcija ir plašāka, jo pieļauj arī citādas objektīvās puses izpausmes, kādas var rasties reālajā īstenībā. Savukārt jebkuras palīdzības sniegšana rasistiskiem pasākumiem sodāma kā līdzdalība – atbalstīšana atbilstīgi mūsu valsts krimināltiesībās tradicionāli iestrādātajam principam, ka atbildība par līdzdalību noziedzīgā nodarījumā iestājas jebkurā gadījumā.

Apspriežams gan būtu jautājums par to, vai iepriekš minētie Krimināllikuma panti nebūtu jāuzlabo redakcionāli, ņemot vērā, ka starptautiskajos tiesību aktos pēc būtības tiek runāts par diviem patstāvīgiem noziedzīgiem nodarījumiem: (1) nacionālā, rasu un reliģiskā naida un neiecietības kurināšanu un (2) līdztiesības pārkāpšanu. Tieši šāds risinājums (Grozījumi Krimināllikumā, reģ. Nr.739) Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā jau pirms laba laika apspriests pirmajā lasījumā un sagatavots otrajam lasījumam, pat ar norādi “steidzami”. Tikai autorei nav zināms, kurā institūcijā tas patlaban ir “iestrēdzis”. Cerībā, ka šis likumprojekts kādreiz tiks pieņemts, vēlētos izteikt dažas pārdomas par to, lai pēc kāda brīža pie šīm krimināltiesību normām nebūtu jāatgriežas un vēlreiz jāgroza.

Piekrītot tam, ka Krimināllikuma 78.pantā būtu nosakāma atbildība tikai par darbībām, kas vērstas uz naida un nesaticības izraisīšanu, panta pirmajā daļā būtu jāietver norāde ne tikai uz nacionālā vai rasu, bet arī uz reliģiskā naida un nesaticības izraisīšanu, kā to paredz starptautiskie tiesību akti.

Tādējādi panta pirmo daļu varētu izteikt šādā redakcijā: “Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu”. Iespējams vēl cits šīs krimināltiesību normas dispozīcijas variants: “Par tīšu darbību, kas vērsta uz nacionālā, rasu vai reliģiska naida vai neiecietības izraisīšanu”, kas pēc būtības neatšķiras.

Savukārt, izsakot jaunā redakcijā Krimināllikuma 150.pantu, kuram iecerēts nosaukums “Diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana”, un tā pirmajā daļā nosakot atbildību “Par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu saistībā ar personas dzimumu, vecumu, rasi, ādas krāsu, tautību vai etnisko piederību, reliģisko pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālo izcelsmi, izglītību, sociālo un mantisko stāvokli, nodarbošanās veidu, veselības stāvokli vai seksuālo orientāciju”, pilnībā būtu izpildīto Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 26.panta priekšraksti.

Tikai nopietni būtu jāapsver jautājums, vai kriminālatbildība šajā gadījumā būtu saistāma ar nodarījuma atkārtotību gada laikā, ņemot vērā arvien biežāk dzirdamos teorētiķu un praktiķu iebildumus pret šādu atsevišķa (vienota) noziedzīga nodarījuma konstrukciju, kuru veido divi gada laikā izdarīti likumpārkāpumi, neviens no kuriem, atsevišķi ņemot, nesatur noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Domājams, ka, veidojot saturiski jaunas krimināltiesību normas, būtu jāizvairās no šādas konstrukcijas, perspektīvā vispār atsakoties no tās.

Tāpat diez vai pamatots ir likumprojekta apspriešanas gaitā izteiktais Latvijas Pirmās partijas frakcijas un Saeimas deputāta V. Buzajeva priekšlikums vārdus “veselības stāvokli vai seksuālo orientāciju” aizstāt ar vārdiem “vai veselības stāvokli”, jo šāds apzīmējums nebūt neaptvertu norādi uz netradicionālo seksuālo orientāciju kā diskriminācijas iemeslu.

Par nodarījuma subjektīvo pusi

Un visbeidzot par Krimināllikuma 78.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses izpratni, kas bija viens no galvenajiem oktobrī notikušās diskusijas tematiem, kā būtisku krimināltiesības normas trūkumu norādot nepieciešamību pierādīt tiešu nodomu un vienlaikus izsakot priekšlikumu noteikt atbildību arī par tiem naida un nesaticības izraisīšanas gadījumiem, kas izdarīti ar netiešu nodomu un pat aiz noziedzīgas nevērības, paredzot par to administratīvo atbildību.

Protams, pozitīvi vērtējama ir ikviena, it īpaši juridiskās sabiedrības locekļa vēlme sakārtot tā vai cita jautājuma tiesisko regulējumu, taču tas nav pieļaujams, ignorējot kādas konkrētas tiesību nozares doktrīnu, šajā gadījumā krimināltiesību teorijas atziņas par noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi.

