Foto: Heidi Schachtschneider
Ir tikai likumsakarīgi, ka mūsdienās laikraksti ar vakardienas ziņām, žurnālistikas kvalitātes problēmām un orientāciju uz vispārīgo ir mirusi institūcija.
Laikrakstu tirāžas un to izdevēju ienākumi samazinās ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Neiepriecinošie dati atkal un atkal raisa runas par laikrakstu nāvi un paredzējumus, ka tiem nav izredžu izdzīvot digitālo mediju laikmetā. Laikrakstu izredzes saglabāties ir saistītas ar to spēju atrast jaunas nišas un panākt, ka tie lasītājiem atkal ir nepieciešami.
Avīzes ir vajadzīgas
Mediju vides attīstība dod pamatu zināmai skepsei, vai laikrakstu dienas ir skaitītas. Ienākot jauniem medijiem, līdzšinējie pielāgojas un atrod nišas, kurās tie ir pārāki par citiem. Līdz ar televīzijas ienākšanu sadzīvē tika prognozēta radio un kino nāve. Tika paredzēts arī, ka videomagnetofoni nogalinās kino. Taču tā nav noticis. Ja arī video nogalināja radio zvaigznes, tad pašu radio gan nē. Un cilvēki uz kinoteātriem iet pat tad, ja šīs pašas filmas ir iespējams nokopēt internetā vai par dažiem latiem nopirkt DVD formātā.
Drukātais laikraksts apdrukātu lapu nozīmē nav nekas tāds, par kā iznīkšanu mums būtu jābaidās. Tāpat kā nav traģēdija, ka vairumu mūsdienās izdoto audioierakstu nav iespējams iegādāties audiokasetes vai vinila plates formātā. Tas, par ko uztraukums vairāk pamatots, ir žurnālistikas liktenis — kvalitatīvā žurnālistika ir cieši saistīta ar laikrakstu redakcijām.
Drukātie mediji ir avots lielam daudzumam lielo žurnālistikas tematu. Drukātie mediji dod labumu arī tiem cilvēkiem, kas laikrakstus nelasa, jo preses žurnālistu veikumu izmanto daudzi citi — politiķi, amatpersonas, citi masu saziņas līdzekļi, kā arī jaunie mediji, kas sava satura veidošanā nereti ir parazītiski, daudz no sava satura balstot uz „veco” mediju paveikto. Masu mediji, sniedzot vienādu informāciju masu auditorijai, to apvieno. Savukārt, ja masu mediju nav, auditorijas pieredzes, ko tā gūst no medijiem, nepārklājas, un informācijas telpas fragmentējas. Mēs Latvijā jau tagad itin labi zinām, ko nozīmē vairākas informatīvās telpas. Tomēr, pat ja piekrītam, ka laikraksti pašreizējā formā par spīti daudzajām žurnālistikas neveiksmēm un problēmām ir svarīgi sabiedrībai, tas jautājumu par preses nākotni neatrisina.
Medijiem ir jāspēj pelnīt, un, kā norāda interneta sociālo un ekonomisko efektu konsultants Klejs Širkijs (Clay Shirky), sauklis „Kad mēs nomirsim, jums mūsu pietrūks!” nekad nav bijis darboties spējīgs uzņēmējdarbības modelis.[1] Jaunais modelis vēl ir jāatrod gan nākotnes laikrakstiem, gan nākotnes žurnālistikai — tikai tā mediji spēs būt vajadzīgi auditorijai un saglabāties.
Ja žurnālistika nomirs
Ir gan vēl cits piedāvājums. Jēlas universitātes investīciju vadītājs Deivids Svensens (David Swensen) un finanšu analītiķis Maikls Šmids (Michael Schmidt) uzskata, ka laikrakstu izdevniecības ir jāpadara par bezpeļņas un dotētām institūcijām, līdzīgi kā koledžas un universitātes, lai tādējādi „pasargātu no ekonomiskajiem spēkiem, kas tos tagad iznīcina”.[2] Tas ļautu saglabāt to, ko autori dēvē par „ziņu vērtīgāko avotu”, un nodrošināt tam pastāvīgu vietu sabiedrībā. Šis piedāvājums gan ir diskutabls. Laikrakstu lielākā problēma ir nevis tā, ka cilvēkiem vairs nav naudas, par ko tos iegādāties, bet gan, ka tie par avīzēm vairs nevēlas maksāt un avīzes tiem vairs nav vajadzīgas. Cilvēki par laikrakstiem nemaksā nevis tāpēc, ka tie būtu dārgi. Ja tā būtu, subsīdiju princips, iespējams, būtu risinājums. Taču laikrakstus nepērk tādēļ, ka šo informāciju lasītāji var iegūt citviet vai arī tā viņiem nav svarīga.
