Raksts

Jaunais vecais atomspēks


Datums:
03. februāris, 2009


Autori

Ina Strazdiņa


Foto: no personīgā arhīva

Jaunās atomelektrostacijas nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar Černobiļas reaktoriem, un tās ir arī atšķirīgas no tām, kas celtas pirms piecdesmit gadiem.

Veco atomreaktoru atjaunošana un jaunu celtniecība īpaši aktuāla kļuvusi Ukrainas un Krievijas gāzes strīda laikā. Arī tagad, domājot par alternatīviem enerģijas veidiem, daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis apsver iespēju drīzumā būvēt jaunus reaktorus, bet Bulgārija un Slovākija iepriekš jau paziņojušas, ka vēlas atjaunot veco atomelektrostaciju darbību, kas būtu kā drošības garants, ja nu atkal pietrūktu enerģijas. Vai Eiropas Komisija varētu izdarīt izņēmumu un atļaut atjaunot veco atomreaktoru darbību?

Nē, tas likumiski vairs nav iespējams. Bulgārijai un Slovākijai nācās slēgt reaktorus, jo tā prasīja iestāšanās līgums Eiropas Savienībā. Ir taisnība, ka krīzes laikā mums bija jāņem vērā abu šo valstu īpašie apstākļi, neuzlūkojot tos tikai un vienīgi no „auksta” likumaktu viedokļa. Taču tagad, kad krīze ir beigusies, es neredzu, kā varētu tikt attaisnota veco atomreaktoru atkalatvēršana, jo tas būtu nepārprotami pretrunā ar iestāšanās līgumu.

Arī Lietuva cenšas panākt, lai gada nogalē tomēr netiktu slēgta vecā Ignalinas atomelektrostacija, argumentējot, ka tādējādi Lietuva paliks pilnīgi atkarīga no Krievijas enerģijas tirgus.

Tas ir interesants arguments. Ignalina ir tāda atomelektrostacija, kas ir simtprocentīgi veidota pēc Krievijas tehnoloģijām, to arī apkalpo krievu strādnieki, un degviela, ar ko darbina staciju, tiek iepirkta tikai un vienīgi no Krievijas. Līdz ar to, lai kā arī censtos, Ignalina nevar iegūt neatkarību no Krievijas. Šeit nekādi argumenti nav spēkā, jo Ignalina ir jāslēdz noteiktā datumā likuma kārtībā. Turklāt šo likumu, kas ir iestāšanās līgums Eiropas Savienībā, ir apstiprinājusi gan Lietuvas valdība, gan parlaments, gan referendumā arī 91% Lietuvas balsstiesīgo iedzīvotāju. Un pēcāk to apstiprināja arī pārējās divdesmit sešas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Eiropas Komisijas uzdevums nav interpretēt likumu, bet gan uzraudzīt, lai tas tiktu pildīts. Mēs esam kā ceļa policisti. Ja likums nosaka, ka uz maģistrāles atļautais braukšanas ātrums ir 120 kilometru stundā, tad gadījumā, ja kāda automašīna traucas uz 140, mēs to apstādinām un uzliekam sodu. Ja šoferis saka: „Mēģinām vienoties par ātrumu!”, tas tomēr nav policists, ar kuru būtu jāmēģina vienoties. Likumu nevar mainīt. Laikā starp 1999. un 2006. gadu Lietuva ir saņēmusi 529 miljonus eiro, un starp 2007. un 2014. gadu Lietuva saņems vēl 837 miljonus eiro Ignalinas darbības izbeigšanai un jaunu resursu atrašanai. Turklāt nesenie pētījumi par Austrumbaltijas gāzes sektoru liecina, ka, aizverot Ignalinas atomelektrostaciju, nepastāv risks, ka Baltijas valstīm pietrūks enerģijas.

Ja nu tomēr Lietuva Ignalinu neslēdz?

Tad tā būs lauzusi likumu, un sekas būs nopietnas. Kā arī tas nenāks par labu valsts tēlam. Taču, godīgi sakot, es nedomāju, ka Lietuva tā rīkosies.

Ir izskanējis viedoklis, ka, ja Baltijas valstis un Polija turpinās vilcināties ar Ignalinas projektu, tad to, pilnīgi iespējams, neuzbūvēs nekad. Arī tāpēc, ka nebūs iespējams atrast speciālistus, kas šo darbu varētu veikt. Tieši tāpēc, ka arī citur pasaulē un Eiropā ceļ reaktorus, un šīs jomas speciālistu ir tik, cik ir.

Lietuvas valdībai un partneriem ir jāizvēlas, vai viņi vēlas celt atomelektrostaciju vai nē. Taču pirmā un vissvarīgākā lieta ir, ka vispirms ir jābūt kvalitatīvām debatēm sabiedrībā. Pilsoņiem ir tiesības zināt, no kurienes nāks enerģija un kāda vēl izvēle pastāv. Lēmumu nedrīkst pieņemt aiz slēgtām durvīm. Šajā ziņā pozitīvais piemērs ir Somija, kur bija šādas debates par atomelektrostacijas būvniecību, drošību, atkritumu glabāšanu, no kurienes tiks iepirkta degviela un tā tālāk.

Otrkārt, ir ļoti svarīgi apzināties, ka šī stacija tiešām darbosies, jo tajā ir jāiegulda miljardiem eiro, un investoriem ir jābūt drošiem, ka viņi šo naudu kādreiz arī atgūs. Ja nedz valdība, nedz sabiedrība nav droša, ka atomstacija strādās vismaz piecdesmit gadu, tad labāk nemaz nesākt. Līdz ar to vispirms ir vajadzīgas debates, lai pilnīga skaidrība būtu gan sabiedrībai, gan investoriem.

