Kā atbalstīt mazākos?

Foto: Andre Helmstetter

Kāpēc pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem nepieciešams atbalsts, un kādas ir sekas tam, ja atbalsts netiek sniegts?

Pēdējā laikā arvien retāk nākas saskarties ar kādreiz tik populāro un bieži piesaukto izskaidrojumu jebkurām problēmām ar bērnu uzvedību – bērniem ir par daudz tiesību, bet par maz pienākumu.

Šobrīd novērojama vismaz neliela atkāpšanās no iluzori vienkāršu, šablonisku risinājumu meklēšanas, tā vietā pievēršoties plānveidīgām un sistēmiskām pieejām, piemērotāko metožu identificēšanai. Tas attiecināms gan uz gadījumiem, kad speciālisti strādā, lai preventīvi novērstu bērnu uzvedības riskus, gan gadījumiem, kad nākas adekvāti reaģēt uz konkrēta likumpārkāpuma sekām.

Latvijā šīs izmaiņas ir pamanāmas gana plašā amplitūdā, sākot no pirmsskolas un sākumskolas speciālistiem, kas aktīvi iesaistās sadarbības veidošanā ar bērniem, viņu vecākiem un citu institūciju pārstāvjiem, līdz pat jauniem uzstādījumiem likumdošanas procesā,^{[ 1 ]} tādā veidā uzsākot virzību uz lielākām reformām tiesiskajā ietvarā, kas attiecas uz bērnu atbildību par izdarītajiem likumpārkāpumiem.

Ir svarīgi apzināties mijiedarbību, cēloņsakarību starp posmu, kad ar bērnu var strādāt pedagogi, un posmu, kad jāsāk runāt par likumā paredzēto atbildību – tas sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc atbalsta sniegšana agrīnā vecumā ir tik būtiska. Ja bērnam laikus netiek pamanītas risku un problēmu pirmās pazīmes, kā arī netiek veikts nepieciešamais darbs šo risku mazināšanai un problēmu risināšanai, ir daudz lielāka iespējamība vēlāk ar bērnu sastapties administratīvā procesa vai kriminālprocesa ietvaros – tad, kad jau ir izdarīti dažādi pārkāpumi, kas nozīmē arī lielāku kaitējuma pakāpi un dārgāku intervenci.^{[ 2 ]}

Divu gadu garumā esot daļai no projekta “Bērnu antisociālās uzvedības mazināšana: agrīnās prevencijas modeļi”^{[ 3 ]} komandas, uzklausot skolotāju, sociālo dienestu darbinieku, arī policistu un bērnu vecāku stāstus, kļūst skaidrs – lai īstenotu agrīno prevenciju, nav nepieciešams gaidīt un nemaz nedrīkst gaidīt, līdz bērni sasniedz 14 gadu – kriminālatbildības un administratīvās atbildības, vecumu. Kā liecina gan visu projektā iesaistīto cilvēku pieredze, gan starptautiski atzītu jomas ekspertu secinājumi,^{[ 4 ]} agrīna prevencijas īstenošana – pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, ir efektīvāks veids antisociālas uzvedības un iespējamo likumpārkāpumu novēršanai.

Preventīvs darbs ar dažādu vecuma grupu bērniem nozīmē arī darbu ar dažādas pakāpes uzvedības riskiem. Kad speciālisti tika lūgti izvērtēt pusaudžu un jauniešu tipiskākos uzvedības riskus, no visiem aptaujātajiem:

• 78% norādīja smēķēšanu un alkohola lietošanu;

• 67% minēja regulāru skolas neapmeklēšanu;

• 44% atzīmēja elementāru sociālo iemaņu trūkumu;

• 42% norādīja noslēgšanos sevī un konfliktus ar pedagogiem skolā.^{[ 5 ]}

Salīdzinājumam – izvērtējot uzvedības riskus pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, no visiem aptaujātajiem speciālistiem:

• 42% uzskatīja, ka lielākajai daļai bērnu šajā vecumā nav acīmredzamu problēmu;

• 72% norādīja, ka bērniem raksturīgi dusmu uzliesmojumi;

