"Latvijas vēstnesis", 23.04.2002.

Par pērnā gada nogales svarīgāko notikumu Latvijas sakaru attīstības jomā var uzskatīt jaunas telekomunikāciju tirgus liberalizācijas, licencēšanas un uzraudzības politikas definēšanu sakarā ar nozares līdzšinējās regulēšanas sistēmas neatbilstību Eiropas Savienības (ES) normām un valsts starptautiskajām saistībām. 2001. gada 1. novembrī Saeima pieņēma jaunu likumu “Par telekomunikācijām”[1], kura piemērošanai vēl jāizstrādā un jāizdod daudzi citi likumpamatoti akti.

Viens no interesantākajiem un arī sarežģītākajiem tiesību jautājumiem, kas cieši saistīts ar minēto tautsaimniecības nozari, ir personas datu aizsardzība telekomunikāciju sektorā. Normatīvo aktu prasības, kā arī iedibinātā uzņēmēju prakse mūsu valstī nav sasniegusi tās iespējas, kuras ES dalībvalstīs ikdienā var izvēlēties ikviens patērētājs. Publikācijas mērķis šajā gadījumā ir aplūkot ES direktīvas un, atspoguļojot personas datu aizsardzības telekomunikācijās tiesisko regulējumu Latvijā saistībā ar nesen pieņemto likumu “Par telekomunikācijām” un citiem saistītajiem normatīvajiem aktiem, izvērst analīzi par likumdošanas atbilstību acquis communautaire .

Personas datu aizsardzība — acquis communautaire

ES dalībvalstīs personas datu aizsardzība tiesiski tiek nodrošināta saskaņā ar nacionālajiem likumiem, kas pieņemti, ieviešot direktīvas Nr. 95/46/EC “Par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un to brīvu apriti”[2] (turpmāk — direktīva 95/46/EC) prasības. ES Eiropas Parlaments un Padome 1997. gada 15.decembrī pieņēma direktīvu Nr. 97/66/EC “Par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā”[3] (turpmāk — direktīva Nr. 97/66/EC), kas, ņemot vērā telekomunikāciju specifiku, papildus regulē privātās dzīves aizsardzību tikai šajā nozarē.

Dažādu tehnoloģiju attīstības un lietojuma ziņā gan Eiropā, gan citos pasaules reģionos jau ir sasniegts līmenis, kad telekomunikāciju tehnoloģijas nedrīkst apskatīt atrauti no pārējiem pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot publiskos telekomunikāciju tīklus.

Piemēram, šobrīd jebkurš mobilo telekomunikāciju pakalpojumu lietotājs var nosūtīt īssziņu uz elektroniskā pasta (turpmāk tekstā — e–pasts) serveri vai otrādi — e–pastu nosūtīt uz mobilo telefonu. Atsevišķi mobilo telefonu modeļi pat nodrošina neliela izmēra e–pasta sūtījumu pielikumu saņemšanu.

Turpmāka saziņas līdzekļu attīstība, kas neaprobežojas tikai ar zvanīšanas iespējām, kopumā tiek virzīta ne tikai uz dažādu tehnoloģiju savietojamību, bet vienlaikus arī vairāku funkciju apvienošanu vienā iekārtā, tādējādi nodrošinot arvien lielākas sakaru izmantošanas iespējas.

Lai šādos apstākļos virzītos uz informācijas sabiedrību, nodrošinātu līdzšinējo (ja ne lielāku) tiesisko interešu aizsardzību, ES institūcijas izlēma par jaunas telekomunikāciju regulēšanas sistēmas (angļu val. — new regulatory framework ) ieviešanu un pieņēma vairākus dalībvalstīm saistošus dokumentus, kas pakāpeniski būs jāievieš arī Latvijā.

2002. gada 7. februārī Eiropas Parlaments akceptēja četras jaunas direktīvas — elektronisko komunikāciju pakalpojumi: vienotā tīklu un pakalpojumu regulēšanas struktūra; pieeja elektronisko komunikāciju tīkliem un ar to saistītajiem pakalpojumiem; atļaujas elektronisko komunikāciju tīklos un pakalpojumos; universālie pakalpojumi un lietotāju tiesības saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un tīkliem[4]. Telekomunikāciju sistēma ES tiek pārdēvēta par elektronisko komunikāciju sistēmu, tiek ieviesti tādi jēdzieni kā elektronisko komunikāciju pakalpojumi, elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs .

