Raksts

Jaunas idejas, vecas kļūdas


Datums:
02. aprīlis, 2013


Foto: natellev

Būtu vērts vēlreiz atcerēties, ka uzticēšanās atslēga ir līdzdalība. Pārdomas par saliedētību Latvijā gadu pēc pilsoņu debatēm par integrāciju.

Ja 2009. un 2010. gads Latvijā pagāja krīzes apzināšanās zīmē, tad 2011. gada noslēgums un 2012. gada sākums negaidīti (vai varbūt tomēr gaidīti) pārsteidza ar etnisko jautājumu atdzimšanu politikā. Ja pasaulē ekonomiskās krīzes sekas pasliktināja attieksmi pret migrantiem darba tirgū un sabiedrībā (ko uz savas ādas sajūta arī Latvijas pilsoņi), Latvijā ekonomiskā nedrošība kopā ar ārējiem faktoriem pamodināja senas nesaskaņas par etnisko grupu identitāti un lomu sabiedrībā, kā arī par valsts identitāti un noteicēju lomu tajā.

Nekas nevarēja tik krasi saasināt šo tendenci, kā referendums par otru valsts valodu. Kad 2012. gada sākumā Sabiedriskās politika centrs PROVIDUS reaģēja uz sabiedrībā izveidojošos neveselīgu, divu nometņu sajūtu, organizējot pilsoņu debates par saliedētību, tas bija gan savlaicīgi, gan populāri. Daudziem likās, ka referenduma priekšvakarā izveidojusies ‘mēs pret viņiem’ retorika. Tas jau bija daudz par traku mūsdienīgai, eiropeiskai valstij, un bija steidzami jāmeklē ceļš projām no sabiedrības šķelšanos.
Pilsoņu debates notika 2012. gada februārī – tajās piedalījās gan pilsoņi, gan nepilsoņi, rīdzinieki, citu pilsētu, mazpilsētu un lauku iedzīvotāji, sabiedrībā pazīstami cilvēki un ne tikai. Debates varēja vērot internetā, par tiem tvītoja un runāja medijos, to dalībniekus klātienē sveica prezidents. Citiem vārdiem – Latvijas sabiedrības aktīvākās daļas gatavība eksperimentēt ar mūsdienīgām lēmumu pieņemšanas formām, iesaistot plašākas iedzīvotāju grupas, atkal izrādījās lielāka, nekā tas būtu pieņemts lielā daļā „vecās” Eiropas valstu. Pilsoņu debašu dalībnieki ģenerēja savu vīziju, kā saliedēt sabiedrību – protams, pietiekoši fragmentētu un vietām naivu, tomēr, acīmredzot vismaz pieņemamu lielai daļai sabiedrības, kā latviešiem, tā arī nelatviešiem.

Latvijas sabiedrības aktīvākās daļas gatavība eksperimentēt ar mūsdienīgām lēmumu pieņemšanas formām, iesaistot plašākas iedzīvotāju grupas, atkal izrādījās lielāka, nekā tas būtu pieņemts lielā daļā „vecās” Eiropas valstu.

Kopš tā laika pagāja nedaudz vairāk nekā gads. Pa šo laiku politiķi paguva saglabāt tautības ierakstu pasē, piedāvāt un noraidīt iespēju visiem ieinteresētiem latviski runājošajiem pilsoņiem mainīt tautību uz latviešiem, un jau gandrīz paguva pieņemt jaunu Pilsonības likumu – tajā nedaudz atviegloja iespēju reģistrēt jaundzimušos nepilsoņu bērnus par pilsoņiem. Ar Latvijas pilsonības politiku īpaši neapmierinātā nepilsoņu daļa paguva dibināt nepilsoņu kongresu. Kā uz šī fona izskatās idejas no pilsoņu debatēm, kas pārtapa politikas iniciatīvās?

Parasti politikas veidošanas pasaulē viss nenotiek ātri, bet aktivitāšu plānu sabiedrības saliedēšanas veicināšanai apstiprināja jau 2012. gada maijā. Aktivitāšu sarakstu veidoja neformāla ekspertu grupa. Lai gan tā ņēma vērā pilsoņu debašu secinājumus, tomēr ekspertu pulku veidoja no integrācijas politikas „usual suspects” – valsts pārvaldes pārstāvjiem un tai ideoloģiski tuviem ekspertiem. Eksperti vērtēja valsts pārvaldes iestāžu iesniegtos priekšlikumus saliedētības veicināšanai. Kā varēja prognozēt, to bija daudz, un rezultātā tik un tā tika atlasīti nozares ministriju priekšlikumi. Atsevišķos gadījumos tie izskatījās kā labāk organizēto sabiedrisko un akadēmisko lobiju priekšlikumi par to darbību nepieciešamām dotācijām. Pilsoniskās sabiedrības pārstāvji arī piedalījās priekšlikumu vērtēšanā. Tik detalizēts stāsts par to, kā tika pieņemti lēmumi par saliedēšanas veicināšanas pasākumiem bija nepieciešams, lai saprastu – kā salīdzinoši spontāna demokrātisko politikas iniciatīvu jaunrade pārtop par rutīnu darba plānu. Tajā liela daļa aktivitāšu ir tādas, ko valsts pārvalde jebkurā gadījumā sliecas atbalstīt un īstenot.

