Raksts

Kā aizsargāt personas datus telekomunikācijās. 5. daļa


Datums:
30. jūlijs, 2002


Autori

Māris Ruķers


"Latvijas vēstnesis", 02.07.2002.Rubrika: Jurista vārds

Nobeigums.

Sākums “LV” 23.04.2002., Nr.61;

“LV” 07.05.2002., Nr.67

“LV” 04.06.2002., Nr.83

“LV” 18.06.2002., Nr.91

Kā atzīst direktīvas 95/46/EC darba grupa, — personas datu aizsardzības noteikumi ir piemērojami arī tiem personas datiem, kas ir pieejami publiski.[70] Tātad, neraugoties uz to, ka personas dati ir pieejami telefongrāmatā, tas nenozīmē, ka šos datus var atlasīt un apstrādāt citiem mērķiem.

ES Komisijas izstrādātajā direktīvas projektā par privātās dzīves aizsardzību un personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju sektorā bija paredzēta abonentu aizsardzība no nevēlamas komunikācijas, nosakot arī attiecībā uz elektroniskā pasta sūtījumiem iestāšanās izvēles principa piemērošanu (proj. 13.p.). Tomēr attiecībā uz visiem citiem komunikācijas veidiem direktīvas projektā tika saglabāts izstāšanās izvēles princips. Direktīvas projekts paredzēja mainīt līdzšinējo regulējumu un noteikt elektroniskā pasta sūtījumus pie iestāšanās izvēles komunikāciju veida. Pret to, protams, iebilda Amerikas Tirdzniecības palātas ES komiteja Beļģijā, norādot, ka tā ir kardināla līdzšinējās politikas maiņa, kas nav pietiekami pamatota.[71]

Latvijā saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma[72] 10. panta pirmo daļu ir definēts: distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons, telefona, faksimila, interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.

Minētā panta otrā daļa nosaka: faksimilu, automātisko atbildētāju un distances saziņas līdzekļus, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var izmantot tikai tādā gadījumā, ja saņemta patērētāja nepārprotama piekrišana.

Pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, ir izdoti MK noteikumi “Noteikumi par distances līgumiem”[73]. To 4. p. noteikts: izmantojot tālruni, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja pienākums ir sarunas sākumā informēt patērētāju par savu identitāti un zvana komerciālo nolūku.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10. p. otro daļu Latvijā vienlaikus ir ieviesta gan direktīvas 97/66/EC 12. p. pirmā daļa, gan arī direktīvas 97/7/EC 10. p. pirmā daļa. Latvijā abu iepriekšminēto direktīvu noteikumi ir attiecināti arī uz juridiskām personām, jo minētais likums nosaka, ka patērētājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kurš nav tieši saistīts ar tās uzņēmējdarbību 1. p. 3. p. Kaut arī direktīvas 97/66/EC 12. panta 3. punkts, kā jau minēts, nosaka, ka arī juridisko personu likumīgās intereses ir jāaizsargā, direktīva 97/7/EC tomēr attiecas tikai uz patērētājiem, kas ir fiziskas personas. Arī direktīvā 2000/31/EC patērētājs ir fiziskā persona (2.p. e)p.).

Attiecībā uz pārējiem komunikācijas līdzekļiem, kas nav faksa aparāti un autoatbildētāji, arī var uzskatīt, ka Latvijā darbojas iestāšanās izvēles princips (arī uz komerciāla rakstura īsziņām un e–pasta sūtījumiem, kas tiek saņemti uz mobilo telefonu). Patērētāju tiesību aizsardzības likumā nav paskaidrots, ko nozīmē 10. p. otrajā daļā lietotais termins “distances saziņas līdzekļi, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju”, un šis formulējums faktiski ietver arī saziņu pa telefonu, e-pastu un pat adresētu sūtījumu. Šāds noteikums atbilst direktīvai 97/66/EC, ciktāl tas attiecas uz telefona izmantošanu un izsaukumiem, taču nonāk daļēji pretrunā ar direktīvu 97/7/EC, kas nosaka, ka attiecībā uz e-pastu un citiem līdzekļiem jāpiemēro izstāšanās izvēles princips. Daļēji tāpēc, ka direktīva 97/66/EC regulē tikai komunikācijas, kas vērstas uz distances līguma noslēgšanu.