Atbilstoši tam bija paredzēts pieņemt arī speciālu direktīvu attiecībā uz personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju sektorā (turpmāk tekstā — direktīvas projekts).[5] Minētais projekts atšķirībā no direktīvas 97/66/EC neparedzēja būtiskas izmaiņas, bet gan atbilstoši jaunajai telekomunikāciju regulēšanas sistēmai noteica personas datu aizsardzību neatkarīgi no izmantojamo tehnoloģiju veida.[6] Tādējādi līdzšinējās prasības privātās dzīves aizsardzības jomā būtu jāattiecina uz visiem elektronisko komunikāciju pakalpojumiem.

Direktīvas projekts tomēr netika apstiprināts vienlaikus ar pārējām jaunās telekomunikāciju regulēšanas sistēmas direktīvām. Priekšlikums Eiropas Parlamentā tika noraidīts jau pirmajā lasījumā. 2001. gada 6. septembrī Eiropas Parlaments nolēma atdot dokumentu atpakaļ komisijām, lai šīs institūcijas atrastu kompromisu jautājumā par komerciāla rakstura e–pasta sūtījumu statusu (jautājums aplūkots vienā no šīs publikācijas sadaļām).[7] Par daudzām projekta normām kritisku viedokli izteica neatkarīgā konsultatīvā Datu aizsardzības darba grupa, kas izveidota saskaņā ar direktīvas 95/46/EC 29. pantu (angļu val. — Article 29 Data Protection Working Party ) (turpmāk — direktīvas 95/46/EC darba grupa),[8] (direktīvas 95/46/EC darba grupas funkcijas paplašinātas saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 14. panta trešo daļu) saistībā ar nesaskaņotiem terminiem un citām juridiska rakstura neprecizitātēm. 2001. gada 22. oktobrī atbildīgā komiteja nolēma atstāt jautājuma par e–pasta statusu izlemšanu dalībvalstu ziņā, un direktīvas projekts tomēr tika pieņemts pirmajā lasījumā 2001. gada 13. novembrī. Taču turpmāku likumdevēja atbalstu šis dokuments neguva un pagaidām, papildus jau direktīvā 95/46/EC noteiktajām prasībām, specifiski noteikumi attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību tiek izvirzīti tikai telekomunikāciju jomā. Līdz ar to joprojām spēkā ir direktīva 97/66/EC un dalībvalstīm, kā arī ES kandidātvalstīm attiecībā uz datu aizsardzību papildu grozījumi attiecīgajos likumos nav jāveic.

Telekomunikāciju jēdziens privātās dzīves aizsardzības izpratnē

Šajā publikācijā apskatīti specifiskie privātās dzīves un personas datu aizsardzības noteikumi, kas piemērojami tikai, sniedzot konkrētus telekomunikāciju pakalpojumus. Tādējādi, pirms pievērsties atsevišķu jautājumu analīzei, ir jāaplūko šo specifisko datu aizsardzības noteikumu piemērošanas joma. Ja datu apstrāde tiek veikta ārpus ES direktīvas 97/66/EC noteiktās jomas, tad attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību piemērojami tikai visām fiziskām un juridiskām personām saistošie noteikumi, kas iekļauti uz direktīvas 95/46/EC pamata izdotajos likumos. Minētais dokuments kopumā paplašina direktīvas 95/46/EC kompetenci arī tādējādi, ka attiecas gan uz fizisko personu privātās dzīves aizsardzību, gan, atsevišķos gadījumos, arī uz juridisko personu likumisko interešu aizsardzību. Saskaņā ar direktīvas 97/66/EC 1. panta otrās daļas pirmo teikumu šī dokumenta mērķis ir ne tikai abonentu, bet jebkuras fiziskās personas privātās dzīves aizsardzība.

