Raksts

Jūrmalgeitas cilvēciskās dilemmas


Datums:
11. aprīlis, 2006


Autori

Sergejs Kruks


Foto: A. Jansons © AFI

Tautas šokam ir teatrāls "atmodas" sindroms: mēs neko nezinājām, pat nevarējām iedomāties, ka tā var notikt. Diez vai demokrātija ir “gaišo” spēku uzvara pār “tumšajiem” dziedošajā vai krāsainajā revolūcijā. Tas ir instruments, kas nodrošina nepārtraukto tirgošanos par interesēm. Negaidiet no ābeles bumbierus! Politiķi nav socializējušies atvērtās politikas vidē, un to nebija pieprasījuši arī pilsoņi.

Он на этом скачке расколется, редиска, при первом же шухере!
Šis nekrietnais cilvēks mūs nodos līdzko sajutīs briesmas (kinofilma “Fortūnas džentelmeņi”)

Jūrmalas telefonsarunas rosinājušas latviešu interesi par politikas valodu. Tam pamats, šķiet, bija tas, ka Jūrmalas domi veidoja krievu un turklāt nenormatīvā valodā. Problēma gan ir daudz plašāka. Jau vairākus gadus nodarbojos ar latviešu politiskā diskursa pētīšanu, analizējot teikto un rakstīto kā sociālo attiecību simptomu. Runājot, politiķi ne tikai rāda, kā viņi izprot apkārtējo pasauli, kādu sociālo attiecību modeli viņi uzskata par labu esam, bet arī rada šo pasauli un attiecības. Runājošajam subjektam ir iespējas no plaša valodas gramatikas un leksikas klāsta izvēlēties kādu noteiktu konfigurāciju. Izvēle nav pilnīgi brīva – to kontrolē sarunas brīža konteksts, statusa noteikumi. Izvēlētā valodas līdzekļu konfigurācija – diskurss – tad arī parāda, kā sarunas biedri izprot savstarpējās attiecības. Jūrmalas telefonsarunas apliecina ideoloģisko atšķirību nenozīmīgumu un kreisā/labējā dalījuma nosacītību. Ārpus publikai domāta diskursa politiķi samērā viegli atrod saskaņu par pragmatiskiem jautājumiem, kuri skar individuālās intereses. Arī “nacionālā” retorika paliek tikai retorika bez potenciāla virzīt sociālo darbību. Turpmāk aplūkošu dažas, manuprāt, spilgtākās telefonsarunu iezīmes.

По принуждению князя Милославского временно исполнял обязанности царя
Pēc kņazja Miloslavska pavēlēšanas īslaicīgi veicu cara pienākumus (Kinofilma “Ivans Vasiļjevičs maina profesiju”)

Telefonsarunām ir kontekstuāla daba. Dalībnieki atrodas ilgstošās un intensīvās attiecībās, kas ļauj uz plašākiem sarežģītiem jēdzieniem norādīt ar mājieniem un neverbāliem komunikācijas līdzekļiem (intonācijas, emocijas, attieksmes). Domāto viņi neizsaka skaidri un pilnībā, jo notiekošā detaļas viņiem jau ir zināmas. Nenormatīvas leksikas lietošana apliecina ciešas starppersoniskas saiknes. Tā neprasa formālai valodai piemītošo distancēšanos, jo visi ir notikuma insaideri. Te nevar būt runa par profesionālo konsultāciju kā to interpretē Andris Šķēle. Konsultants, pildot algotu darbu, ar klientu ietur distanci. Konsultācijas versija nepaskaidro arī kāpēc, ciešot profesionālo neveiksmi, A.Šķēle nebija ieņēmis metakomunikācijas pozīciju, meklējot savas iespējamās kļūdas. PR konsultācija būtu prasījusi arī skaidru, tiešu runu, jo tā nodrošina informācijas pilnīgu pārraidīšanu klientam, lai izvairītos no interpretācijas pārpratumiem. Citādi, kā lai nosaka “lielāko kretīnu”?

