Raksts

Juristu īpašā vara. Juristu īpašā atbildība


Datums:
14. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Buzz Hoffman

Otrā eseja par KTK atzinumu par negrozāmo Satversmes kodolu. Šoreiz par zinātniskumu, teoriju būvēšanu un juristu varu/atbildību.

Manuprāt, publiskajā telpā līdz šim redzētās versijas par to, kas īsti ir KTK jaunais dokuments, ir maldinošas un rada priekšstatu, ka tas ir cita veida darbs nekā tas, kas tas ir patiesībā.

No tām viena versija ir korekta: tā, kas ir iekodēta atzinuma nosaukumā – proti, šis ir VIEDOKLIS. Ļoti autoritatīvu un cienījamu Latvijas juristu viedoklis (sinonīmi – interpretācija, versija) par to, kā skaidrot idejas, kas ir pamatā Latvijas valstij un konstitūcijai. Vārds “viedoklis” automātiski rada asociācijas ar to, ka tā ir viena versija, interpretācija no vairākām iespējamām – par viedokļiem var un vajag diskutēt, pētīt un salīdzināt, cik labi tie ir argumentēti, kāds ir to skaidrojošais spēks.

Otrais apzīmējums, manuprāt, ir nekorekts. Viedokļa sestajā lapā ir teikts, ka tas esot “zinātnisks pētījums”. Atsauci uz vārdu “zinātne” manīju arī vismaz vienā tā līdzautoru intervijā. Un šeit, manuprāt, ir problēma. Jo šis atzinums manā izpratnē ne pēc satura, ne pēc formas nav zinātnisks.

Nepārprotiet! Tas, ka šis viedoklis nav zinātne, nav ne labi, ne slikti. Tas vienkārši ir cits “žanrs”.

Taču zinātnei kā cilvēces darbības sfēram ir īpaša autoritātes aura, kas “zinātniskiem darbiem” rada papildus autoritāti, ticamību salīdzinot ar citiem darbiem – cilvēkiem diemžēl tīri psiholoģiski ir daudz vieglāk pieņemt kā pašsaprotamas kādas strīdīgas lietas tad, ja tās tiek argumentētas kā zinātnē (nevis, teiksim, kādu konkrētu cilvēku viedoklī) balstītas. Vienkārši tādēļ, ka cilvēkiem zinātne asociējas pirmām kārtām ar eksaktajām nozarēm, kur zinātnes atziņu spēku viņi ikdienā jūt savā dzīvē.
Lai gan atsevišķos gadījumos (kā šajā) saturiski šis “zinātniskais pienesums” būs ilūzija, taču zinātnes piesaukšana jau pati par sevi var atbiedēt no polemikas tos, kuriem ir cits, varbūt ne mazāk labi argumentēts vērtējums par Latvijas valsts un konstitūcijas pamatjautājumiem, bet kas nav tik pašapzinīgi, lai savu viedokli uzdotu par “zinātnisku”.

1. Kas saturiski ir KTK viedoklis?

Manuprāt, tā ir filozofiska teorija. Dažādos laikos dažādi autori ir meģinājuši izskaidrot valsts būtību – starp tiem arī atzinumā minētais Hobbs. Bet vai teorija par valsti kā Leviatānu ir/bija zinātniska? Man grūti iedomāties tādu zinātnes definīciju, lai tajā ietilptu līdzīga veida filozofiskas pārdomas. Tas, ko Hobbs izveidoja, ir teorija, bet tā nav zinātniska teorija – tas ir mēģinājums racionalizēt un piešķirt jēgu valstij kā parādībai, pēc iespējas labi izskaidrot, kādēļ vēsturiskā valsts ir tāda, kāda tā ir. Tas ir filozofisks naratīvs, vīzija – ar zinātni, līdzīgi kā, teiksim, Platona, Roulza un citu filozofu darbiem, tam ir visai maza saistība. Manuprāt, KTK atzinums par Satversmes kodolu ir daļa no šīs pašas tradīcijas.

Vai tas nozīmē, ka saturiski KTK viedoklis ir mazāk respektējams, ja tā nav zinātne? Nebūt nē. Viedoklis var būt respektējams, labi pamatots un skaidrojošs, arī nebūdams zinātne.

Vai KTK ir zinātne pēc pētniecības metodēm?

