Zviedru Veselības ministre Marija Lāršone šodien nāca klajā ar paziņojumu, ka uzdos speciālai komisijai izmeklēt visu Zviedrijā pastrādāto pašnāvību apstākļus. Zviedru sabiedrībā neesot pieļaujams, ka valsts sēž salikusi rokas klēpī, kamēr tās pilsoņi, īpaši jaunas sievietes, izlemj beigt dzīvi pašnāvībā (lai arī jāatzīmē, ka to kopējais skaits ir krietni vien samazinājies pēdējos gados). Ministre uzskata, ka valdībai ir jāpieņem „nulles vīzija”. Proti, par mērķi jāuzstādot sasniegt tādus sociālos apstākļus, kuros netiktu izdarīta neviena pašnāvība.

Atklāti runājot, pašnāvības kā bloga temats manī rada pārliecību, ka nebūšu pilnīgi zinātnisks, objektīvs un nosvērts. Par šo tēmu kopš no Emīla Dirkheima socioloģijas bestsellera „Pašnāvība” ir sarakstīts tik daudz, ka nekādi to aptvert manas e-dienasgrāmatas ietvaros. Objektīvs un nosvērts es par šo tēmu nespēju kļūt, jo tā ir skārusi man tuvus cilvēkus. Diemžēl, esmu redzējis, kādu destruktīvu iespaidu atstāj šāds bezgodīgi egoistisks solis. Pašnāvība nav tikai vienas personas lieta, kā to manuprāt bezsirdīgi traktē daži libertārieši. Tā skar un nereti destruktīvi ietekmē visu cilvēcisko attiecību tīklu, kuras integrāla daļa ir attiecīgais suicidālais indivīds.

Manā skatījumā novērst visas pašnāvības nekad nebūs iespējams, jo vienmēr būs cilvēki, kuri mēģinās viena vai cita iemesla dēļ sev padarīt galu. Tādēļ runas par „nulles vīziju” ir skaistas un kristīgajam demokrātismam atbilstošas, tomēr tās ir tikpat reālistiskas kā sociāldemokrātu „pilnīgas nodarbinātības vīzija”. Bet es nenoliedzu, ka varētu būt pasākumi, kuri palīdzētu novērst pašnāvību. Piemēram, uzlikt žogus tiltiem, iežogot vilcienu sliedes vai samazināt apakšzemes vilcienu ātrumu apstājoties stacijās.

Tāpat arī var veikt psihiatriskās sistēmas pārveidi. Ticēsi vai nē, bet arī nereti par „sociālistisku” dēvētajā Zviedrijā garīgo slimību un nelaimju novēršana lielākoties ir paša slimnieka rokās. Savukārt psihiskās neveselo skaitlis palielinās ar katru gadu. Nedomāju, ka vajadzētu ieviest ikgadējās garīgās veselības pārbaudes. Tā būtu paternālistiska, totalitāra psihiatru uzmācība, kura varētu radīt pretējo efektu. Turklāt kas noteiktu garīgās veselības kritērijus?

Lieliska ideja būtu piestrādāt pie sociālās drošības tīklu pilnveidošanas. Un es ar to nebūt nedomāju kārtējo pabalstu vai citus nodokļu naudas izdaļāšanas paveidus. Tomēr daudzas pašnāvības, kā ministre pareizi atzīmēja, ir sava veida „sauciens pēc palīdzības” un to pastrādātāji pēc izglābšanas otro reizi nemēģina. Bet es arī negribētu dzīvot tādā kopienā, kurai būtu jāsarkst, ka, tā nav dzirdējusi saņēmusi jau agrākus signālus.

Līdzšinējās sociālā atbalsta un drošības formas – ģimene, baznīca, sporta klubi – laika gaitā ir pārveidojušās un zaudējuši līdzšinējo nozīmīgumu. Tāpat ir kļuvuši redzamāki jauni sociālās interakcijas kanāli – masu mediji un internets. Ja jau panikas sindromu, bezmiegu, svara problēmas un stresu var efektīvi ārstēt „interneta klīnikā”, kādēļ nevarētu izpētīt iespējas, kā ieinteresētajiem varētu palīdzēt risināt citas psihiskās/personīgās problēmas? Liela daļa jauniešu jau to dara tagad – piemēram, ir izveidotas īpašas anorektiķu pašpalīdzības elektroniskās kopienas. Politiķu nodomi ir uzteicama labās gribas demonstrēšana, bet manuprāt atbilde meklējama pilsoniskajā sabiedrībā un tās potenciāla apzināšanā.