Не знаю, как там в Лондоне, а у нас управдом – друг человека
Nezinu, kā ir Londonā, bet pie mums nama pārvaldnieks ir cilvēka draugs (kinofilma “Briljanta roka”)

Es ar skepsi raugos uz publikas šoka un nicinošas attieksmes patiesumu. Negaidiet no ābeles bumbierus! Politiķi nav socializējušies atvērtās politikas vidē, un to nebija pieprasījuši arī pilsoņi, kas tagad komentē skandālu Delfos. Politiskā elite ir relatīvi slēgta sistēma ar necaurspīdīgu rekrutāciju. Šaurajās partijās veidojas maz savstarpējo kontaktu, bet attiecību augstā intensitāte veicina politikas kontekstualitāti, samazinot tās formalizācijas iespējas. Tas izpaužas kā nevēlēšanās skaidrot un aizstāvēt savu viedokli pat likumdošanas praksē. Un šo latviešu politiskās kultūras īpatnību piekopj ne tikai “politikāņi”, bet arī izglītotie akadēmiskie spēki. Reljefi tas izpaužas prof. Riharda Treija publikācijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē, kurā viņš noraidīja Delnas tiesības pieprasīt rakstiskus paskaidrojumus no Rīgas domes pamatojot, ka domei tad būtu jāveido speciāls birojs, lai atbildētu uz kuru katru pieprasījumu.[1] Profesors neatzīst universāluma principu, paužot, ka tiesības drīkst ierobežot visiem reizē, lai izcīnītu uzvaru pret kādu vienu personiski nepatīkamu organizāciju – “Sorosa Delnu” vai “Maskavas roku”. Šāds kategoriskums attaisno valsts amatpersonu tiesības lemt aizklāti, jo “народ и партия едины”[2]. Slepenības aura ir viens no politiskās komunikācijas retorikas paņēmieniem. Komunikācijas ierobežojumus pamato, atsaucoties uz nedefinētiem valsts drošības apsvērumiem (Indulis Emsis, likums par piketiem); valdība negrib un nespēj ieskaidrot – es pat nelietoju pieklājīgāku vārdu “izskaidrot” – likumus (krievu skolu reforma). Var pieminēt arī Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja Aivara Berķa dīvaino frāzi, ka Apvienot Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību deklarācija garantē vārda brīvību cilvēkam, nevis žurnālistam.[3] Žurnālistu marginalizācija paralizē masu mediju kā publiskajai sfērai nepieciešamo vidutāju darbību plašajā modernajā sabiedrībā, kurā katrs atsevišķs indivīds fiziski nevar piekļūt komunikācijas kanālam (kā teica prof. R.Treijs, tad būtu jāalgo vesels atbilžu sniedzēju štats). Pilsoņiem iebildumu pret to, ka “viņi tur augšā” zina labāk, nav bijis. Tāpēc nav pamata pēkšņi kaunēties par Jūrmalas domes veidošanas atviegloto procedūru, jo “nama pārvaldnieks ir labākais cilvēka draugs”!

Поскользнулся, потерял сознание, очнулся – гипс
Paslīdeju, zaudēju samaņu, atmodos – ģipsis (kinofilma “Briljanta roka”)