Manuprāt, nav. Citu valstu tiesisko regulējumu izpētīšana jau pati par sevi nav zinātniska, tas ir analītisks darbs, ko var veikt gan zinātnieki, gan tiesneši, gan literāti un jebkurš cits. Taču – formulējot jaunas, skaidrojošas teorijas (vienalga zinātnē vai filozofijā!) – ir svarīgi metodoloģiski ievērot vairākus priekšnoteikumus. Un šeit manā izpratnē KTK atzinumam ir vairākas nopietnas problēmas.

2.Pierādīšana proklamējot?

Kad mēs būvējam jaunas, iepriekš nedzirdētas vai maz dzirdētas teorijas par sabiedrības uzbūvi, ir ļoti svarīgi korekti un pilnīgi izgaismot savu domu gaitu. Tā, lai neitrāls lasītājs varētu iepazīties ar visu argumentācijas ķēdi, un formulēt savu attieksmi pret pašu šo jauno teoriju. Jo diskutablāks kāds apgalvojums, jo korektāk pret lasītāju ir atklāt visu tā pamatā esošo argumentus.

Tādēļ sliktākais, ko jaunas teorijas veidotāji var darīt: mēģināt “apvest lasītāju ap stūri”. Tas ir iespējams divos veidos: 1) proklamējot kādas strīdīgas lietas par pašsaprotamām (vismaz katram gudram un izglītotam cilvēkam). Šī ir spēle uz autoritāti, cerot, ka iespējamais oponents neuzdrīkstēsies taujāt pēc pilnās argumentācijas, nevēloties izskatīties pēc muļķa un nezinīša. 2) imitējot cīņu ar pretargumentiem – piemēram, uzdodot par pretargumentiem ne spēcīgākos iebildumus pret jauno teoriju, bet salīdzinoši vājākus, kas ir viegli atspēkojami.

Diemžēl KTK atzinums par Satversmes kodolu sirgst ar abām šīm nelaimēm. Savā eseju sērijā centīšos argumentācijas problēmas vienu pēc otra parādīt un tomēr atvērt diskusijai.

Līdz tam vienkārši daži piemēri šīm metodēm, kas, manuprāt, neveicina uzticēšanos to argumentu spēkam, kas ir aiz vairākiem KTK apgalvojumiem. Piemēram, 37.-38.lpp, lasītājs uzzina, ka “valsts iekārtas identitāti veido triju pakāpju juridiskie principi” . No kurienes šie principi, pēc kādiem principiem sadalīti “pakāpēs”, kādēļ tiem ir tieši tādas un ne savādākas “pakāpes”? Laba skaidrojuma nav, šie principi un to pakāpes tiek vienkārši proklamētas.

46.lpp. ir pateikts, ka šī gada februāra referendumā “pilsoņu kopums, darbojoties kā kvalificētais konstitucionālais likumdevējs, papildus apstiprinaja Latvijas valsts nacionālo, latvisko raksturu.” Vai tas tiešām ir tik pašsaprotams, neapstrīdams apgalvojums, ka to var tik vienkārši proklamēt? Piemēram, manā interpretācijā februārī Latvijas pilsoņi, t.sk. es, nobalsoja pret ideju par divām valsts valodām, nevis par Latvijas valsts “nacionālo, latvisko raksturu”.

103.lpp. mēs uzzinām, ka Satversmes kodola aizsardzība attiecas ne tikai uz mēģinājumiem mainīt kādus Satversmes pantus likumdošanas ceļā, bet “analīzē lietotie apsvērumi pašsaprotami attiecas arī uz iespējamiem netiešiem aizskārumiem, lai gan tas nav seciāli norādīts.” Atvainojiet – bet tieši kas šeit ir pašsaprotami? Kas ir netiešie aizskārumi – ja Satversmes kodolu apdraudētu referendums par Latvijas pārveidošanu par province Eiropas Savienības federācijas sastāvā (= tiešs aizskārums), vai šādas iespējas publiska apspriešana ir pašsaprotams netiešs aizskārums vai nav? Ko konkrēti attiecībā uz šādiem gadījumiem pasaka “analīzē” lietotie apsvērumi? Arī šādos gadījumos visām valsts iestādēm pienākums pretoties pret šādām publiskām apspriešanām?