„Sabiedrībai nav vajadzīgi laikraksti, tai ir vajadzīga žurnālistika,” uzskata Klejs Širkijs. Neviens eksperiments neaizvietos to, ko mēs pašlaik zaudējam līdz ar laikrakstu norietu, tomēr laika gaitā eksperimentālā kārtā mēs nonāksim līdz tādai žurnālistikai, kāda mums ir nepieciešama.[3] Ja vecās institūcijas nedarbojas, tās nav jāmēģina saglabāt, bet gan jāveido jaunas. Un neskaidrība par to, kādas tās būs, ir normāla pārejas posma parādība.
Ir gan dzirdami arī viedokļi, ka nav nekāda bēda, ja izbeigsies viss, ko mēs mūsdienās saprotam ar žurnālistiku un ziņām. Izdevuma Wired redaktors Kriss Andersons (Chris Anderson) uzskata, ka vārdiem „mediji” un „ziņas”, kas 20. gadsimtā definēja izdevējdarbību, jaunajā pasaulē vairs neesot vietas. „Tie ir kā vezums bez zirga un stāv mūsu ceļā,” viņš ir sacījis izdevumam Spiegel Online, norādot, ka mūsdienās ir daudz citu kanālu, pa kuriem pie mums nonāk informācija. „Es izvēlos savus avotus, un es uzticos saviem avotiem,” viņš saka. „Ja pasaulē notiek kaut kas svarīgs, es par to uzzināšu. Par protestiem Irānā es uzzināju, pirms par to rakstīja laikraksti, jo cilvēki, kurus es lasu Twitter, par to interesējas.”[4]
Šis ir uzskats, ka žurnālistika parūpēsies par sevi. Kā tas notiks, mēs vēl nezinām. Mēs nezinām, kā attīstīsies mediju organizācijas, kā mainīsies žurnālista profesija. Mēs zinām tikai to, ka pārmaiņas notiek, un nav pamata domāt, ka pārmaiņas, kas loģiski izriet no mediju vides izmaiņām, ir kas tāds, no kā jāvairās. Mediji attīstās, un jau pašlaik ir redzami pirmie soļi šajā virzienā.
Iespēja — nišas un specializācija
Havas Media Lab direktors Umērs Haks (Umair Haque) norāda, ka laikrakstu nākotne ir nišu laikraksti. Tie specializējas šaurā sfērā — vai tās būtu finanses, politika vai izklaide — un piedāvā auditorijai padziļinātas zināšanas par šo jomu. Nišu laikraksti piedāvā jaunu izpratni par to, kādam ir jābūt 21. gadsimta medija saturam: vakardienas ziņu vietā šodienas zināšanas, tēmas, nevis publikācijas. Perfekcijas vietā — provokācija.[5] Nišu laikraksti nav tie paši vecie laikraksti, kas tiek pārdoti citādā veidā. Tie ir jauna veida institūcijas, kuru darbība ir ekonomiski pamatota, jo tie, specializējoties un sniedzot lasītājam būtisku saturu, par tiem pašiem līdzekļiem spēj radīt vairāk labuma. Galvenā atšķirība ir tā, ka tie ir atraduši veidu, kā no jauna piešķirt vērtību saturam, ko tradicionālie laikraksti ir pazaudējuši, un tad var par to prasīt samaksu. Nav svarīgi — no lasītājiem vai reklāmdevējiem.[6]
Viens no šī modeļa piemēriem ir medijs Politico.[7] To 2008. gadā radīja bijušie The Washington Post žurnālisti, lai ziņotu par ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu. Tomēr arī pēc vēlēšanām medijs turpina darboties un, kas zīmīgi, pelnīt sācis kopš laika, kad piedāvā savu drukāto versiju. Politico specializējas ASV iekšpolitikā, sniedzot informāciju par jaunākajām aktualitātēm teju vai reālajā laikā, un ir radījis jaunu specializēta medija koncepciju. Tā veidotāji ar sniegtās informācijas plašumu un detalizāciju ir panākuši, ka šis resurss kļūst par citu mediju primāro avotu ziņām par to, kas notiek ASV iekšpolitikā. Tā saturs ir bez maksas, un tam nav arī plānu par savu saturu prasīt naudu. Šis ir vēl viens veids, kā iegūt pārsvaru pār tām organizācijām, kas par savu saturu samaksu prasa. Turklāt saviem reportieriem tas spēj maksāt apmēram tikpat, cik The Washington Post.