Krimināllikuma 78. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir formāls un tajā nav iekļautas kādas kaitīgas sekas, tāpēc, kā pamatoti norāda U. Krastiņš: “pati prettiesiskā darbības vai bezdarbības apzināta izdarīšana vai neizdarīšana jau ir pabeigts nodarījums [..] Personas psihiskā attieksme pret viņas darbību vai bezdarbību, kas noziedzīga nodarījuma formālajos sastāvos ir nodarījuma objektīvās puses pazīme, var izpausties vienīgi tieša nodoma veidā, jo nav iespējams, ka persona apzināti izdara kādu darbību, to nevēloties”.20 Netiešs nodoms saistāms tikai ar noziedzīga nodarījuma materiāliem sastāviem. Jāpiezīmē, ka naida vai neuzticības izraisīšana kā formāls noziedzīga nodarījuma sastāvs konstruēts arī citu valstu krimināllikumos, arī jau citētais Pakta 4.pants šādu rīcību nesaista ar kādu seku iestāšanos.

Arī neuzmanība kā vainas forma gan noziedzīgas pašpaļāvības, gan noziedzīgas nevērības veidā raksturīga noziedzīgiem nodarījumiem ar materiālu sastāvu, kad galvenokārt kādu drošības, aizsardzības vai citu noteikumu pārkāpšanas rezultātā tiek izraisītas kaitīgās sekas un kad atkarībā no šo seku kaitīguma pakāpes tiek paredzēta vai nu kriminālā, vai administratīvā atbildība.

Domājams, ka pat tik īss teorētisko nostādņu izklāsts ļauj apgalvot, ka Krimināllikumā paredzēto noziegumu nevar izdarīt ne ar netiešu nodomu, ne aiz neuzmanības, un šādu secinājumu nekādā ziņā nespēj ietekmēt arī pētījuma 73.–74.lpp. citētais ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas ziņojums par Konvencijas 4.pantu, kur teikts, ka “atsevišķu dalībvalstu tiesību normas pakļauj dažādiem nosacījumiem “ideju izplatīšanu, kuras pamatojas uz rasu pārākumu vai naidu” vai “kūdīšanu uz rasu diskrimināciju”.

Piemēram, ka izplatīšanai vai kūdīšanai jābūt veiktai ar nodomu vai tai jābūt vērstai uz konkrētu mērķu sasniegšanu, tādu kā “izraisīt naidu (izcelts, jo tas varētu būt teikts arī par Latviju) [..] vai citiem nosacījumiem.

Šie nosacījumi acīmredzot ir ierobežojoši un netiek ņemts vērā tas, ka konvencijas 4 (a) pants pasludina par sodāmu pašu uzkūdīšanas vai sodīšanas faktu bez jebkādiem nosacījumiem”. Nebūt negribu būt nekorekta, bet diez vai to ir rakstījis cilvēks, kuram ir izpratne par krimināltiesībām, jo kā gan kādu var uzkūdīt uz kaut ko bez nodoma un kā uzkūdīšana var būt bez noteikta mērķa? Pieņemot šādu pozīciju, drīz vien var nonākt pie objektīvās pieskaitāmības, ko, pārzinot vēsturi un savā laikā piekopto krimināltiesību politiku, diez vai kāds gribētu vēlreiz piedzīvot.

Ja personas darbības, kas izdarītas pret citu personu sakarā ar tās nacionālo, rases vai reliģisko piederību, nav vērstas uz naida vai nesaticības izraisīšanu, jāizvērtē, vai tās nav atzīstams kā konkrētās personas godu vai cieņu aizskarošas.

Taču vēl vairāk par teorētisko atziņu noniecināšanu bažas izraisa tas, ka kārtējo reizi tiek piedāvāts “pilnveidot” Krimināllikumu tāpēc, ka konkrētajā situācijā tiesību normu piemērotājiem ir grūtības pierādīt tiešo nodomu un ka “tiesību aizsardzības iestādes noteikušas augstu slieksni tieša nodoma pierādīšanai”. Grūti spriest, ko M. Mits savā nepublicētajā pētījumā par vārda brīvību domājis ar šo pēdējo citēto frāzi, taču kategoriski jāiebilst pret to, ka krimināltiesību normā ietveramās sastāva pazīmes būtu padarāmas atkarīgas no tā, vai tās ir viegli vai grūti pierādīt.

Krimināllikuma 8.panta otrajā daļā likumdevējs ir norādījis, ka, “nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm”, un tas arī ir tas slieksnis, lai nošķirtu vienu nodoma veidu no otra, kuru nevar noteikt ne par augstu, ne par zemu.

Un te nav nekāda sakara ar diskusijā izskanējušo apgalvojumu, ka cilvēktiesības Juridiskajā fakultātē ir nepietiekami mācītas un tiesību aizsardzības iestādēm trūkst pieredzes šāda veida noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā.

Noraidāms tāpat ir priekšlikums par naidu vai nesaticību izraisošu darbību atzīšanu par administratīvi sodāmu nodarījumu. Vispirms jau tāpēc, ka šāds noziedzīgs nodarījums ir jāklasificē kā starptautisks noziegums, kuram piešķirama visaugstākā kaitīguma pakāpe salīdzinājumā ar citām noziegumu grupām. Bez tam jau citētajā Starptautiskās konvencijas par visu rasu diskriminācijas veidu izskaušanu 4.pantā taču strikti norādīts, ka dalībvalstīm šajā pantā minētās darbības jāpasludina par noziegumu, kas sodāms ar likumu, bet atbildību par noziegumu Latvijā nosaka tikai Krimināllikums.