Dodamies tālāk. KTK apgalvo, ka “konstitūcijā ietvertajiem regulējumiem ir dažāda nozīme un detalizācijas pakāpe. Piemēram, var teikt, ka Satversmes 83.pants, kas nosaka, ka tieneši ir neatkarīgi un tikai likumam padoti, ir sabiedrības dzīvē svarīgāks nekā 63.panta nosacījums, ka ministru pilnvarotām atbildīgām amatpersonām ir tiesība piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs.” Par šo vēl, iespējams, uzrakstīšu atsevišķi, bet šobrīd aicinu padomāt – vai tas tiešām ir tik pašsaprotami? Vai ir attaisnojami vienkārši proklamēt šo dažādo nozīmīgumu, to nepierādot? Manā izpratnē Satversmes normu iekšējā hierarhija (ārpus īpaši aizsargātajiem pantiem) ir pat ļoti diskutabla. Es neesmu pārliecināta pat par to, ka piesauktās normas ir savstarpēji salīdzināmas. KTK piemēru varētu pielīdzināt, teiksim, šādam jautājumam – kas ir svarīgāks: miers virs zemes vai tīrs ūdens? Nu ir kaut kas neloģisks savstarpēji nesamērojamu lietu samērošanā – ne par velti ir tas izteiciens par āboliem un apelsīniem. Vienos kontekstos būs svarīgāka viena norma, citos – cita. Es viegli varu iedomāties situāciju, kur KONKRĒTĀ SITUĀCIJĀ tieši KTK nonicinātais 63.pants izrādās nozīmīgāks nekā 83.pants.

Tā ir vispārēja jaunā KTK atzinuma problēma. Ja nav izgaismota argumentācija apgalvojumos, kas ir strīdīgi pēc savas būtības, tad tā nav ne zinātne, ne objektīva analīze. Žanriski tas drīzāk ir kaut kas līdzīgs reliģiskā atklāsmē balstītam sprediķim. Vai, ja šāda argumentācija ar tās iztrūkstošajiem posmiem veidota apzināti – propagandai.

Tas, ko KTK atzinumā varēja vēlēties vairāk: pieticīgumu attiecībā uz savu zināšanu robežām, spēju relativizēt arī pašiem savu pārliecību. Parasti viedokļos šis efekts tiek panākts ar vārdiem – “mūsuprāt”, “mums šķiet”, “mūsu izpratne ir….” un līdzīgi. KTK viedoklī gan nekā tāda nav. Tas vairāk lasās kā tiesas spriedums vai orākula atklāsmes. Šī gan ir arī plašāka Latvijas juristu publisko viedokļu paušanas problēma, tādēļ par šo aspektu varbūt vēlāk uzrakstīšu plašāk.

Bet rezumējot: es domāju, ka KTK viedoklis būtu daudz ieguvis, ja nebūtu tikusi radīta šķietamība par to, ka šis teksts ir kaut kas līdzīgs zinātniskai patiesībai. Tā vietā vairāk vajadzētu uzsvērt to, ka šī ir sabiedriskai diskusijai piedāvāta jauna teorija par Latvijas valsti.

3.Pētniecība vai savas pārliecības racionalizēšana?

Otra pazīme, kas atšķir kvalitatīvas analīzes no citām – pierādījumi analīzes veicēju nodomu un metožu godprātīgumam. Ar to es saprotu tik grūti tveramu parādību kā principiālu atvērtību visiem risinājumiem, atbildēm, ko var sniegt attiecīgā jautājuma analīze, pat ja subjektīvi (emocionāli) šī atbildes analīzes veicējam pašam nepatīk. Nevis sākt ar jau intuitīvu gatavu risinājumu un tad tam “pievilkt” (selektēt) tos argumentus, kas šķietami šo risinājumu apstiprina, un ignorēt tos, kas neapstiprina, bet gan veidot un veikt savu analīzi tā, lai sevi eksponētu visiem argumentiem, arī tiem, kas iemīļoto intuitīvo teoriju varētu apgāzt.

Uz šo principiālo atvērtību savu teoriju falsifikācijai balstās ne tikai zinātne, bet arī jebkura laba teorija – labai teorijai ir ne tikai jāpiedāvā kādas parādības skaidrojums, bet šajā skaidrojumā jābūt pārliecinošām atbildēm uz visiem spēcīgākajiem pretargumentiem.