Direktīva 97/66/EC attiecas uz visiem publiski pieejamiem telekomunikāciju pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot publisko telekomunikāciju tīklu (3. panta pirmā daļa). Atbilstoši minētā dokumenta preambulas 11. punktam attiecībā uz privātajiem telekomunikāciju tīkliem piemērojami likumi, kas pieņemti saskaņā ar direktīvu 95/46/EC. Tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina direktīvā 97/66/EC iekļauto personas datu aizsardzības prasību realizācija visos tajos gadījumos, kad tiek sniegti publiski pieejami telekomunikāciju pakalpojumi publiskajos telekomunikāciju tīklos.

Telekomunikācijas ir pakalpojumi, kuru sniegšana pilnīgi vai daļēji balstās uz signālu pārraidi un maršrutizāciju telekomunikāciju tīklos (angļu val. — transmission and routing of signals on telecommunication networks ), izņemot radio un televīzijas apraidi (direktīvas 97/66/EC 2. panta d) punkts). Atsevišķi direktīvas 97/66/EC noteikumi attiecas tikai uz vienu no telekomunikāciju tīklu izmantošanas veidiem: izsaukumiem (angļu val. — call ) (8., 10., 12. pants). Saskaņā ar Starptautiskās telekomunikāciju savienības rekomendāciju ITU T Q.9 “izsaukums” ir:

1) datora programmas aktivizēšana, nododot ieejas datus un vadību apakšprogrammai vai procedūrai tās ieejas punktā;

2) datu pārraides sistēmās — sakaru sesijas nodibināšana ar abonentu;

3) automātiskās sistēmās — darbība, ko veic izsaukuma ierosinātājs, lai nodibinātu sakarus ar adresātu;

4) darbība, ar kuru tīkls panāk savienojumu starp izsaukuma ierosinātāju un izsaukuma adresātu vai arī pakalpojuma faktiska vai iespējama izmantošana.[9]

Latvijā no 2000. gada 20. aprīļa ir spēkā Fizisko personu datu aizsardzības likums[10], kurā transponēti Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 95/46/EC noteikumi. Direktīvas 97/66/EC prasības papildus netika iekļautas Fizisko personu datu aizsardzības likumā, tādēļ jau no 1999. gada tika uzsākts darbs pie likumprojekta “Par telekomunikācijām”. Likuma “Par telekomunikācijām” VI nodaļā “Telekomunikāciju pakalpojumu lietotāji un abonenti” šobrīd ir normas, kurās iekļautas personas datu aizsardzības prasības telekomunikāciju pakalpojumu uzņēmumiem. Tādējādi Latvijā specifiskos datu aizsardzības noteikumus telekomunikācijās papildus Fizisko personu datu aizsardzības likumam nosaka cits likums — “Par telekomunikācijām”.

Saskaņā ar likuma “Par telekomunikācijām” 1. panta 17. punktu publiskais telekomunikāciju tīkls ir fiziskai vai juridiskai personai vispārējai lietošanai paredzēts telekomunikāciju tīkls, kuru pilnīgi vai daļēji izmanto publiski pieejamu telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanai. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 1. panta 24. punktu telekomunikāciju pakalpojumi ir pakalpojumi, kas nodrošina pilnīgu vai daļēju signālu pārraidi un/vai maršrutizāciju publiskajos telekomunikāciju tīklos, izņemot televīzijas un radio apraidi. Ja privāto telekomunikāciju tīklu īpašnieks, ievērojot likuma “Par telekomunikācijām” 14. panta 1. punktu, pieslēdz tīklu publiskajam telekomunikāciju tīklam kā gala iekārtu, telekomunikāciju uzņēmumam datu aizsardzība jānodrošina arī attiecībā uz pieejamiem privātā tīkla datiem.

Likuma “Par telekomunikācijām” personas datu aizsardzības prasības 25. un 26. pantā izvirzītas telekomunikāciju uzņēmumiem. Jāpiezīmē, ka saskaņā ar likuma “Par telekomunikācijām” 1.panta 30. punktu telekomunikāciju uzņēmums ir publiskā telekomunikāciju tīkla operators vai telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs. Šo terminu skaidrojums iekļauts attiecīgi likuma “Par telekomunikācijām” 1. panta 18. punktā un 1. panta 26. punktā un tiks analizēts turpmāk.