Tautas šokam ir teatrāls “atmodas” sindroms: mēs neko nezinājām, pat nevarējām iedomāties, ka var notikt. Diez vai demokrātija ir “gaišo” spēku uzvara pār “tumšajiem” dziedošajā vai krāsainajā revolūcijā. Tas ir instruments, kas nodrošina nepārtraukto tirgošanos par interesēm. Būtu dīvaini, ja darījumu cilvēki neaizstāvētu savas privātās materiālās intereses. Demokrātija piedāvā līdzsvarošanas un saskaņošanas noteikumus, lai katra interešu sadursme nekļūtu par nulles varianta “visu vai neko” spēli. Latvijas lietišķajā kultūrā pat arī atsevišķā organizācijā var nebūt caurspīdīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu. Vadītājs katram darbiniekiem stāsta atšķirīgas versijas. Katrs, iegūstot sev labvēlīgu priekšstatu par spēku sadalījumu organizācijā, ir motivēts pa klusam maksimizēt savu veiksmi, ignorējot universāluma principu. Publiskai politikai tādā sabiedrībā nav vietas, tātad ir lieks īpašs formalizēts valodas kods lietišķajām sarunām – pietiek kopā iedzert un uzsist pa plecu. Formalizācija prasītu atzīt kādu vispārējo kritēriju esamību, uz kuriem pretendenti varētu atsaukties, lai iegūtu šķīrējtiesnešu, teiksim, vēlētāju labvēlību. Kad kritēriji nav formulēti, kritienu skaidro ar pēkšņu samaņas zaudējumu vai okupācijas apstākļiem.

Куй железо не отходя от кассы
Kal dzelzi, neatejot no kases (kinofilma “Briljanta roka”)

Delfu materiālos izskanēja versija, ka Jūrmalgeita ir starptautiskā kapitāla sadursme ar joprojām vājo nacionālo kapitālu, ko reprezentē Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs. Kādus labumus mums dod nacionālais kapitāls – tas ir jāuzmin pašiem pilsoņiem, jo publiskajā politiskajā diskursā neesmu dzirdējis par nacionālo labumu no pašmāju miljonāriem, kas skaidri nevar izteikt pat valsts attīstības redzējumu un samaksāt nodokļus. Kad vairums pilsoņu nemazgā kreklus un nepļauj nātres, nav jēgas arī informēt par valsts politekonomiku.

Если кто-то кое-где у нас порой честно жить не хочет
Ja kāds šur tur pie mums reizēm negrib dzīvot godīgi (dziesma no telefilmas “Izmeklēšanu veic Znatoki”)

Jūrmalgeitas uzvarētājs “Jaunais laiks” (JL) atreferētajās sarunās bija palicis aiz kadra, bet centīšos noskaidrot tā diskursa veidu. Partija iztiek bez nenormatīvas leksikas, bet tai nav arī – piedodiet par kalambūru – vērtību normatīva pamatojuma. Cīnītāja un karotāja tēls prasa cēlāku retoriku. Taču partijas spicei trūkst valodas kompetences, viņiem nav izdevies mainīt vispārējā Latvijas politiskā diskursa ietvaru – jaunieviestie “goda” un “atbildības” termini palikuši bez saturiska piepildījuma. Partija neprot metodiski attīstīt savus tematus, bet cīnās pret citu partiju dienaskārtību. Nespējot tikt ar to galā, JL noraida oponentu un viedokli. Einars Repše izceļ sevi, nevis daloties ar savām īpašām zināšanām (izņemot tikai darījumus ar akcijām) un pamatojot savu kompetenci, bet gan noliedzot atšķirīgus uzskatus un sadragājot oponenta tēlu.[4] Kārlis Šadurskis fanātiski karoja izglītības un zinātnes frontē. No žurnāla “Padomju Latvijas komunists” aizgūtos retorikas lielgabalus viņš vērsa pret vietējām vējdzirnavām: tumšajiem spēkiem, nodevējiem, sabotieriem, dedzinātājiem utt. Tā kā problēmu valstī nav mazums un katrai pa konkrētam vainīgajam neatradīsi, JL iztiek ar mitoloģiskiem vispārinājumiem un militāro sakāpinājumu.[5] Iespējams, tāpēc ir pamatots citu politiķu uzskats, ka JL nespēj sadarboties ar citiem – viņu fanātisms traucē sazināties ar atšķirīgajiem. Iesauka Marsietis norāda uz šo radikālo, nesavienojamo citādību, kas bloķē dialogu. Salīdziniet ar mīļi cienīgu Jāņa Straumes segvārdu Batjka – liela autoritāte, bet saprātīgs un pretimnākošs.