Vai pēc gāzes krīzes varam sagaidīt, ka atomelektrostaciju celtniecība Eiropā uzņems jaunus apgriezienus?

Ir virkne valstu, kas tiešām apsver iespēju būvēt jaunas stacijas. Visspilgtākais piemērs patlaban ir Lielbritānija, kas apsver iespēju būvēt desmit jaunas atomelektrostacijas. Piecas stacijas plāno celt Itālija, tiesa, nav zināms, ar ko tas beigsies, jo valstī lielākā daļa sabiedrības ir pret. Jaunus reaktorus plāno celt jau pieminētā Lietuva, Slovākija, Bulgārija un, iespējams, arī Rumānija. Lietuvā tātad būtu šis Baltijas valstu un Polijas kopējais projekts. Jauns reaktors jau top Somijā, bet vēl divi — Francijā. Taču tajā pašā laikā ir virkne valstu: Austrija, Īrija, Dānija un citas, kas nekādā gadījumā nevēlas atomenerģiju, bet vēl citās, piemēram, Beļģijā, Spānijā un Vācijā turpinās debates.

Vai Eiropas Komisija atbalsta šos projektus?

Eiropas Komisija ir neitrāla. Mēs nedz atbalstām, nedz kritizējam. Dalībvalstu ziņā ir izlemt, vai tās vēlas atomelektrostacijas vai nē. Vienīgais, ko mēs uzsveram, — drošība ir svarīga vienlīdz atbalstītājiem un pretiniekiem. Ja notiek katastrofa, radioaktivitāte neapstāsies pie valsts robežām. Tādēļ komisija ir pieņēmusi direktīvu, lai maksimāli paaugstinātu Eiropas atomelektrostaciju drošības standartus. Komisārs Andris Piebalgs ir izveidojis augsta līmeņa atomenerģijas drošības grupu, kurā darbojas visu divdesmit septiņu dalībvalstu pārstāvji, ieskaitot ekspertus no tām valstīm, kurām nav atomenerģijas.

Cik drošas šā brīža Eiropas atomelektrostacijas ir?

Jāsaka, ka drošības līmenis ir ļoti, ļoti labs. Eiropā atomelektrostacijas ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un tās saražo trešo daļu no visas Eiropas Savienības elektroenerģijas. Pa šo laiku nav bijusi neviena lielas nozīmes avārija, kas būtu izraisījusi cilvēku bojāeju. Izņēmums, protams, ir Černobiļa, taču tas nenotika Eiropas Savienībā. Jaunās atomelektrostacijas nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar Černobiļas reaktoriem, un tās ir arī atšķirīgas no tām, kas celtas pirms piecdesmit gadiem.

Vai atomenerģija ir nākotnes enerģija tādā nozīmē, ka tā ieguvumu ziņā varētu konkurēt ar citām?

Neviens enerģijas avots nav perfekts, visiem ir savi plusi un mīnusi. Ja runājam par atomenerģijas plusiem, tad vispirms jāmin, ka šajā procesā ļoti minimāli tiek saražots kaitīgais oglekļa dioksīds, un tas patiešām ir svarīgi. Otrkārt, jūs varat ražot milzīgus enerģijas daudzumus, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Šajā ziņā citādi ir ar atjaunojamajiem resursiem. Piemēram, ja nav vēja, tad nav arī no vēja iegūtās enerģijas. Treškārt, atomenerģija ir izdevīga no enerģijas drošības viedokļa, jo degviela, kas nepieciešama atomstaciju darbināšanai, tiek iegūta no uzticamiem partneriem, piemēram, Kanādas, Austrālijas, Kazahstānas, jā, protams, arī no Krievijas. Taču ir daudz plašāka valstu izvēle, un šo degvielu ir arī ļoti viegli uzglabāt. Ja runājam par mīnusiem, tad atomenerģijai ir slikts tēls. Nevienā iedzīvotāju aptaujā šis enerģijas veids netiek minēts kā visvēlamākais. Joprojām nav atrisināta arī radioaktīvo atkritumu problēma, proti, kur tos uzglabāt. Un tas nav tehnisks, bet gan politisks jautājums, jo neviens līdz šim nav pieņēmis šādu lēmumu. Lai uzbūvētu atomelektrostaciju, ir nepieciešami desmit gadi, un šajā laikā ir jāiegulda milzīgi līdzekļi, ko būs iespējams atpelnīt tikai pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem. Un īpaši šajos finanšu krīzes apstākļos ir ārkārtīgi grūti atrast līdzekļus atomelektrostaciju celtniecībai.

Patlaban ir daudz debašu par Eiropas enerģijas starpsavienojumiem. Baltijas valstis tiek minētas kā sliktais piemērs — kā izolētā sala, jo mums faktiski nav neviena savienojuma ar Eiropu. Vai atomelektrostacija varētu šo problēmu risināt?

Mēs uzskatām, ka jaunā Ignalinas atomelektrostacija varētu spēlēt lomu enerģijas drošībā, jo tā ražotu elektroenerģiju, ko varētu eksportēt. Līdz ar to būtu lielāka interese attīstīt šos starpsavienojumus, piemēram, starp Poliju — Lietuvu un tamlīdzīgi. Ja ir enerģija, ko piegādāt, tad ir arī lielāka nozīme starpsavienojumiem.


Andra Piebalga blogs

Atomenerģijas anatomija

Kā būvē atomelektrostacijas

Skatījums uz iespējām, riskiem un risinājumiem Latvijas enerģētikā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!