Bez jaunām idejām

Pašlaik, pārskatot darbības plānā iekļautos pasākumus, visvairāk pārsteidz tieši zemais jaunu ideju īpatsvars. Daļa ierosinājumu, kam tika ieteikts atrast finansējumu bija vienkārši loģisks līdzšinējās politikas turpinājums. Piemēram, latviešu valodas apguves nodrošināšana bilingvālā mācību procesā pirmsskolās. Tas kopumā ir apsveicami un labi – tikai nav skaidrs, kāpēc būtu jānotiek vienam referendumam un vienām pilsoņu debatēm, lai politikas veidotāji izdomātu piešķirt naudu šādai rīcībpolitikai. Oriģinālāka doma bija centralizēto eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē pielīdzināšana naturalizācijas eksāmena Latvijas vēstures zināšanu pārbaudes prasībām. To pat iekļāva valdības darbības plānā 2013. gadam!

Nav skaidrs, kāpēc būtu jānotiek vienam referendumam un vienām pilsoņu debatēm, lai politikas veidotāji izdomātu piešķirt naudu šādai rīcībpolitikai?

Tomēr dažas iniciatīvas, tai skaitā tādas, kurām naudu plānoja piešķirt jau 2012. gadā, un droši vien tajās notika attiecīgas darbības – liek mulsumā aizklāt ar plaukstu seju un aizdomāties par ierēdņu un politiķu domāšanas cikliskumu. Runa ir par priekšlikumu, kā veidot tiešu dialogu ar mazākumtautību intereses pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām. Par veiksmīgu risinājumu aktivitāšu plāna autori joprojām uzskatīja atbalstu kultūras un etniskās identitātes saglabāšanas pasākumiem un mākslas kolektīviem. Not again! Ja arī pašreizējā, visai aktīvā, lai neteiktu agresīvā gaisotne mazākumtautību aktīvistu vidū nepārliecināja valsts pārvaldes ekspertus, ka atbalsts deju pulciņiem NAV veids kā veidot dialogu ar šo sabiedrības daļu, man ir grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai šie eksperti mainītu savu attieksmi?

Drosmīgākās pilsoņu debašu idejas – piemēram, jauniešiem, kuri sekmīgi nokārtojuši vidusskolas eksāmenus, ja viņi to vēlas – piešķirt Latvijas pilsonību, neguva atbalstu no valsts pārvaldes puses. Tāpat netika attīstīta ideja par bilingvālo portālu sabiedrības līdzdalībai. Tā vietā, valsts pārvalde piedāvāja portāla www.ngolatvia.lv izveidi, kā e-platformu NVO, īpaši mazākumtautību organizācijām. Var saprast, ka divvalodīgs līdzdalības portāls būtu solis pretim divvalodībai. Līdz ar to valsts pārvalde un koalīcijas partiju pārstāvji ekspertu vidū nekad nevarētu to atbalstīt. Tomēr iemesli, kāpēc kaut ko neatbalstīt, nav tas pats, kā sniegt atbildes, uz jautājumu – kā panākt visu sabiedrības grupu sadarbību, bez neuzticēšanās un pārmetumiem?

Protams, izdomāt kaut ko jaunu šajā jomā nav viegli. Būtu vērts vēlreiz atcerēties, ka uzticēšanās atslēga ir līdzdalība. Ja pašvaldību vēlēšanu tiesību paplašināšana nav pieņemama likumdevēju vairākumam, ir vērts atcerēties, ka citās Eiropas valstīs darbojas arī citas līdzdalības formas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Neaizstājot tiešākas līdzdalības formas (tādas kā pašvaldību vēlēšanas), ES valstīs dialogu ar imigrantiem veiksmīgi nodrošina konsultatīvās padomes. Arī Latvijā būtu vērts paeksperimentēt ar konsultatīvu institūciju vai dialoga platformu nepilsoņiem un citām imigrantu grupām, kurā darbotos viņu izvirzītie, nevis valsts pārvaldes izraudzītie pārstāvji.[ 1 ] Pat, ja daļa no tiem var izrādīties tie paši usual suspects no Nepilsoņu kongresa, jautājums ir – kā papildināt viņu (jau labi zināmo ) viedokli ar citām, līdz šīm mazāk dzirdētām, un vairāk uz dialogu vērstām balsīm? Tāpēc nevajag meklēt vēl vienu iemeslu nerunāt, un sarunas vietā atbalstīt minoritāšu tradicionālo kultūru.

_____________________________________
Raksts tapis Sorosa fonds-Latvija projektā “Integrācijas starmetis”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!