JL diskurss ir ritualizēts eksorcisms: partija nākusi pie varas, biedējot ar valstij draudošām briesmām. Taču augsta mitoloģizācijas pakāpe – “šad tad, šur tur kāds tumšais spēks” – neļauj identificēt ļaunuma avotu un noteikt konkrētus pasākumus problēmas risinājumam. Atliek Luīsa Kerola Dāmas taktika kriketa mačā: “Nocirst viņam galvu! Un viņam arī!”

Товарищ Шариков громко облаял председателя домкома
Biedrs Šarikovs skaļi aprēja mājas komitejas priekšsēdētāju (M. Bulgakovs, “Suņa sirds”)

Ir kārdinoši Jūrmalgeitu norakstīt uz politiķu inteliģences trūkumu. Tiesa, dramaturģiski „ŠŠ” formulai kā trešo var pievienot Mihaila Bulgakova personāžu P.P.Šarikovu. Var jau augstprātīgi aizrādīt, ka tās ir bērnības audzināšanas sekas, ka viņu stihija ir bazārs nevis Agora. Bet man šķiet, tas ir mazāk bīstams, nekā labi audzināto inteliģentu, kuri pat galošas valkā, proletārisks kategoriskums. Andrejs Ždanovs spēlēja klavieres, bet vēsturē viņš palika kā nožēlojamo 1946. gada lēmumu par kultūras jautājumiem autors. Ždanovisma retorikas atblāzmu piemērs ir jau minētais prof. R. Treija raksts, kurā oponenta pazemošana mijas ar aicinājumiem iznīdēt. Prof. Vaira Vīķe-Freiberga pretēji iepļaukātajam princim Čārlzam nespēja savaldīties, lai nesistu ar pirkstu pie deniņiem, runājot ar uzkarsētiem pilsoņiem: soobražaķ nado. Publisko politisko diskursu raksturo neargumentētie uzbrukumi oponenta personai, kuros pamatojumu stingrumu aizvieto sarunas biedra ķengāšana, kas izraisa tikai atgriezenisku ķengāšanu. Ja Germans Milušs, kārtojot savas lietas, būtu runājis Annas Ahmatovas un Mihaila Zoščenko valodā, tad gan būtu pamats uztraukties.

Не виноватая я! Он сам пришел
Es neesmu vainīga! Viņš pats atnāca (kinofilma “Briljanta roka”)

Korupcijas atgadījums ir nepatīkams, jo tie, kam ir daudz, kārdināja tos, kuriem nav. Kārdinātāju konsultants ignorēja, ka upurus mēdz arī tīri cilvēciski gremzt dilemma: pa/ņemt naudu vai saglabāt stāju. Gribas abus. Ilmārs Ančāns pa/ņēma un uzmeta, savukārt TB/LNNK partejiskā principialitāte bija radīta citiem mērķiem, tāpēc tautas priekšstāvji, atslēdzot telefonus, paslēpās krūmos. Bet cik lepni no televizoriem pa visu Latviju būtu izskanējis viņu “нет!”[6] kārdinātajam G. Milušam. Kas stingri mugurkaulotajiem partijas biedriem traucēja:

a) pieprasīt G. Milušam formulēt kukuļa piedāvājumu skaidrā latviešu valodā;

b) ar lepnu nacionālo stāju teikt, ka šī ir nacionālā latviešu valsts, kuru krieviem nenopirkt;

c) informēt par incidentu kompetentas varas iestādes un par uzvaru – brīvo presi?

Gribējās palikt visās savās vietās?

Птичку жалко
Putniņa žēl (kinofilma “Kaukāza gūstekne”).