Papildus tam, ja pakalpojumu sniedzēji ievāc datus (e-pasta adresi vai telefona numuru) tieši no datu subjekta vai no trešajām personām, atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 8. un 9. p. datu subjekts vienmēr ir jāinformē par datu apstrādes mērķi. Tāpēc šajā brīdī persona var realizēt Fizisko personu datu aizsardzības likuma 19. p. minēto: datu subjektam ir tiesības iebilst pret savu personas datu apstrādi, ja tie tiks izmantoti komerciālām vajadzībām.

Direktīva 97/66/EC, 97/7/EC un 2000/31/EC neparedz, ka dalībvalstis varētu ierobežot iepriekš minētās patērētāju un abonentu tiesības saistībā ar nacionālo drošību un noziedzības novēršanu.

Regulatora loma jautājumā par komerciālās komunikācijas uzraudzību aplūkota šīs publikācijas sadaļā “Uzraudzības institūcijas.”

Atbildība

Direktīvas 97/66/EC preambulas 25. p. teikts, ka par lietotāju un abonentu tiesību neievērošanu dalībvalsts likumdošanai jāparedz atbilstošas sankcijas, bet 14. p. otrā daļa nosaka, ka direktīvas 95/46/EC normas par sankcijām jāpiemēro attiecībā uz direktīvas 97/66/EC noteikto tiesību pārkāpumiem.

Latvijā šobrīd nav paredzēta administratīvā atbildība par Fizisko personu datu aizsardzības likuma pārkāpumiem[74].

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss APK [75] nosaka atbildību par šādiem pārkāpumiem telekomunikāciju jomā:

1) 148.p. “Telekomunikāciju tīklu līniju aizsardzības noteikumu un telefona sakaru lietošanas noteikumu pārkāpšana” paredz administratīvo atbildību par telekomunikāciju tīklu līniju aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, kā arī par šo līniju bojāšanu vai normāla darba traucēšanu vai par telefona sakaru lietošanas noteikumu pārkāpšanu, telefona sakaru izmantošanu pretēji valsts un sabiedriskās kārtības interesēm, par to pārdošanu, izīrēšanu citām personām vai izmantošanu citu abonentu traucēšanai, kā arī par tādām pašām darbībām, ja tās atkārtoti izdarītas gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas[76];

2) 149.1 p. “Telekomunikāciju iekārtu patvaļīga pieslēgšana publiskajam telekomunikāciju tīklam” paredz administratīvo atbildību par telekomunikāciju iekārtu patvaļīgu pieslēgšanu publiskajam telekomunikāciju tīklam.[77]

Saskaņā ar APK 210. p. administratīvās lietas par 148. un 149.1 panta pārkāpumiem izskata pašvaldību administratīvās komisijas, izņemot lietas par pārkāpumiem tajos gadījumos, kad kontroli veikušas un administratīvo pārkāpumu protokolu sastādījušas tādas institūcijas amatpersonas, kas pilnvarotas izskatīt attiecīgā administratīvā pārkāpuma lietu. APK 235.p. “Sakaru institūcijas” noteikts, ka Satiksmes ministrijas Sakaru departaments izskata šā kodeksa 145. — 149.2 pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietas. Izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un uzlikt administratīvos sodus Sakaru departamenta vārdā ir tiesīgs Sakaru departamenta direktors un viņa vietnieki.[78]

KL[79] ir iekļautas šādas normas:

1) 144.p. “Korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas un citas informācijas noslēpuma pārkāpšana”, kas paredz kriminālatbildību par personas korespondences, pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kā arī par tādas informācijas un programmu noslēpuma tīšu pārkāpšanu, kas paredzētas lietošanai sakarā ar datu elektronisko apstrādi vai par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā;

2) 241.p. “Patvaļīga piekļūšana datorsistēmai”, kas paredz kriminālatbildību par patvaļīgu piekļūšanu automatizētai datorsistēmai, ja ar to nepiederīgai personai radīta iespēja iepazīties ar sistēmā ievietoto informāciju vai par tādām pašām darbībām, ja tās saistītas ar datortehnikas programmatūras aizsardzības līdzekļu pārvarēšanu vai pieslēgšanos sakaru līnijām.