Vairākas manas esejas būs veltītas tam, lai parādītu, kādēļ, kā man izskatās, KTK atzinumā uz daudziem teorijai par Satversmes kodolu neērtiem jautājumiem vienkārši nav dotas atbildes. Piemēram, kādēļ man šķiet nepārliecinoša KTK analīze par konstitūciju kodolu aizsardzību citās valstīs – kas jau pēc šīs analīzes diskursīvās struktūras liecina, ka ārpus analīzes varētu būt palikušas tās sabiedrības, kurās nav teoriju par īpašu vajadzību aizsargāt konstitūcijā nedefinētas “konstitucionālās pamatvērtības” nevis tādēļ, ka šajās valstīs nekad nav bijušas apdraudētas kādas sabiedrībai svarīgas vērtības (kategorija, kurā KTK iegrupē visas valstis, kurās tā neatrod norādes uz konstitūcijas kodoliem), bet tādēļ, ka šīs sabiedrības netic, ka ar šādiem konstitūcijā nepiesauktiem grozīšanas aizliegumiem var (un vajag) šādas vērtības aizstāvēt.

Lasot KTK viedokli, man izskatās, ka KTK ir sākusi savu analīzi, vadoties no atskaites punkta, ka Satversmes kodols eksistē – un tad centusies piemeklēt tam argumentāciju. Tā ir metodoloģiska problēma, jo šādā ceļā ir grūtāk identificēt un adekvāti novērtēt spēcīgus argumentus, kas varētu apgāzt pašu šo sākotnējo apgalvojumu, kurā jau tik daudz pūļu ieguldīts. Cilvēciski tādēļ saprotama ir pat emocionāla reakcija, ar tādiem argumentiem tomēr saskaroties, – piemēram, KTK sāk “apgāzt” argumentu par to, ka iepriekšējās paaudzes nevar valdīt par dzīvajām (arguments, kuram tāpat ir spēcīgāka forma nekā tā, ko KTK izvēlējās atspēkošanai – bet par to vēlāk), noskaldot, ka : “šāds noliegums tomēr nav nedz reāli, nedz politiski, nedz morāli, nedz tiesiski attaisnojams.” (97.lpp.) Pēc tik emocionāli pielādētas frāzes atliek tikai priecāties, ka vismaz reliģiski un cilvēciski šim noliegumam acīmredzot nekas nekaiš.:)

4. Īpašā autoritāte. Īpašā atbildība.

Manos plānos ir vēl vismaz divas esejas par jurisprudences robežu tēmu un par juridiskajām mistifikācijām. Bet šoreiz, šī jautājuma kontekstā, vēlējos tikai izskaidrot, kādēļ man šķiet tik ļoti svarīgs jautājums par juristu īpašo autoritāti un – tādēļ – īpašo pienākumu būt savā darbā atbildīgiem. Tam ir divi iemesli, abi sakņojas juristu īpašajā varā pār sabiedrības prātiem:

1)Nejuristiem ir tendence pieņemt, ka juristi ir viena no tām profesijām, kuri “zina, ko viņi dara”. Šīs zināšanas pamato īpašā izglītība un īpašā juridiskā valoda, ko juristi izmanto argumentācijā. Tādēļ juristiem vairāk tic kā autoritātēm attiecībā uz jautājumiem, kas tiek uzdoti kā juridiski. Cilvēks “no malas” ļoti reti ir gatavs ieguldīt savu laiku un enerģiju tam, lai izsekotu līdzi tam, vai jurista argumentācija ir vai nav “no pirksta izzīsta”. Un ļoti daudzos gadījumos šāda uzticēšanās no to cilvēku puses, kuriem nav speciālās juridiskās izglītības, ir racionāla rīcība, jo daudzās situācijas jurists patiešām zina gan, kādi ir likumi, gan – kāda tiesu prakse, un attiecīgajā jautājumā juristu kopienā ir vairāk vai mazāk konsenss par to, kāds rīcības modelis ir saprātīgs un kāds nav.

Juridiskā profesija šādā kontekstā ir ļoti līdzīga ārstu profesijai. Ir ļoti daudz gadījumi, kad ir racionāli paļauties, ka ārsts (ķirurgs, zobārsts utt.) vienkārši zina labāk.

Taču šādā uzticēšanās vienlaikus ir arī milzīga atbildība – gan juristiem, gan ārstiem. Atbildība apzināties savu spēju robežas, un godīgi par tām sabiedrību informēt. Ja ārsts saskaras ar sev vai visai ārstu kopienai maz zināmu kaiti un sāk dakterēt pēc analoģijas ar to, ka zina par savu nozari, tad tas pacientam var nodarīt lielāku kaitējumu nekā, ja ārsts nebūtu darījis vispār neko. Vēl ļaunāk ir tad, ja ārsts sāk pielietot savas medicīniskās zināšanas tam, lai “ārstētu” kādu kaiti, kam vispār nav medicīnisks raksturs.

