Kad bērni izdara palaidnību – vai nu kāds ir slepus izēdis ziemai ietaupīto ievārījumu, vai arī notriepis kaimiņa kaķi ar zaļo krāsu – nereti gadās, ka viens otrs neiztur morāli problemātisko situāciju, kad tiek konfrontēts ar notikušo faktu. Neiztur un nosūdz sevi un savus līdzdarboņus vecākiem vai skolotājiem, kuriem tad ir jāizlemj par nozieguma un soda proporcionalitāti. Cita lieta, ka līdzdarboņi – brālis, māsa, skolasbiedri vai pagalma puikas – mēdz šādu sūdzētāju saukt par „klaču bābu”. Iespējams, ka līdzīgi Vinetu Veldri gānīja arī koalīcijas valdības sabiedrotie, kad internetā lasīja par aizsardzības ministra naivi atklāto izrunāšanos, ka valdība visu esot jau konceptuāli izlēmusi Alekseja Loskutova lietā. Komisija, lai vētītu, vai KNAB vadītājam ir jāatkāpjas, tik vien tāda formalitāte esot, jo valdībai jau ir skaidrs, ka Loskutovam jau tik un tā jāpako mantiņas un jāpamet Alberta ielas birojs. Te nelīdzēja premjerministra Ivara Godmaņa taisnošanās, ka nekas vēl neesot izlemts un ka "katrs pats var izdarīt savus secinājumus".

Man kā pilsonim Veldres gadījums rada iespaidu, ka būtu esmu tikko uzklausījis viena palaidņa klačošanos. Lai cik dīvaini tas nebūtu, esmu savā ziņā priecīgs, ka viņš „izklačojās”, jo viņa stāstītais mani rosina uz pārdomām par to, kā Latvijā ir ar tiesiskumu. Pat ne demokrātiju, bet tiesiskumu. Briti to cēli sauc par „rule of law”, principu, ka valsts attiecībās ar saviem pilsoņiem seko likumā noteiktajai kārtībai, ka neviens – pat ne valdība attiecībā pret netīkamu iestādes vadītāju – nedrīkst pacelties pāri likumam. Tagad, šķiet, ir skaidrs, ka koalīcija nerīkojas saskaņā ar likumu un Ministru kabineta noteikumiem nr. 818, jo viss jau esot izlemts. Komisija var izdot atzinumu, ka pārkāpums gan smags, bet nav saskatāma Loskutova tiešā atbildība – bet valdībai par to būs pilnīgi vienalga, jo koalīcija jau ir izlēmusi. Komisija var arī nākt pie secinājuma, ka Loskutova vaina ir smaga un viņam ir jāuzņemas visa atbildība – bet arī tad valdībai ir vienalga, jo tā jau ir izlēmusi. Šāds komisijas atzinums valdībai būs salda medusmaize jeb „juridiski pareizs pamatojums”, kā Veldre zīmīgi izteicās. Galu galā, rodas iespaids, ka valdībai ir vienalga, vai Loskutovs ir pastrādājis pārkāpumu vai noziegumu, jo galvenais ir viņu atlaist – jo ātrāk, jo labāk.

Lai arī kā Godmanim var personīgi nepatikt Loskutovs, tomēr likums nosaka, ka šīs iestādes vadītāju nedrīkst mainīt kā kreklus, jo viņam ir jābūt neatkarīgam no valdības sastāva. Ja Loskutovs ir pārkāpis likuma normas vai noziedzies, tad tas ir jāvērtē Ģenerālprokurora komisijai. Runāt par „juridiski pareizu pamatojumu”, lai atlaistu sev vai koalīcijai nevēlamu padoto, ir ciniskums kvadrātā. Par viņa atlaišanu ir jālemj nevis pirms komisijas sasaukšanas, bet gan pēc tam, kad komisija ir iesniegusi savu vērtējumu. Es patiešām varu izdarīt pats savus secinājumus par to, ko Godmanis un viņa valdība domāja, aicinot Loskutovu atkāpties pirms viņš ir atlaists. Valdība jau visu ir izlēmusi un taisās sasaukt komisiju nevis tādēļ, ka tā pienākas saskaņā ar likumu, bet tādēļ, lai izskatītos „smukāk”, piedodiet, juridiski pareizāk, nevis tā kā ir – ka mēģina tikt vaļā no personas, kas nepatīk.

Ja vispārina šo gadījumu, rodas ne tikai pārdomas par tiesiskumu, bet arī paliek baisi. Laikam jau sanāk, ka arī man nav garantijas, ka attiecībās ar valsti un konkrēti šo valdību tiek sekots likumam, nevis ierēdņa vai politiķa simpātijām? Un tādā gadījumā, cik tieši tiesiska ir šāda valsts?