Attiecībā uz telekomunikācijām nav piemērojams KL 245.p. “Informācijas sistēmas drošības noteikumu pārkāpšana”.

Uzraudzības institūcijas

Lai nodrošinātu personas datu aizsardzību telekomunikācijās, nepieciešams efektīvs uzraudzības mehānisms un iestāde, kurai deleģēta atbilstoša kompetence.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma 29.p. — personas datu aizsardzības uzraudzību veic Datu valsts inspekcija. No šī likuma 29.p. trešās daļas izriet, ka Datu valsts inspekcijas pienākumi personas datu aizsardzības jomā ir nodrošināt valstī personas datu apstrādes atbilstību šā likuma prasībām. MK 28.11.2000. noteikumu Nr. 408 “Datu valsts inspekcijas nolikums” 3.p. noteikts: inspekcijas pienākumus un tiesības nosaka Fizisko personu datu aizsardzības likums.

Saskaņā ar likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”[80] 2.p. otrās daļas 2.p. valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā uzņēmējdarbību telekomunikāciju nozarē.

Atbilstoši likuma “Par telekomunikācijām” 8.p. 13.p. viena no regulatora funkcijām ir uzraudzīt likumdošanas aktu ievērošanu telekomunikāciju nozarē. Telekomunikāciju nozari regulē likums “Par telekomunikācijām”, tādējādi regulators ir atbildīgs arī par to likuma “Par telekomunikāciju” pantu uzraudzību, kas attiecas uz personas datu aizsardzību (18. un 20.p. 4.p., 25., 26.p.).

Regulators šajā gadījumā ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija[81], kuras funkciju izpildi nodrošina šīs izpildinstitūcijas telekomunikāciju nozarē struktūrvienība.[82]

Tādējādi var uzskatīt, ka Latvijā personas datu aizsardzības uzraudzības funkciju telekomunikācijās (ciktāl nav piemērojams Fizisko personu datu aizsardzības likums) veic regulators, nevis Datu aizsardzības inspekcija.

Piemēram, arī Austrijā ar datu aizsardzību telekomunikācijās nodarbojas telekomunikāciju regulators.

Likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” pilnībā ir spēkā no 2001. gada 1. jūnija, bet likums “Par telekomunikācijām” stājās spēkā 2001. gada 30. novembrī. Saskaņā ar iepriekšminētā likuma Pārejas noteikumu 7. punktu — sešu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas regulators izsniedz vai pārreģistrē licences un reģistrē vispārējās atļaujas atbilstoši šā likuma noteikumiem visiem tiem telekomunikāciju uzņēmumiem, kuri darbojas un sniedz telekomunikāciju pakalpojumus šā likuma spēkā stāšanās dienā. Tātad līdz 2002. gada 31. maijam regulatoram ir jāizsniedz licences, kurās ir jāiekļauj arī prasības personas datu aizsardzības jomā atbilstoši likuma “Par telekomunikācijām” 26. panta ceturtajai daļai.

Papildus jau likumā “Par telekomunikācijām” noteiktajam par personas datu apstrādi regulatoram saskaņā ar 26.p. ceturto daļu ir tiesības gan noteikt prasības, lai nodrošinātu izsaucamā vai izsaucēja abonenta līnijas numura identifikāciju vai identifikācijas aizliegumu, gan arī citas prasības, kas vērstas uz telekomunikāciju lietotāju personas datu aizsardzību. Pantā netiek dota norāde uz šo prasību formu. Tātad regulatoram ir tiesības noteikt datu aizsardzības prasības, kas, iespējams, netiek ietvertas licencē. Tādā gadījumā ir apspriežama attiecīgo regulatora prasību juridiskā forma un pamatojums, ja tas jau tieši nav noteikts.[83]

Likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 17.p. nosaka: licencē norāda sabiedriskā pakalpojuma veidu, licences termiņu un licences darbības zonu kā ģeogrāfisku teritoriju, un tajā tiek ietverti īpašie nosacījumi, kurus paredz regulējamās nozares normatīvie akti. Licences nosacījumiem jābūt objektīvi pamatotiem, taisnīgiem, vienlīdzīgiem un atklātiem.