Likuma “Par telekomunikācijām” noteikumi un līdz ar to arī personas datu aizsardzības prasības telekomunikācijās Latvijā attiecas arī uz šādiem specializētajiem publisko telekomunikāciju tīklu uzņēmumiem: valsts akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš”, valsts akciju sabiedrību “Latvenergo”, bezpeļņas uzņēmumu valsts akciju sabiedrību “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Valsts informācijas tīkla aģentūra”, arī uz Iekšlietu ministrijas specializēto tīklu, citu televīzijas un skaņas izplatīšanas publiskajiem telekomunikāciju tīkliem, kā arī peidžeru tīkliem.

Saskaņā ar Radio un televīzijas likuma[11] 33. panta otro daļu kabeļtelevīzijas un kabeļradio (radiotranslācijas) sistēmas tiek izveidotas, reģistrētas, ekspluatētas un aizsargātas saskaņā ar noteikumiem, kādi attiecībā uz telekomunikāciju tīkliem paredzēti likumā “Par telekomunikācijām”. Līdz ar to kabeļtelevīzijas un kabeļradio tīkli ir uzskatāmi par publiskajiem telekomunikāciju tīkliem. Saskaņā ar likuma “Par telekomunikācijām” 3. panta otro daļu šis likums attiecas arī uz televīzijas un skaņas izplatīšanai nepieciešamajiem publiskajiem telekomunikāciju tīkliem.

Lai varētu nodrošināt dažāda veida telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu, telekomunikāciju uzņēmumiem ir jāapstrādā dažāda veida dati dažādiem mērķiem: savienojuma nodrošināšana, rēķina sastādīšana un nosūtīšana, tiešais mārketings un citi. Pārmērīga datu vākšana var izraisīt iespējamus privātās dzīves pārkāpumus (vai juridisko personu likumīgo interešu pārkāpumus), tāpēc direktīva 97/66/EC nosaka, kāda veida datus, kādam mērķim un kādā kārtībā telekomunikāciju uzņēmumi drīkst apstrādāt.

Turpmāk katra šī raksta sadaļa veltīta atsevišķa datu aizsardzības tiesiskā aspekta analīzei.

Telekomunikāciju un korespondences neaizskaramība

Personas datu aizsardzību telekomunikācijās nedrīkst jaukt ar citu tiesību institūtu — “pasta (korespondences) un telekomunikāciju neaizskaramība”. Telekomunikāciju neaizskaramība, tāpat kā personas datu aizsardzība vispār, ir tikai viens no privātās dzīves aizsardzības konstitucionālajiem aspektiem.

Privātās dzīves aizsardzība šobrīd tiek nodrošināta, veidojot atsevišķus patstāvīgus institūtus:

1) personas datu aizsardzība;

2) fiziskā neaizskaramība (tiesības netikt pakļautam medicīniskiem eksperimentiem un fiziskiem aizskārumiem);

3) telekomunikāciju izmantošanas neaizskaramība (korespondences un telekomunikāciju noslēpums);

4) teritoriālā neaizskaramība (ģimenes un mājokļa neaizskaramība);[12]

5) goda un cieņas neaizskaramība.

Personas datu aizsardzība telekomunikācijās ir tikai viens no personas datu tiesiskā aizsardzības institūta aspektiem. Neraugoties uz to, direktīvā 97/66/EC ir ietvertas arī normas, kas regulē privātās dzīves aizsardzību telekomunikācijās. Dokumenta virsraksts “Par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā” sniedz norādi, ka tiek regulēta ne tikai personas datu apstrāde telekomunikāciju sektorā, bet arī cits privātās dzīves aizsardzības aspekts.

Direktīvas 97/66/EC 5. pants nosaka, ka dalībvalstīm saskaņā ar nacionālo likumdošanu ir jānodrošina komunikāciju konfidencialitāte telekomunikāciju pakalpojumiem, kas pieejami, izmantojot publiskos telekomunikāciju tīklus. Dalībvalstīm jāaizliedz noklausīšanās vai cita veida komunikāciju novērošana bez lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kas paredzēti direktīvas 14. pantā (dalībvalstis var ierobežot (..) paredzētās tiesības, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams, lai aizsargātu nacionālo drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību, krimināla rakstura nodarījumu izmeklēšanu vai atklātu nelikumīgu telekomunikāciju sistēmu lietošanu).