Pilsoniskās sabiedrības dramatizēts izbrīns un pasivitāte, kas turpinās, liecina, ka Latvijas nacionālā politiskā kultūra, kā arī pati nācija vēl ir tikai tapšanas stadijā. Demokrātijas sasniegšana nav tranzīta process, kas būtu neatkarīgs no indivīdu gribas un pūliņiem. Ar šādu teleoloģisko pieeju sociālo pārmaiņu procesiem “desu” virtuve nemaz nav jākontrolē. Tagad tranzīts ir beidzies, Vaira Vīķe-Freiberga secināja, ka “mēs esam analizēti un aplūkoti, mēs esam svērti un mērīti, un izvērtēti, mēs esam aplūkoti no visām pusēm, un galarezultātā tie daudzie, kas mūs ir izvērtējuši, ir atzinuši mūs par gana labiem esam.”[7] Spriežot pēc prezidentes uzskata, demokrātija nozīmē pielāgošanos Eiropas Savienības mērītājiem, nevis procedūras ievērošanu ikdienā.

Par neiepriecinošo politisko kultūru jāuzņemas atbildība pašiem vēlētājiem, kas “ticēja” un “cerēja”, bet kam pietrūka spēju un vēlmes pieprasīt un uzraudzīt. Politiķiem, atskaitoties vēlētāju priekšā, būtu veidojusies atvērta politika, kurā arī veģetētu skaidra, saprotama un argumentēta valoda. Analizējamajā gadījumā man nav nekas pret maķ-peremaķ[8] lietošanu. Šis polisēmisks valodas kods ir veiksmīgs saziņas līdzeklis tajās valodas spēlēs, kurās šaurs cilvēku loks veic ierastas, rutinizētas darbības. Politika, pieturoties pie Maksa Vēbera definīcijas, ir sacensība par vai ietekme uz varas sadali valstī un sociālajās grupās. Sacensība paredz citu pretendentu iesaistīšanos, kas izteiks savas prasības uz resursu daļu. Ja viņi izlems, ka konsultanta A.Šķēles polittehnoloģija ir pārāk dārga un riskanta, tad viņi apelēs pie šķīrējtiesnešiem, piesaucot kādus normatīvus universālus pamata principus, ietērpjot tos pilsoņiem saprotamā valodā. Bet tas nes līdzi vēl vienu smagu nastu – par skaidri formulētu izteikumu būs jāatbild pašam. Arī vēstures priekšā. Bet gribas taču palikt savā vietā un tapt iemūžinātam piemineklī, lai arī kas notiek apkārt.

…Putniņa, kas, atraujoties no kolektīva, lai lidotu pretim Saulei, apdedzināja spārnus un nokrita visdziļākās aizas dibenā, cilvēciski ir žēl. Apdedzināsies un kritīs vēl arī citi, iekams paši neradīsim efektīvu politiskās socializācijas mehānismu, bet “tie tur” nesapratīs, ka nekrietnie cilvēki var “ņemt/paņemt” un neatdot, bet nodot līdzko sajutīs briesmas.

_______________________

[1] R.Treijs (2006.) Zirga apetīte, NRA, 22. marts.

[2] “Tauta un partija ir vienoti”. PSKP moto.

[3] A.Berķis (2005.) NRTP viedoklis par televīzijas aktualitātēm Latvijā

[4] K.Šoriņš (2004.) Neiecietība Einara Repšes retorikā. Nepublicēts kursa darbs Latvijas Universitātē.

[5] I.Šulmane, S.Kruks (2006.) Neiecietības izpausmes un iecietības veicināšana Latvijā.
[6] Nē!

[7] Prezidentes V.Vīķes-Freibergas runa 2003.gada 18.novembrī.

[8] Necenzēta leksika.


Jūrmalgeita un Šķēle: vai TP izvērtēs?

LPP atbilde par A. Šlesera iesaisti Jūrmalgeitas skandālā

LTV 2006.gada 12.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripts

LTV 2006.gada 19.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripts

TP atbilde par A. Šķēles iesaisti Jūrmalgeitas skandālā

Vai Jūrmalgeita izčākstēs populismā?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!