Jāsecina, ka noteikumi par personas datu aizsardzību var būt īpašie nosacījumi iepriekšminētā likuma 17.p. izpratnē, tādējādi tos var iekļaut katra telekomunikāciju uzņēmuma licencē (arī ņemot vērā likuma “Par telekomunikācijām” 47.p. pirmās daļas 9.p.).

Tomēr daudzu jautājumu regulēšana saskaņā ar direktīvu 97/66/EC būtu jāveic tieši ar normatīvajiem aktiem, nevis ar licences palīdzību, jo tādējādi personas datu aizsardzība tiek nodrošināta neatkarīgi no telekomunikāciju operatora statusa, tiesībām un pienākumiem vai pakalpojuma veida. Piemēram, prasības, kas nav noteiktas likumā, visiem telekomunikāciju uzņēmumiem var būt vienādas, bet atšķiras pakalpojumi, uz kuriem tās tiek attiecinātas. Jāpiezīmē, ka regulators, nosakot īpašos datu aizsardzības noteikumus, nedrīkst pārkāpt Fizisko personu datu aizsardzības likumu (noteikt prasības, kas ir pretrunā ar šo likumu).

Saistībā ar nevēlamiem izsaukumiem vai komunikāciju ES likumdošana ir attiecināma uz jebkuru fizisko vai juridisko personu, kas nodarbojas ar tiešo mārketingu. Šī persona var būt arī pats telekomunikāciju uzņēmums. Tādā gadījumā piemērojama direktīvas 97/66/EC 6.p. trešā daļa, kur noteikts, kādā veidā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs var reklamēt pats savus pakalpojumus. Minētā norma Latvijas likumdošanā nav ieviesta, bet regulators to var noteikt saskaņā ar likuma “Par telekomunikācijām” 26.p. ceturto daļu un veikt attiecīgu uzraudzību. Fizisko personu datu aizsardzības likuma uzraudzību veic Datu valsts inspekcija. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma, kā arī Ministru kabineta noteikumu “Noteikumi par distances līgumiem” uzraudzību veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, un attiecīgo normu uzraudzība saistībā ar komerciālo komunikāciju ir tikai šīs iestādes kompetence.

Secinājumi

Latvijas valsts iestādēm, telekomunikāciju uzņēmumiem un visiem pakalpojumu lietotājiem ir jārespektē Eiropas Padomes pieņemtās rekomendācijas attiecībā uz datu aizsardzību telekomunikācijās un internetā[84].

Latvijai ir pienākums personas datu aizsardzības jomā transponēt ES dokumentus, kas ir acquis communautaire sastāvdaļa, un šajā sadaļā ietvertie secinājumi balstīti uz tieši šādas atbilstības analīzi. Taču efektīva personas datu aizsardzības nodrošināšana valstī neietver tikai ES obligāto prasību iekļaušanu normatīvajos aktos, jo direktīvas, kā jebkurš cits tiesību akts, nosaka obligātās, bet tikai minimālās prasības. Telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju un patērētāju savstarpējās tiesiskās attiecības ir jāveido, ne tikai balstoties uz obligātajām prasībām, bet arī uz savstarpēji sabalansētiem uzņēmuma peļņas apsvērumiem, no vienas puses, un patērētāja prasībām attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību vai likumīgo interešu aizsardzību (juridiskām personām), no otras puses. Šo interešu savstarpēja sabalansēšana ir vidusceļš abu pušu interešu realizācijā. Diemžēl Latvijā tiesību normu prasības attiecībā uz šo interešu sabalansēšanu šobrīd nepieprasa pat ES obligāto prasību izpildi. Šāda situācija rada bažas par personas datu aizsardzību telekomunikācijās.

