Raksts

Jauns laiks “nogalināt… tēvu”


Datums:
03. februāris, 2004


Autori

Gatis Puriņš
Uģis Šulcs


Foto: A. Jansons © AFI

Šobrīd, kad jaunas labējas valdības izveidošana lajiem nešķiet neiespējama un profānā politiskā loģika čukst: jo ilgāk Repše tielēsies, jo vairāk zaudēs ne tikai valsts, bet arī JL, kļūst īpaši aktuāls jautājums par mitoloģiskās loģikas lomu Latvijas politikā.

Jau labu laiku pirms 8. Saeimas vēlēšanām “Jaunajam laikam” un tā premjerministra kandidātam Einaram Repšem bija izdevies pārliecināt daļu sabiedrības, kā arī sevi, ka nākamo valdību veidos tieši šī partija, bet labāks premjers Latvijā nemaz nav iespējams. Lai gan pēc vēlēšanām šī pārliecība ieguva tikai daļēju aritmētisku apstiprinājumu, tomēr JL, īpaši sava līdera personā, turpināja izturēties tā, it kā būtu ieguvuši vismaz 51 vietu Saeimā. Domājams, tieši šī maldīgā pārliecība lielā mērā ir izraisījusi patreizējo valdības krīzi, kas, visticamāk, būs ilgstoša, bet tās iznākums – grūti prognozējams. Mūsuprāt, šajā gadījumā kaut ko paredzēt ir neiespējami arī tāpēc, ka dažu politisko spēlētāju loģiku ir pārmākuši impulsi no apziņas mitoloģiskajiem slāņiem.
Parlamentāras demokrātijas apstākļos valdību maiņa ir tikai normāla un reizēm pat nepieciešama parādība, taču apstākļos, kad politiku tiecas aizstāt mitoloģiski uzstādījumi, tā var izvērsties vispārpolitiskā krīzē. Kā zināms, šobrīd vismaz deklarēto programmu līmenī labēji liberālajām partijām Saeimā ir absolūtais vairākums – 53 līdz 75 vietas[1]. Tādējādi jaunas darboties spējīgas valdības izveidošanai, saskaņā ar profāno politisko loģiku, nevajadzētu būt pārāk sarežģītai un ilgstošai. Taču sakrālā loģika, kas operē ar tādiem “vētras un dziņu” apdvestiem jēdzieniem kā “jaunie laiki”, “misija”, “izredzētība”, “tumsas un gaismas spēki”, “nodevība”, par iespējamo sarunu un kompromisu priekšnoteikumu padara JL vadošās lomas saglabāšanu. Situāciju vēl vairāk sarežģī JL pašidentificēšanās ar Einaru Repši, kurš sevi, šķiet, pašidentificē ar tautu un valsti.

No vienas puses, Repšes fenomens jo īpaši mistisks ir tādēļ, ka viņš kā premjerministrs nav izcēlies ar pārdabiskiem panākumiem, kas būtu racionāls izskaidrojums pārējo partijas biedru kvazireliģiskai apmātībai. Ne tikai attieksmē pret opozīciju un koalīcijas partneriem, bet arī savu partiju, Repše drīzāk ir iejuties primadonnas, nevis premjerministra lomā – šķiet, viņam vairumā gadījumu svarīgs ir bijis tikai paša tēls un viedoklis. Arī viņa premjerēšana nav radījusi pārliecību, ka eksistētu gan kāda JL, gan paša Repšes vīzija par kompleksu valsts attīstību. Savukārt izdaudzinātā līdzšinējās valdības darba neorganizētība un koordinācijas trūkums visticamāk ir izskaidrojama ar paša premjerministra nevēlēšanos noņemties ar “vecajiem blēžiem” raksturīgo birokrātisko rutīnu. Šķiet, valsts vadīšanai par pietiekamu tika uzskatīta “godavīru” atrašanās amatos un mutiski dotu “vadoņa” norādījumu eksistence. No otras puses, Latvijā viena cilvēka varas partijas ir jau aprobētas. Savulaik arī Andris Šķēle savu partiju pieteica kā mesijas instrumentu “veco blēžu” pārmācīšanai, taču Tautas partija, atšķirībā no JL, izšķirīgā brīdī spēja “nogalināt tēvu” un atrast citu “totēmu”, t.i., “komandu”, ar ko pašidentificēties.