Nobeigt gribētu ar pārdomām par minētajā pētījumā un diskusijā izskanējušo norādi uz ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas noslēguma secinājumiem attiecībā uz Latvijas ziņojumu par konvencijas izpildi un Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību atzinumiem par mazo lietu skaitu, kuras nonāk līdz iztiesāšanai tiesās.

Starptautisko organizāciju un institūciju secinājumi vai atzinumi, kas ir labvēlīgi valstij vai tieši pretēji – kritiku saturoši, tiek veidoti, balstoties uz attiecīgu institūciju sniegtajām ziņām par konkrēto jautājumu un tām jābūt objektīvām un vispusīgi izsvērtām. Diskusijas gaitā ne pētījuma autors, ne citi cilvēktiesību pārstāvji neapgalvoja, ka tajos 13 gadījumos, kuros laika posmā no 1999.gada līdz 2003.gada 30.septembrim Drošības policija pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu saskaņā ar Krimināllikuma 78.pantu tāds lēmums būtu apstrīdams vai vismaz diskutējams, bet Drošības policijas pārstāvis skaidroja, ka nav konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs. Tāpēc arī grūti izskaidrot, kāpēc Latvijas institūciju ziņojumā ietverts mūsu valstij nelabvēlīgs apgalvojums par mazo iztiesāšanai nodoto krimināllietu skaitu.

__________________________________

1 Kučs A. Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizsardzība, naida kurināšana. Rīga, Nordik, 2004.

2 Skat. Kovaļevska A. Kur jābeidzas vārda brīvībai? Atbildēti un neatbildēti jautājumi: Recenzija Artūra Kuča pētījumam Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana // http://www.politika.lv

3 Skat. publikācijas nedēļrakstā “Jurista Vārds”: Briede J. Vai personas cieņa konfliktē ar vārda brīvību (28.01.2003); Cilvēktiesību problēmu apskats Latvijā (13.03.2003); Hamkova D. Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana (03.12.2002), Kā sargāt valsts amatpersonas godu un cieņu (11.02.2003); Kovaļevska A. Kur gods un cieņa saduras ar vārda brīvību (28.10.2003; Kučs A. Valsts amatpersonas goda un cieņas krimināltiesiskais regulējums un vārda brīvība –08.07.2003, Par Krimināllikuma piemērošanu un vārda brīvība –30.09.2003: Liholaja V. Vai Krimināllikums apdraud vārda brīvību – 21.01.2003, Vēlreiz par to, kā aizsargāt godu un cieņu – 13.08.2003, Kā risināt neskaidrības ap Krimināllikuma 271.pantu – 30.09.2003, Demokrātijas paraugstunda vai kārtējā Krimināllikuma vivisekcija – 13., 20., 27.01.2004; Retējums D. Kāds ir goda un cieņas aizskāruma civiltiesiskais regulējums – 13.03.2003.

4 Gailīte D. Kopīgu skatpunktu meklējot un neatrodot // “Jurista Vārds”, 30.09.2003.

5 Grūtups A. Tiesnesis nevar izmantot tiesu institūta prestižu savās privātajās interesēs// “Jurista Vārds”, Nr.36 21.09.2004.

6 Kučs A. Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana. Rīga, Nordik, 2004, 20.lpp.

7 Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums. 1.sējums (Pirmā daļa). Universālie līgumi. Apvienotās Nācijas: Ņujorka un Ženēva, 2994, 3., 4., 7.lpp.

8 Turpat, 27. un 28.lpp.

9 Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997.

10 Latvijas Vēstnesis, 30.10.2003.

11 Kučs A. Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana. Rīga, Nordik, 2004, 16.lpp.

12 Latvijas Vēstnesis, 30.10.2003.

13 Intas Lases intervija ar Luciusu Vildhāberu // Diena, 2003.

14 Vācijas tiesa izvērtē ECT lēmumus// Diena, 20.10.2004. Redakcijas piebilde: par šo jautājumu skat. D.Pededzes viedokli: Pededze D. Vai Cilvēktiesību tiesas spriedumi ir saistoši nacionālajām tiesām // “Jurista Vārds” Nr.43, 9.11.2004.

15 Kučs A. Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana. Rīga, Nordik, 2004, 38.lpp.

16 Egle I., Arāja D. Komisija neveidos aizsargājamo personu sarakstu // Diena, 18.12.2003.

17 Turpat.

18 Cilvēka tiesības. Starptautisko līgumu krājums. 1.sējums (Pirmā daļa). Universālie līgumi. Apvienotās Nācijas: Ņujorka un Ženēva, 1994, 28., 30.lpp.

19 Turpat, 69.lpp.

20 Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga, TNA, 2000, 99.lpp