Raksts

Kā apturēt pilsoniskās sabiedrības veidošanos…


Datums:
21. janvāris, 2003


Autori

Deniss Hanovs


Foto: G. Dieziņš © AFI

Politiskās kultūras atpalicību Latvijā sekmē ģenētiskie sakari ar padomju politisko praksi “no augšas” un sabiedrībā plaši izplatīts pilsoniskais analfabētisms, kas izraisa radikālismu, ekstrēmismu un naidu pret Citu jebkurā tā izpausmē.

Kā apturēt pilsoniskās sabiedrības veidošanos … ļoti vienkārši! Nepieciešams Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, nemitīgi atgādināt, ka viena no Latvijas sabiedrības sastāvdaļām – latvieši – ir kvantitatīvi ļoti neliela grupa, kas ir pastāvīgi apdraudēta un tuvu izmiršanai.

Tā kā Latvija ir sasniegusi ārējās drošības maksimālās robežas – iespējamu dalību NATO un ES, kā arī mēģina uzlabot attiecības ar Krievijas oficiālo politiku, efektīvākais līdzeklis sazvērestības teorijas veidošanai ir apdraudētās kopienas ienaidnieku meklēšana pašā Latvijā. Pirmkārt, tā ļoti efektīvi var rast izskaidrojumu vairākiem iekšpolitikas trūkumiem – lēnai dzīves standarta uzlabošanai, kriminalitātei utt. Skaidri sadalās arī lomas – vieni pasludina citus par ienaidniekiem, bet sevi par nācijas glābējiem. Tāda reputācija ir svarīgs politiskais kapitāls un spēj grozīt reitingus, veidot pamatu vēlēšanu panākumiem, tāpēc savlaicīgi jāsāk domāt, kas tad būs nākošais ienaidnieks. Ienaidnieku meklēšanu nedrīkst pārtraukt, jo prakse pierāda un politiskās teorijas apstiprina, ka tas var izraisīt postpadomju politiķa vājajai imūnsistēmai nāvējošo slimību – aiziešanu no parlamenta sēžu zāles aizmirstībā…

Pieaugot šai slimībai, pret kuru Latvijā nespēj cīnīties ne politiskās ētikas, ne Rietumeiropas demokrātijas pamatprincipu potes, epidēmijas smagākais periods bija novērojams infekcijām labi piemērotā laikā – pagājuša gada rudenī. Tad vairāku jaunienākošo politiķu organismos politiskās reklāmas plūdi, vēji un caurvēji, kā arī strauja reitingu temperatūras maiņa saasināja hronisku alerģiju pret pilsoniskās sabiedrības vērtībām. Nepalīdz pat augstie akadēmiskie grādi, tieši otrādi, tie liecina, ka arī Latvijas akadēmiskās aprindas nav izstrādājušas neitrālu skatienu uz nācijas veidošanas procesiem un emocionāli piesauc latviešu nācijas maģisko, iracionālo un dievišķo dabu (skat. piemēram, J.Freimanis, “Jaunie laiki jaunā gadā”, Diena, 9.01.03.).

Diemžēl jākonstatē, ka parodija par slimnieka vēsturi nav tikai vingrinājums ironijā, bet realitāte. Latvijas politiskā elite, neatkarīgi no vecuma, profesionālās pieredzes vai citām identitātēm, nespēj pieņemt Latvijas sabiedrības konsolidācijai tik nepieciešamo politiskās, jeb valsts nācijas jēdzienu. Skan radikāli un ļoti vispārināti? Nevaru piekrist šādam pārmetumam. Veidojot vairākus seminārus ar akadēmiskās vides, konfesiju pārstāvjiem un politiķiem, esmu novērojis, ka ideja par Latvijas etnisko segmentu integrāciju politiskās nācijas jēdzienā izraisa dusmas, vienaldzību un atklātu protestu. Kā rietumnieciskās augstprātības izpausme tiek uztverta ideja par to, ka Latvijas politiskās kopienas nosaukums ir latvieši, kaut arī viņu dzimtā valoda ir dažāda un viņi svin dažādus svētkus. Tā vietā izskan aktīvi aicinājumi diskutēt, kas ir lielāks rasists – latvieši vai krievi (B.Franks, Vai Latvijā ir rasisms? Vesti Sevodņa, 8. 01.03.) vai arī “veidot 2003.g. budžetu ar skatienu uz sevi, uz latviešiem” (minētais raksts Dienā). Jo par to, ka latvieši tiek apdraudēti, nepastāv šaubas, tās nedrīkst pastāvēt. Un, protams, svarīgāka par saticību, kultūru difūziju un seno aizspriedumu pārvarēšanu, ir “tikai valsts titulnācijas noturība, [kas] ir valsts iekšpolitikas stabilitātes garants,” kā norāda “neitrālais vērotājs” J.Freimanis.

Kā redzams, infekcija ir dziļi iesakņojusies šajā sabiedrībā, un tās pēdējā fāze pirms sadalīšanās divās izolētās kopienās ir sekojoša – gan politiskā elite, gan ārpus titulnācijas pozicionētie (skat. O.Hakslija sabiedrības mutācijas versiju romānā “Brīnišķīgā jaunā pasaule”) nespēj un negrib izveseļoties, jo dziļa apātija un bailes veido politiskās kultūras provinciālismu, kas, slimībai turpinoties, nākamajā paaudzē noved pie izteiktas atpalicības globalizētajā sabiedrībā.

Katrai slimībai ir to veicinoši un bremzējoši faktori. Politiskās kultūras atpalicību Latvijā sekmē ģenētiskie sakari ar padomju politisko praksi “no augšas” un sabiedrībā plaši izplatīts pilsoniskais analfabētisms, kas izraisa radikālismu, ekstrēmismu un naidu pret Citu jebkurā tā izpausmē. Šādā stadijā pat bilingvālisma radikāla doza nespēj apkarot vīrusu, un organisma uzņēmība pret politisko radikāļu infekcijām iznīcina pēdējos sabiedrības integrācijas aģentus. Situācijas radikālai uzlabošanai ieteicams nekavējoties uzsākt diskusiju par jaunu latviešu nācijas definīciju – politisko nāciju, kas spētu pārveidot Latvijas iedzīvotāju nacionālās identitātes definīciju, slimniekiem kļūstot par krievu, ebreju, romu, lietuviešu, ukraiņu utt., izcelsmes latviešiem.


Aldous Huxley - somaweb.org

Jānis Freimanis " "Jaunie laiki" jaunā gadā", Diena, 09.01.2003

Pilns "Brave New World" teksts HTML formātā (no somaweb.org)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!