Aplūkojot jautājumu par telekomunikāciju neaizskaramību, protams, ir jānodala vairākas problēmas:

1) kādiem jābūt likumā noteiktiem gadījumiem, kad pieļaujama pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas pārtveršana;

2) kādā veidā tiek piemēroti likumā noteiktie gadījumi;

3) kāda informācija telekomunikāciju uzņēmumam jāsniedz, ja tiek piemērots attiecīgais likums, kas atļauj novērot komunikācijas;

4) kādā veidā telekomunikāciju uzņēmumiem jānodrošina pa telekomunikāciju tīkliem pārraidāmās informācijas konfidencialitāte un drošība.

Ņemot vērā publikācijas uzdevumu, šeit netiks apskatīti jautājumi, kas skar pa telekomunikācijām pārraidāmās informācijas pārtveršanas pamatojumu, kā arī netiks apskatīts, kādiem jābūt šiem likumā paredzētiem gadījumiem, kas nosaka un atļauj noklausīšanos.

Māstrihtas līguma F 2. pantā tika noteikts, ka ES respektēs pamattiesības, kas garantētas 1950. gada 4. novembra “Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā”, dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās un Savienības vispārīgajos principos.[13] ES 2000. gadā pieņēma ES pamattiesību hartu[14], kuras 7. pantā deklarēts, ka ikvienam ir tiesības uz savu privāto dzīvi, ģimenes dzīvi, mājokļa un komunikāciju neaizskaramību. Hartas 8. pants nosaka tiesības uz datu aizsardzību. Taču ES direktīvas neregulē jautājumus, kas iekļauti ES līguma V un VI nodaļā, un lietas, kas saistītas ar nacionālo, sabiedrības drošību un aizsardzību. Krimināltiesību jomu izlemj dalībvalstis, protams, ievērojot starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Tādējādi ES likumdošana nedefinē un neanalizē gadījumus, kādos pieļaujama iejaukšanās privātajā dzīvē telekomunikāciju jomā, bet gan uzsver telekomunikāciju uzņēmumu pienākumu izpaust vai atļaut piekļūt šādai informācijai, tikai pamatojoties uz likumiem tajās jomās, kas saistīti ar valsts nacionālo, sabiedrības drošību un aizsardzību, kā arī krimināltiesību jomā.

Saskaņā ar likuma “Par telekomunikācijām” 25. panta trešo daļu pieslēgties telekomunikāciju tīkliem operatīvās informācijas iegūšanas nolūkā atļauts tikai likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Savukārt 25. panta ceturtā daļa noteic, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā telekomunikāciju uzņēmumi aprīko publisko telekomunikāciju tīklus ar iekārtām, kas nodrošina operatīvās informācijas iegūšanu no tehniskajiem līdzekļiem un operatīvu sarunu noklausīšanos likumos noteiktajos gadījumos. Šādi noteikumi gan vēl nav izdoti. Likums paredz, ka šādu pasākumu veikšana un iegūtā informācija ir valsts noslēpums. Personām, kuras savu darba pienākumu sakarā ir saistītas ar šo pasākumu izpildi vai tās nodrošinājumu, ir nepieciešama speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, bet informāciju par publisko telekomunikāciju tīklu abonentiem, pret kuriem ir vērsti šie pasākumi, kā arī pasākumu mērķi, pamatojumu un apjomu telekomunikāciju uzņēmumam var neizpaust.

Šajā ziņā veidojas neliela pretruna ar likuma “Par telekomunikācijām” 25. panta pirmo daļu, 26. panta pirmo un otro daļu, kas nosaka, ka telekomunikāciju uzņēmumi var izpaust informāciju par lietotāju un abonentu bez viņu piekrišanas tikai gadījumos, kas paredzēti citos likumos. Telekomunikāciju uzņēmums nevar pilnībā izpildīt konfidencialitātes prasību, ja nav zināms, uz kāda likuma pamata tiek pieprasīta pieeja attiecīgajai informācijai, jo nav iespējams pārbaudīt, vai vispār pastāv citā likumā paredzētais teorētiskais gadījums. Nav saprotams, kādēļ saskaņā ar likuma 25. panta sesto daļu telekomunikāciju uzņēmumam var neizpaust pamatojumu tikai par abonentiem.