Diemžēl šobrīd JL ne tikai nav gatavs viennozīmīgi noliegt pagaidām vēl neskaidros mājienus par iespējamo sadarbību ar Tautas saskaņas partiju, bet pat piesauc jau aizdomīgi pazīstamo “Saeima neiet!”. Apstākļos, kad Latvijas drīzā iestāšanās Eiropas Savienībā pieprasa mobilizēt visus valsts administratīvos resursus, un situācijā, kad pat no Eiropas Komisijas amatpersonām izskanējušas šaubas par ES paplašināšanas savlaicīgumu, JL ir gatavs pieturēties pie taktikas – ja nav mūsu valdības, tad var iztikt vispār bez valdības… Līdzīgos uzskatos, protams, ir arī Jāņa Jurkāna vadītie patriotiskie spēki, kas piebalso – valdība bez Tautas saskaņas partijas Latvijai nav vajadzīga. Vieni izmanto apstākli, ka labēja valdība bez JL nav iespējama, bet otri – gāzt Repšes valdību bez kreisajiem arī nav iespējams.[2]

Gluži tāpat kā viena cilvēka partijām arī lozungam “Saeima neiet!” Latvijā ir senas tradīcijas. Tomēr šodien mēs varam novērot kvalitatīvu attīstību – ja savulaik Kārlis Ulmanis, sākotnēji būdams Saeimas apstiprināts premjerministrs, visu gribēja prezidentam, tad Einars Repše visu grib šeit un tagad… un sev. No vienas puses, tā ir tikai normāla konsekvence līdzšinējai vēlmei koncentrēt iespējami daudz varas premjera rokās, bet, no otras puses, tās varbūt ir tikai sekas Valsts prezidentes atteikumam riskēt ar savu amatu un Satversmes garu, lai apmierinātu Repšes iegribas.

Šobrīd, kad jaunas labējas valdības izveidošana lajiem nešķiet neiespējama un profānā politiskā loģika čukst: jo ilgāk Repše tielēsies, jo vairāk zaudēs ne tikai valsts, bet arī “Jaunais laiks” (visai ticami, ka vadošās partijas atbalstītāju skaitu mazinās katra no Jāņa Jurkāna atkarīgās mazākuma valdības pastāvēšanas diena), kļūst īpaši aktuāls jautājums par mitoloģiskās loģikas lomu Latvijas politiskajā procesā. Kā zināms, mitoloģija ir saistīta gan ar arhetipiem, gan speciālajām zināšanām. Visticamāk, latviešiem speciālās zināšanas būtu meklējamas ne tikai dainās, bet arī romantisma laikmetā (re)konstruētajā tautas eposā “Lāčplēsis”. Un tiešām – šī eposa finālā mēs atrodam skaidru norādi uz partiju “Jaunais laiks”: “Un ar reizi nāks tas brīdis,/ Kad viņš savu naidnieku,/ Vienu pašu lejā grūdīs,/ Noslīcinās atvarā, –/Tad zels tautai jauni laiki,/ Tad būs viņa svabada.”[3] Tomēr pēdējās divas eposa rindas nav meklējamas pirmizdevumā, bet tikai tā sauktajā Krapes eksemplārā. Iespējams, kādā mums līdz šim nezināmā eksemplārā ir lasāms arī pamatojums sadarbībai ar Melno bruņinieku un Satversmes grozījumu projekts… Bet tas jau jāvaicā speciālo zināšanu sargiem – “Jaunajam laikam”.

__________________

[1] Lasītājs pēc izvēles var klasificēt Latvijas Pirmās Partijas un Zaļo un Zemnieku savienības piederību.

[2] Jau 2003.gada 8.oktobrī portālā politika.lv publicētajā rakstā “Tavas balss svars jeb vai proporcionālās vēlēšanas Latvijā ir proporcionālas?” mēs norādījām uz iespējami savādāku politisko spēku izkārtojumu Saeimā, ja vietu sadalījums būtu vairāk atbilstošs balsu skaitam, kas par katru partiju nodots nacionālajā līmenī. Iespējams, tas būtu ļāvis izvairīties no pašreizējās valdības krīzes – no vienas puses, labēju valdību varētu izveidot arī bez JL, bet no otras puses, kreisajiem nebūtu tik pārspīlēta ietekme Saeimā.

[3] Pumpurs, A. Lāčplēsis, latvju tautas varonis: Tautas eposs. Ar Jāzepa Rudzīša ievadapcerējumu un komentāriem. Rīga: Zinātne, 1988. 260. lpp.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!