• 63% vērsa uzmanību uz vardarbīgu izturēšanos pret citiem (sišana, košana, skrāpēšana);

• 32% izcēla izteiktu noslēgtību;

• 26% vērsa uzmanību uz raudulību.^{[ 6 ]}

Minētie dati skaidri liecina, ka, bērniem pieaugot, uzvedības riskiem ir tendence kļūt nopietnākiem un sarežģītāk risināmiem. Īstenojot prevenciju agrīnos bērnu vecumposmos, speciālistiem ir iespēja strādāt ar būtiski zemāku risku pakāpi bērnu uzvedībā, kas savukārt ļauj izmantot iekļaujošas un atbalstošas metodes veiksmīgu rezultātu sasniegšanai.

Lai atbildētu uz jautājumu – kā atbalstīt mazākos, jāņem vērā, ka darbs ar šī vecuma bērniem nav iedomājams bez bērnu vecāku iesaistīšanas. Tāpat jāņem vērā, ka vecāku iesaistīšana nebūt nav viegls uzdevums – kā liecina speciālistu aptauja, bieži vien vecāku pašu starpā ir vājas attiecības (to norāda 74% aptaujāto), vecāki neprot organizēt savu un bērna ikdienu, lai lietderīgi izmantotu laiku (74%), kā arī vecākiem ir vājas emocionālās saiknes ar bērnu (47%). Turpat. ^{[ 7 ]}

Kopumā, minētie apsvērumi liek secināt, ka jebkuru bērna uzvedības problēmu risināšanai vienlīdz svarīgi ir, lai tiktu risinātas arī problēmas bērna ģimenē.

Šādi veidojas sadarbības trijstūris, kur viens no trim elementiem ir bērns, otrs – viņa vecāki un ģimene, bet trešais elements – pirmsskolas, sākumskolas pedagogs (vai, atkarībā no situācijas, speciālistu grupa). Pieejas, kas veido, veicina un stiprina sadarbību starp visām iesaistītajām pusēm, būtu uzskatāmas par daudzsološākajām agrīnās prevencijas metodēm.

Visbeidzot jāatzīmē, ka prevencijas darbam speciālistu līmenī ir multidisciplinārs un starpinstitucionāls raksturs. Lai agrīnā prevencija tiktu īstenota kvalitatīvi un nestu vēlamos rezultātus, ir jārada vide, kurā var sadarboties dažādu nozaru speciālisti, kuri savus pienākumus ikdienā veic dažādās institūcijās. Sevišķi nozīmīgi tas ir situācijās, kad sadarbības trijstūri neizdodas izveidot vai uzturēt, kad kāda no pusēm nevēlas sadarboties, tāpat situācijās, kad uzvedības risku pakāpe ir pārāk augsta, lai iztiktu bez papildu speciālistu iesaistīšanas. Starpinstitūciju sadarbības modelis starp izglītības iestādēm, pašvaldību un vietējām nevalstiskajām organizācijām sniedz iespēju ikdienas profesionālo pienākumu veikšanai piesaistīt vairāk resursu, nekā pierasts.

Var secināt, ka veiksmīgai antisociālas uzvedības agrīnai prevencijai ir vismaz trīs priekšnoteikumi:

• Riski bērnu uzvedībā ir jāpamana pietiekami savlaicīgi un intervencei jābūt pietiekami agrai, lai uz konkrētajiem apstākļiem varētu reaģēt, pirms problēmas samilzt līdz ievērojami lielākiem apmēriem.

• Agrīnās prevencijas īstenošanas pamats ir sadarbības trijstūris, kurā ietilpst bērns, vecāki un ģimene, kā arī pirmsskolas vai sākumskolas pedagogs.

• Speciālistu līmenī prevencijas darbam ir multidisciplinārs un starpinstitucionāls raksturs – problēmu risināšana noris veiksmīgāk, ja starp izglītības iestādēm, pašvaldību institūcijām un vietējām nevalstiskajām organizācijām ir izveidojies sadarbības modelis, kas sniedz iespēju ikdienas profesionālo pienākumu veikšanai piesaistīt vairāk resursu, nekā pierasts.

Šis pētījums ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.

Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros. NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.