Vispārējas intereses apmierināšanai Politico ir pārlieku specializēts, un tas portāla sarunas ierobežo līdz profesionāļu un interesentu lokam. Tomēr, tā kā no 6,7 miljoniem unikālo lietotāju, kas šo resursu apmeklē ik mēnesi, teju visi veido dienaskārtību, tā nav problēma.[8]
Vecie un jaunie modeļi
Mūsdienās laikraksti var izdzīvot un arī uzplaukt, bet tikai tādā gadījumā, ja spēs sevi „izgudrot” no jauna. To problēma ir nevis drukātā vai elektroniskā formātā, bet nespējā sniegt lasītājiem to, kas tiem nepieciešams. Mūsdienu lasītājs vēlas saturu, kas atbilst tā specifiskajām interesēm. Savukārt „vecie” mediji, sniedzot vispārējas ziņas un viedokļus, nespēj piedāvāt auditorijai tādu saturu, kāds tai ir vajadzīgs. Un, ja tā, tirāžu un abonentu skaitu kritumā nevajag vainot internetu, bet gan prasītās cenas neatbilstību sniegumam.
Savulaik laikraksti bija ienesīgs uzņēmējdarbības modelis konkurences trūkuma dēļ. Drukājamās iekārtas ir dārgas, dārga ir arī laikrakstu izplatīšana. Tātad informācijas kanālu skaits ir ierobežots, un auditorijai, kam informācija ir svarīga, nav lielas izvēles iespējas. Jaunajā mediju vidē daudzas no agrākajām ekonomiskajām problēmām ir atrisinātas, informācijas kanālu ir vairāk, mediju konkurence palielinās, un auditorija izmanto tos, kas tai ir vairāk piemēroti un piedāvā samērīgāko snieguma un cenas proporciju. Ir tikai likumsakarīgi, ka mūsdienās mirusi institūcija ir laikraksti ar vakardienas ziņām, žurnālistikas kvalitātes problēmām un orientāciju uz vispārīgo, nevis konkrēto.
Vienlaikus kļūst aizvien vairāk piemēru, kas apliecina, ka medijiem interneta vidē ir iespējams darboties un piedāvāt oriģinālu un kvalitatīvu saturu, tomēr vismaz pagaidām spēcīga ir arī „vecās” mediju vides retorika. Proti, ka satura izplatība un cilvēku brīva piekļuve medijiem ir jāierobežo. Tas bieži vien ir tāpēc, ka mediji nespēj efektīvi izmantot vērtīgo resursu — auditorijas uzmanību.
News Corp. vadītājs Ruperts Mērdoks paziņojis, ka par uzņēmumam piederošo mediju tīmekļa vietnēs publicēto informāciju prasīs samaksu.[9] Ziņu aģentūra Associated Press plāno vērsties pret sava satura bezmaksas izmatošanu arī minimālos daudzumos[10], lai gan, ierobežojot iespējas uz aģentūras publikācijām ievietot saites gan no tīmekļa lapām, gan meklētāju dzinējiem, tā kavē sava satura izplatīšanu un klientu pieplūdumu un līdz ar to zāģē zaru, uz kura pati sēž. Arī skaņu ierakstu nozare tā vietā, lai apgūtu veidus, kā gūt peļņu no sava satura izplatīšanas internetā, mēģina šos procesus slāpēt un cer, ka izdosies uzvarēt cīņā ar jauno mediju vidi. Bet neizdosies.
___________________
[1] Skirky, C. (2009, March 13). Newspapers and Thinking the Unthinkable. Clay Shirky. Retrieved August 23, 2009 from http://www.shirky.com/weblog/2009/03/newspapers-and-thinking-the-unthinkable/
[2] Swensen, D., Schmidt, M. (2009, Jan. 29). News You Can Endow. New York Times. Retrieved August 22, 2009 from http://www.nytimes.com/2009/01/28/opinion/28swensen.html
[3] Skirky, C. (2009, March 13). Newspapers and Thinking the Unthinkable.
[4] Hornig, F. (2009, July 28). ‘Maybe Media Will Be a Hobby Rather than a Job’. Spiegel Online. Retrived August 20, 2009 from http://www.spiegel.de/international/zeitgeist/0,1518,638172,00.html
[5] Haque, U. (2009, July, 27). The Nichepaper Manifesto. HarvardBusiness.org. Retrieved August 18, 2009 from http://blogs.harvardbusiness.org/haque/2009/07/the_nichepaper_manifesto.html
[6] Haque, U. (2009, July, 30). The Nichepaper and the Failure of the Fourth Estate. HarvardBusiness.org. Retrieved August 19, 2009 from http://blogs.harvardbusiness.org/haque/2009/07/the_nichepaper_and_the_failure.html
[8] Woolff, M. (2009). Politico’s Washington Coup. Vanity Fair. Retrieved August 13, 2009 from http://www.vanityfair.com/politics/features/2009/08/wolff200908
[9] BBC (2009, August 6). Murdoch signals end of free news. BBC News. Retrieved August 10, 2009 from http://news.bbc.co.uk/2/hi/business/8186701.stm
[10] Perez-Pena, R. (2009, July, 23). A.P. Cracks Down on Unpaid Use of Articles on Web. New York Times. Retrieved August 1, 2009 from http://www.nytimes.com/2009/07/24/business/media/24content.html