Labrīt, lasitāji!Lai arī daudz no tā, kas patlaban darās mūsu valstī, ir pietiekami smagi, ja tā labi padomā, tad šur tur var atrast arī jautrību, ja arī reizēm sāju.
Tā, piemēram, atliek vien drūmi pasmaidīt par kadru politikas veidošanos Rīgas domē. Pārsteigumu nav — nepotisma karognesējs savas strīpas nemaina, “savējie” tiek virzīti visur kur. Jelgavas domnieks par Rīgas Centrāltirgus vadītāju — tikai viens piemērs. Liela daļa kādreizējā “stabilitātes garanta” komandas nu iekārtojusies pilsētas pašvaldībā. Labs piemērs tam ir cilvēks vārdā Jānis Dzanuškāns. Viņš vadīja “stabilitātes garanta” biroju. Krita stabilitāte garants. Tad viņš vadīja lopu daktera biroju aizsardzības ministrijā. Krita lopu dakteris. Tad viņam bija ērta vietiņa Lattelecom padomē. Vairs ne. Tagad viņš ir ārštata padomnieks domē, lai arī — vismaz tā apgalvo domes amatpersonas — tur viņš algu nesaņem. Tas vismaz ir cēli. Lielāks jautājums ir par to, ka pilsētas mēram ir speciāls padomnieks “NVS jautājumos”. Bet ne, piemēram, Eiropas Savienības jautājumos. Tas rāda attieksmi. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka jaunais padomnieks “NVS lietās” ir Maskavas valdības ministra dēls.
Krietni jautrāka toties liekas ziņa par to, ko par sevi ir stāstījuši tie Igaunijas un Latvijas iedzīvotāji, kuri apsūdzēti kuģa Arctic Sea nolaupīšanā. Šodien presē ziņots, ka viņu skaidrojums bijis lūk, kāds: viņi visi ir ekologi, kuri bēgot no vētras uz kravas kuģa esot nonākuši “nejauši.” Pēc tam ļaunprātīgais kuģa kapteinis ir atteicies viņus nogādāt kādā Eiropas ostā, un tāpēc viņi bijuši spiesti kuģot visu ceļu līdz Rietumāfrikai. Protams, es nevaru zināt, vai šie ļaudis pie kaut kā ir vainīgi — vispār vakar divu apsūdzēto radinieki Mālpilī Latvijas Avīzei stāstīja, ka tā kaut ko par saviem tuviniekiem vispār nevar iedomāties. Taču jādomā, ka tiesa ar visai nopietni paceltu uzaci pārdomās, kā tas ir iespējams — uz milzīga kuģa klaja no mazas laivas nonākt “nejauši.” Gluži kā Potera filmās — piepeša pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Jauki.
Resignētu smaidu izraisa arī “Tautas” partijas jaunākā rosīšanās. Neslikts polittehnoloģijas triks ir flirtēšana ap Andra Šķēles iespējamo atgriešanos politikā. Par to pēdējā laikā sākusi runāt kādreizējā premjerministra dzīvesbiedre, bet pats stāsta varonis acīmredzot ir atturīgāks. Piemēram, Latvijas Radio šonedēļ tika pateikts, ka viņš intervijai piekritīs tikai tādā gadījumā, ja viņam netiks uzdots neviens jautājums par atgriešanos politikā. Tā nu intervēšana gan nenotiek, vēl jo vairāk raidījumā, kurā jautājumus var uzdot arī klausītāji. Un doma, ka nevienam neienāks prātā pajautāt par pēdējā laika redzamāko partijas aktualitāti — nu, kas cits atliek, kā pasmīnēt? Tas pats sakāms par TP vecbiedra Leiškalna piepešo ideju, ka visu Latviju vajag pataisīt par vienu vēlēšanas apgabalu. Apstākļu spiesta atteikties no “lokomotīvju” principa, partija acīmredzot ir secinājusi, ka labāk tādā gadījumā būtu situācija, kurā var būt tikai viena “lokomotīve.” Patiess smaids par to, ka šī doma nav guvusi atbalstu pat citos TP deputātos — Kučinskis, piemēram, esot iebildis. Jācer, ka partijā ir vismaz daži cilvēki, kas šajā jautājumā ir izlasījuši Satversmes 7. pantu, kurā ir runa par valsts sadalīšanu vēlēšanu apgabalos.
Un pēdīgi — izglītības ministre Tatjana Koķe šajās dienās ir apgalvojusi, ka šogad mācīties būs iespējams pilnīgi katram Latvijas skolēnam. Principā jau jā — tiesa, citam ceļojot garāku ceļa gabalu, citam tāpēc ceļoties agrāk. Bet jautājums ir arī par mācību kvalitāti. Pats pazīstu jaunieti, kuru viena audzina bezdarbniece māte — pašvaldība šogad par skolas grāmatām vairs nemaksā. Ģimenei naudas ir ļoti, ļoti maz. Ko viņam iesākt? T. Koķe viņdien visus aicināja 1. septembri uztvert ar prieku un bez “sēru lentām.” Tas ir pliķis sejā tām visnotaļ daudzām skolotājām, kuras šoruden ir palikušas bez darba, bet arī tām pietiekami daudzām ģimenēm, kurām 1. septembris saistās ar izmisumu par to, kā bērnu apģērbt un apgādāt skolas vajadzībām. Baidos, ka par spīti ministres minētajām “iespējām,” šogad tomēr skolā nebūt nemācīsies visi bērni, kuriem tur būtu jābūt. Laikam par to nevar pat smīnēt.
Jauku visiem dienu.