Atsevišķi secinājumi par konkrētām normatīvo aktu pretrunām ir atspoguļoti šīs publikācijas attiecīgajā sadaļā. Tādēļ nobeigumā tiks atzīmēti tikai nopietnākie Latvijas normatīvo aktu sistēmas trūkumi, kas ir pretrunā ar ES tiesībās noteikto attiecībā uz personas privātās dzīves un juridisko personu likumīgo interešu aizsardzību telekomunikācijās:

1) likums “Par telekomunikācijām” neuzliek par pienākumu telekomunikāciju uzņēmumiem informēt lietotājus un abonentus par telekomunikāciju tīklu un pārraidāmās informācijas aizsardzību un iespējamiem drošības riskiem;

2) likums “Par telekomunikācijām” ierobežo personas datu aizsardzību tikai attiecībā uz tām fiziskām personām, kas ir Latvijā regulētu telekomunikāciju uzņēmumu abonenti.

Tādējādi tiesību sistēma negarantē konfidencialitāti personām, kas ir tikai lietotāji, vai arī personām, kas ir ārvalstu telekomunikāciju uzņēmumu abonenti un lieto telekomunikāciju pakalpojumus, kas Latvijā tiek nodrošināti, pamatojoties uz viesabonēšanas līgumu ar uzņēmumiem ārvalstīs;

3) atsevišķas ES prasības, kas nav iestrādātas normatīvajos aktos, regulators var noteikt licencēs, izdot kā administratīvo aktu vai rekomendācijas. Šāda sistēma tomēr var teorētiski radīt situāciju, kad tehnisku iespēju vai citu apsvērumu dēļ dažādiem telekomunikāciju uzņēmumiem tiek izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz datu aizsardzību vai arī vienādas prasības ar atšķirīgi noteiktiem pakalpojumiem, uz kuriem tās attiecināmas. Tādā gadījumā privātās dzīves aizsardzības prasības netiktu vienlīdzīgi nodrošinātas pat Latvijas telekomunikāciju uzņēmumu abonentu vidū. Jāņem vērā, ka regulators licences izsniedz tikai sabiedriski regulējamiem pakalpojumu veidiem. MK 13.07.2001. noteikumu Nr. 297 “Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem”[85] 6.p. nosaka, ka telekomunikācijās nepieciešams regulēt “vietējo, iekšzemes un starptautisko balss telefonijas pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no telekomunikāciju tīklu tehnoloģijas, datu un elektronisko ziņojumu pārraides pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no telekomunikāciju tīklu tehnoloģijas, nomāto līniju pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no telekomunikāciju tīklu tehnoloģijas”.

Turklāt licences tiek izsniegtas tikai uz konkrētu termiņu. Attiecībā uz kabeļtelevīzijas un skaņas pakalpojumu sniedzējiem licencēšanu veic Nacionālā radio un televīzijas padome, tādējādi datu aizsardzības prasības, kas nav iekļautas likumā “Par telekomunikācijām”, šeit vispār nav iespējams precizēt;

4) Latvijas tiesību sistēmā nav transponētas visas ES direktīvu normas[86], un tas kavē vienota regulējuma izveidi;

5) likumā “Par telekomunikācijām” nav iekļauta norma, kas uzliek par pienākumu telekomunikāciju uzņēmumiem izdzēst trafika datus, kas nav nepieciešami maksas uzskaitei. Lai gan šeit jāpiemēro Fizisko personu datu aizsardzības likums, kas nosaka, ka personas datus var apstrādāt tikai tad, ja ir kāds no attiecīgajos pantos paredzētajiem nosacījumiem, direktīvas 97/66/EC prasības nav izpildītas. It īpaši ņemot vērā, ka Fizisko personu datu aizsardzības likums attiecināms tikai uz fizisko personu datu aizsardzību;

6) attiecībā uz maksas aprēķināšanai nepieciešamo datu apstrādi (likuma “Par telekomunikācijām” 25.p. 8.d.) nav skaidri un pārskatāmi noteikti termiņi, kādos telekomunikāciju uzņēmums drīkst turpināt šo datu glabāšanu pēc rēķina apmaksas;