Un, manuprāt, šī ir viena no KTK atzinuma problēmām – ļoti šaubos, vai juridiskās metodes maz ir piemērotas tam, lai sasniegtu tos mērķus, ko uzstāda komisija, proklamējot neaizskarama Satversmes kodola esamību. Bet par šo aspektu tad sīkāk kādā no nākamajām esejām.

2)Otrais iemesls, kādēļ juristiem ir gan īpaša vara, gan īpaša atbildība – viņi tiek sabiedrības acīs uztverti kā eksperti par procedurāliem jautājumiem. Šo autoritāte reti kurš cilvēks, kuram nav juridiskās izglītības un darba pieredzes, var tā pa īstam novērtēt. Bet tā ir ļoti nozīmīga autoritāte, jo tās pamatā ir psiholoģisks princips, kas jau ir apstiprināts ne vienā vien sociālās psiholoģijas pētījumā. Piemēram, iedomājamies, ka uz spontānu protestu ir atnākuši cilvēki, kas ir saniknoti par kādu valsts pieņemtu lēmumu. Šādas situācijas palīdz gan “izlādēt” (no lēmumu pieņēmēju skatpunkta raugoties), gan “neitralizēt” (no aktīvāko protestētāju skatpunkta ragoties) tas, ja cilvēkiem tiek paskaidrots, kāda ir oficiālā procedūra protesta iesniegšanai. Šķiet paradoksāli, bet daudzi, uzzinot vien, ka ir kaut kāda procedūra problēmas risināšanai, ar mierīgu sirdi beigs protestēt un aizies mājās. Tāpat paši esam vēl salīdzinoši nesen redzējuši, kā cilvēki tiek apklusinātiar argumentu, ka pret varu pareizais protesta brīdis un forma ir vēlēšanu diena. Nepatīk? Pacietieties trīs gadus – būs vēlēšanas. Tas arī ir procedurāls arguments.

Autoritāte pateikt, kāda ir un kāda nav procedūra – tā ir milzīga vara. It sevišķi tad, ja tā procedūra patiesībā nav tik skaidra, kā to uzdod. Un juristu arsenālā ir ne viena vien metode, kā padarīt neskaidru pat šķietami ļoti skaidru procedūru un, tieši otrādi, uzdot par pašsaprotamu ko ļoti diskutablu. Arī par šo tēmu (kāds ir visu juridisko atsauču uz tiesību principiem, tiesību interpretācijas metodēm un ekstrajuridiskiem argumentiem spožums, bet arī posts) vēlos uzrakstīt atsevišķi.

Bet tā nav tikai vara noteikt, kāda konkrēti ir problēmas risināšanas procedūra. Ļoti reti kurš apzinās, cik milzīgu varu piešķir iespēja definēt to, kas vispār ir procedurāls jautājums (piemēram, vai ir maz PROCEDURĀLI iespējams grozīt Satversmi, nosakot, ka Latvijā ir divas valsts valodas vai pilsonība pienākas arī nepilsoņiem, vai tautai atlaist Saeimu – vai šādi jautājumi var/nevar tikt nodoti referendumiem).

Tādēļ tik svarīgi apzināties juristu īpašo varu un īpašo atbildību. Liela vara rada lielus vilinājumus. Piemēram, pakārtot sabiedrības procesus savai personiskajai politiskajai pārliecībai – bet “uz āru” rādīt pēc skata juridisku argumentāciju. Tieši tā jau rodās tās neveiklās situācijas kā šobrīd ar nepilsoņu referendumu: kad CVK ir saņēmusi 6 atzinumus, kas visi kā viens iesaka tai nerīkot otro parakstu vākšanas posmu. Bet … argumentācija katram ir savādāka – un ne tikai niansēs. Vieni uzskata, ka problēmas ir ar likumprojekta izstrādātības pakāpi. Citi – ka tā neatbilst Satversmes kodolam. Vēl citi – ka neatbilst Satversmes pašreizējam tekstam tā, kā to jau reiz ir tulkojusi Satversmes tiesa attiecībā uz valsts kontinuitātes jautājumiem. Ja tik ļoti atšķiras argumentācijas, bet risinājums visiem viens, tas tomēr liek uzdot jautājumu: kas bija pirmais – “pareizais risinājums” vai godprātīga analīze? Neko nepārmetu – vienkārši aicinu priekšdienām par šo padomāt.

Šī tēma tiks turpināta.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!