Raksts

“Jums nav nekādu iespēju!”


Datums:
23. novembris, 2010


Autori

Bezdarbnieces blogs


„Jums – nekādas!” cieti un pārliecināti uz manu pirmo labticīga Latvijas valsts pilsoņa jautājumu: „Kādas iespējas man ir pārkvalificēties?” atbildēja Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), stājoties bezdarbnieku likumīgajā uzskaitē. Nekādu iespēju!? Vai tiešām? Ko nu? Tik izmisīgi jautājumi droši vien ne jau man vienai jaucās pa galvu NVA, kur ne jau es pirmā saņēmu šādu „iejūtīgu” un „izprotošu” atbildi.

Bija nemīlīga oktobra diena, kad nepārtraukti lija. Jēzusbaznīcas ielas nams zumēja no ļaudīm – bija darba nedēļas vidus, un cita NVA darbiniece man izsniedza papīra numuriņu – esmu 78. Viņa vēl laipni noteica, ka varu iziet laukā kādu pusotru stundu pastaigāties (laukā lija kā no spaiņa!), jo ātrāk mana rinda nepienākšot. Darbiniecei bija taisnība, jo tieši pēc tāda laika tiku pie aģentes, kas skumjā un neieinteresētā balsī uzdeva man jautājumus, lai noslēgtu tā saucamo bezdarbnieka līgumu. Aizpildot to pašu anketu, no NVA darbinieces saņēmu šokējošo atziņu: man nav nekādu izredžu pārkvalificēties!

Cauri smadzenēm izskrien sausā statistika – ik mēnesi no Latvijas aizbraucot 1500 cilvēku, Latvijā ik gadu piedzimst ap 1600 bērnu, bet nomirst pāri par 2000 cilvēku. Bezdarbnieku ir jau vairāk nekā 14% no darbspējīgo iedzīvotāju skaita. Nezin, kas ir saskaitīts šajos 14%?

Esmu 50 gadus veca, ar augstāko izglītību un lielu praksi savā profesijā. Tātad, pēc vienas NVA mājas lapā minētās kategorijas, – pirmspensijas vecuma apdraudētajā grupā, bet vēl citā lapā un arī, saņemot darbinieku atbalstu, – šis draudīgais vecums man vēl nav iestājies, tas būs tikai piecus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Bet jau tagad man NVA darbinieki liek saprast – es neesmu vajadzīga! Jutu, ka sākt diskusiju nav vērts, jo nabaga sieviete neko vairāk pateikt nespēj, vien ar ierastu žestu man priekšā noliek kursu sarakstu. Tajā bez galdnieka, metinātāja u.c. vīrišķīgām profesijām ieraugu arī sievišķo „nagu speciālistu” un frizieri. Kad vaicāju par grāmatvedību, darbiniece man stingri noteic, ka tie ir kvalifikācijas paaugstināšanas kursi grāmatvežiem ar izglītību. Tā kā man tādas izglītības nav, atkal nekā!

Protams, tiek piedāvāti valodu un datoru kursi, kuros arī ierakstos, bet, izejot no kabineta un pie sienas ieraugot sarakstu, cik simti cilvēku tajos pierakstījušies, saprotu, ka tos man tuvākajā laikā neredzēt kā savas ausis. Atceros citu bezdarbnieku pamācošos stāstus, ka kursu rinda pienāk tad, kad beidzas valsts pabalsts…

Man galvā vēl rosās viena doma – mūžizglītība. Tagad, kad ir beidzot laiks no darba vāveres riteņa pārdomāt dzīvi un smelties gudrības, varētu pieteikties nopietnākām studijām. Vaicāju NVA darbiniecei, kādas ir šīs iespējas man, un atkal jau otro reizi saņemu atbildi: „Jums – nekādas!” Kāpēc? Tāpēc, ka mūžizglītība Latvijas valstī pienākas tikai tiem, kuri strādā! Un atkal nav jēgas diskutēt par šā pasākuma loģiku. Tā ir kāds noteicis! Varu vien pabrīnīties, kuri ir tie cilvēki, kas darba laikā var nedēļām ilgi pavadīt Eiropas fondu līdzfinansētos dažādos pieredzes apmaiņas braucienos uz citām valstīm un arī Latvijā. Tātad bez šiem „darbiniekiem” tikpat labi var arī iztikt!

Un pēdējais pārsteigums – mana pirmā tikšanās ar „manu aģenti” jeb atbildīgo NVA darbinieci, kurai būtu man jāpalīdz, jau pirmajā dienā tiek nolikta pēc diviem ar astīti mēnešiem, proti, decembra vidū. Kāpēc tā? Vienkārši bezdarbnieku esot pārāk daudz, lai aģents tiktos ar viņiem katru mēnesi… Nu ko – viss, kā parasti, ir cilvēka ziņā. Tāpēc dodos man vēl nezināmajā valsts nodarbinātības aģentūras pasaulē kā bērnu dienu grāmatas „Palle viens pats pasaulē” varonis, lai bez savas aģentes to sāktu pētīt pati!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!