7) gadījumos, kad tiesību normas nosaka tikai minimālās prasības attiecībā uz personas datu aizsardzību, to strikta ievērošana drīzāk traucē telekomunikāciju uzņēmumiem, ja netiek izdalītas dažādas iespējas. Piemēram, šobrīd fiksētās līnijas telekomunikāciju pakalpojumu abonēšanas līgumā ir iespēja atzīmēt, vai abonents vēlas nodot savus datus trešajām personām. Izvēle par labu aizliegumam rada šķēršļus jebkāda veida datu nodošanai — numura attēlojums, izziņu dienests, tālruņu katalogs, nodošana trešajām personām tiešā mārketinga nolūkos utt. Tādējādi telekomunikāciju uzņēmumi paši nedod abonentam iespēju izteikt piekrišanu atsevišķu datu apstrādei un, no otras puses, pēc tam ir spiesti pārkāpt parakstīto līgumu vai pat normatīvos aktus.

Lai novērstu secinājumos norādītos trūkumus, nepieciešams transponēt visus attiecīgos ES dokumentus, izstrādāt attiecīgus grozījumus likumā “Par telekomunikācijām”, kā arī pieņemt visus tā likumpamatotos aktus, izsniegt licences ar tajās iekļautiem datu aizsardzības noteikumiem, izstrādāt vispārējas rekomendācijas personas datu aizsardzībai telekomunikācijās.

Kā viens no priekšlikumiem minēto trūkumu daļējai novēršanai ir arī visiem telekomunikāciju uzņēmumiem saistošu prasību izstrāde un pieņemšana atbilstoši likumam “Par telekomunikācijām”.

__________________

70 Article 29 Data protection working party/Privacy on the Internet — an integrated EU approach to on–line data protection/Adopted on 21th November 2000

71 EU Committee of the American Chamber of Commerce in Belgium//Position paper on the Working document on “The processing of personal data and the protection of privacy in the electronic communication sector”. Pieejams: http://www.eucommittee.be — 2002.gada 26.februārī

72 Patērētāju tiesību aizsardzības likums//Latvijas Vēstnesis, 01.04.1999., Nr. 104/105

73 1999. gada 7. septembra MK noteikumi Nr. 316 “Noteikumi par distances līgumu”//Latvijas Vēstnesis, 10.09.1999. Nr. 297/299

74 2002. gada 14. martā Saeima pieņēma pirmajā lasījumā likumprojektu “Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Pieejams: http://www.saeima.lv.

75 Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss//LPSR AP un MP Ziņotājs, 1984, Nr. 51

76 1997.gada 28.maija likuma redakcijā — Ziņotājs, 1997, Nr.13

77 1997.gada 28.maija likuma redakcijā — Ziņotājs, 1997, Nr.13

78 1997.gada 28.maija likuma redakcijā — Ziņotājs, 1997, Nr.13

79 Krimināllikums//Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr. 199/200

80 Likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”//Latvijas Vēstnesis, 07.11.2000., Nr. 394/395

81 Likuma “Par telekomunikācijām” 5.panta otrā daļa

82 Likuma “Par telekomunikācijām” 8.panta otrā daļa

83 Likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 9.panta pirmās daļas 6. punkts, 9.panta otrā daļa, likuma “Par telekomunikācijām” 8.panta pirmās daļas 9.punkts, 11. punkts, 9.panta 3.punkts, 26.panta ceturtā daļa

84 1) Recommendation No. R (95) 4 of the committee of ministers to member states on the protection of personal data in the area of the telecommunication services, with particular reference to telephone services. Pieejams: http://cm.coe.int/ta/rec/1995/95r4.htm.

2) Recommendation No. R (99) 5 of the committee of ministers to member states for the protection of privacy on the internet.

Pieejams: http://www.coe.fr/dataprotection/rec/elignes.htm.

85 2001. gada 3. jūlija MK noteikumi Nr. 297 “Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem”//Latvijas Vēstnesis, 13.07.2001., Nr. 108

86 Direktīva 2000/31/EC.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!