Zināmu “apvērsumu” attiecībā uz telekomunikāciju un korespondences noslēpumu līdzšinējā starptautiskajā tiesību kārtībā izraisīja Eiropas Padomes konvencijas Nr. 185 “Par kibernoziegumiem”[15] parakstīšana Budapeštā 2001. gada 23. novembrī. Minētā konvencija nav tieši piemērojama, bet uzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt tiesību aktus, kuri uzliek pienākumu personām, kas apstrādā informāciju, uzglabāt trafika datus līdz pat 90 dienām (16. pants), novērot trafika datus reālajā laikā (20. pants), piekļūt pārraidāmo datu saturam (21.pants). Bažas par konvencijas noteikumu piemērošanu rada 36. panta klauzula, kas paredz, ka konvencijai var pievienoties ne tikai Eiropas Padomes dalībvalstis, bet arī tās valstis, kas nav pārstāvētas Eiropas Padomē, bet piedalījušās konvencijas izstrādē. Tās ir Kanāda, Japāna, Dienvidāfrika un Amerikas Savienotās Valstis.[16] Šajā sakarā ES ir nobažījusies par to, ka valstīm, kas nav parakstījušas Eiropas Padomes konvenciju Nr. 108 “Par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi”, tiks nodoti personas dati konvencijas Nr. 185 ietvaros. Konvencija par kibernoziegumiem vēl nav stājusies spēkā, un neviena no valstīm, kas to parakstīja, vēl nav to ratificējusi.[17]

Turpinājums “LV” 07.05.2002., Nr.67

_________________

[1] Likums “Par telekomunikācijām”//Latvijas Vēstnesis. 16.11.2001., Nr. 166

[2] Directive 95/46/EC of the European Parliament and of the Council of 24 October 1995 on the protection of individuals with regard to the processing of personal data and on the free movement of such data//Official Journal L 281 of 23.11.1995.

[3] Directive 97/66/EC of the European Parliament and of the Council of 15 December 1997 concerning the processing of personal data and the protection of privacy in the telecommunication sector”//Official Journal L 024, 30.01.1998.

[4] Neoficiāls direktīvu nosaukumu tulkojums. Direktīvas vēl arī nav publicētas Eiropas Savienības oficiālajā izdevumā un dokumentam nav piešķirts numurs. Ar galīgo tekstu var iepazīties: http://www.qlinks.net/quicklinks/status.htm .

[5] Commission of the European Communities proposal for a Directive of the European Parliament and of the Council concerning the processing of personal data and the protection of privacy in the electronic communications sector of 12 July 2000 COM (2000) 385.

[6] Pieejams: http://europa.eu.int/prelex/detail_dossier_real.cfm?CL =en&DosId=158278

[7] Turpat

[8] Šajā publikācijā arī turpmāk būs atsauces uz citiem dirketīvas 95/46/EC darba grupas dokumentiem, kas pieejami

http://europa.eu.int/comm/internal_market/en/media/dataprot/wpdocs/index.htm .

Tādēļ turpmāk tiks dota atsauce tikai uz komentējamā direktīvas 95/46/EC darba grupas dokumenta nosaukumu.

[9] Ilziņa Ilze, Ozola Maija “Viena IT&T pamattermina daudzveidīgās funkcijas//E–pasaule, 03.2002., 78.—81. lpp.

[10] Fizisko personu datu aizsardzības likums//Latvijas Vēstnesis, 06.04.2000., Nr. 123/124

[11] Radio un televīzijas likums//Latvijas Vēstnesis, 08.09.1995., Nr. 137

[12] Overview/Privacy and Human Rights. An International Survey of Privacy laws and developments. Electronic Privacy Information Center Washington DC, USA, Privacy International London, UK. 2001.

[13] The Maastricht Treaty 07.02.1992//Official Journal 29.07.1992, C 231.

[14] Charter of Fundamental Rights of the European Union//Official Journal 18.12.2000. C 364/1.

[15] Neoficiāls nosaukuma un turpmāk minēto pantu tulkojums.

[16] Article 29 Data Protection Working Party/Opinion 4/2001 On the Council of Europe‘s Draft Convention on Cyber–crime/Adopted on 22 March 2001.

[17] Informācija 2002. gada 20. martā.

Pieejams: http://conventions.coe/Treaty/EN/WhatYouWant.asp?NT=185