Foto: A. Jansons
Jaunais laiks atvieglo vēlētājam iespēju prasīt atskaiti par padarīto. Bet varam arī minēt, kāda būs atruna – vai jūs mūs ievēlējāt ar 51 procentu balsu?!
Latvija bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Repše lidinājās pār ūdeņiem. Un Repše sacīja: “Lai top!” Un tapa… Ja kāds par šādu notikumu gaitu vēl šaubās, lai palasa Jaunā laika (JL) programmātisko dokumentu paketi. Tajā iekļautā rīcības programma mums vēsta ne tikai par iecerētajiem dižajiem darbiem, bet arī par JL jau paveikto. Saskaņā ar JL kosmogoniju laiku sākumā bija valdība, kas, piemēram, nodrošināja ne tikai Latvijas uzņemšanu NATO un ES, bet arī Gaismas pils būvniecības uzsākšanu, māmiņu algu ieviešanu, veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu, dzimstības pieaugumu, privatizācijas procesa pabeigšanu, utt. Nekas no tā nebija pirms tam, nekas no tā nebūs pēc tam.
Kā jebkurā kosmogonijā arī JL pasaules uzskatā ir priekšstats par labā un ļaunā dihotomiju. Tādēļ pēc Tumsas spēku sazvērestības ar dunča grūšanu mugurā tika uzsākta vēstures pārrakstīšana, un tagad citu partiju programmās, kam piebalso gan parastie masu mediji, gan dažādu nokrāsu pozitīvisma sludinātāji, mums cenšas iedvest, ka JL nopelni ir stipri pārspīlēti un viņu veikums pierakstāms citiem. Taču no vienkāršā vēlētāja viedokļa raugoties, patiesībā nevar zināt, kurš teica pirmo vārdu un pūta pirmo dvašu. Ja nu viss ir noticis pats no sevis, un politiķu nopelns ir bijis tikai ne pārāk uzbāzīgā vadībā, dabīgā procesa netraucēšana un savu priekšteču iestrāžu turpināšana?
Tomēr JL neapšaubāmi ir kreacionisma piekritēji un pretendē uz izredzētību. Diemžēl tieši JL pretenzijas uz savu ekskluzivitāti lielā mērā vainojamas “Latvijas tautas pārdzīvotajā dziļajā uzticības krīzē attiecībā pret politiku”. Ja aizlaikos politiķi mēdza apgalvot, ka viņi labākajā gadījumā ir tikai godīgāki par saviem sāncenšiem un noteikti zags mazāk nekā tie, tad JL pasludināja sevi par absolūto labumu, bet jebkuru konkurentu par absolūto ļaunumu, vienlaikus atceļot Augustīna ieviesto nošķīrumu starp debesu un zemes valstību. Bet nonesot ideālus uz grēcīgās zemes un četrus gadus apgrābstot tos ar zelta rokām, panākts, ka tie vēlētāji, kuri katrās Saeimas vēlēšanās cerēja uz jauniem un godīgiem politiķiem, nu sapratuši – ne Repše, ne Zīgerists, ne Šķēle mums jaunus laikus nenesīs… Zāles pret cinismu, domājams, nav meklējamas JL teatrālajās izdarībās un nespējā atteikties no pasaules melnbaltās uztveres, bet vēlētājiem arī apjēdzot, ka pašu rokas, pašu spēki…
Iespējams, arī pašā JL daudzi saprot, ka zelta laikmets pagājis un pienācis laiks pievērsties netīrajai politikas ikdienai. Lai gan programmā uz 9.Saeimas vēlēšanām joprojām nojaušams dalījums mēs – viņi (pārējās partijas), kā arī draudi izmēzt līdzšinējā establišmenta staļļus, tomēr tajos vairs nav tāda patosa kā pagājušoreiz. Arī programmātisko solījumu sadaļā JL dokuments daudz neatšķiras no parasto partiju piedāvājuma. Lai gan dažviet JL uzsver, ka ir labēja partija, šoreiz viņi labējiem neraksturīgi lielu uzmanību pievērš sociālā nodrošinājuma jautājumiem, vienlaikus solot algu, pensiju, kā arī medicīnas un izglītības izdevumu paaugstināšanu un inflācijas iegrožošanu un bezdeficīta budžetu. Protams, arī šajā programmā viss iedomājamais ir jāpalielina, jāpaātrina, jāpagarina un jāpadziļina. Galvenais mehānisms visu vajadzību apmierināšanai, līdzīgi kā pirms 8.Saeimas vēlēšanām, ir “nodokļu bāzes paplašināšana”, tas ir, kontrobandistu un korumpantu izķeršana. Taču šoreiz mums vismaz nesola 400 miljonus rīt uz pusdienlaiku.
Atšķirībā no vairuma citu partiju programmām, JL solījumu izpilde, piemēram, minimālās algas vai pensiju paaugstināšana, ir konkrētā laikā terminēta. No vienas puses, tas atvieglo vēlētājam iespēju pieprasīt atskaiti par padarīto, bet, no otras puses, mēs varam minēt, kāda būs atruna – vai jūs mūs ievēlējāt ar 51 procentu balsu?!
Šeit patiesībā slēpjas būtiskākais jautājums par JL tiesībām uz pastāvēšanu. Ja solījumu izpildes ķīla ir absolūts vairākums, bet šķērslis – nevēlēšanās dalīties varā ar citām ideoloģiski tuvām partijām, tad JL ir gatava nodot to vēlētāju intereses, kurus tā apņēmusies pārstāvēt. Šāda pozīcija ir vēl viens pilsoņu politiskā nihilisma pieauguma cēlonis, jo tieši JL izdarības pēdējā Saeimas sasaukuma laikā bija kavēklis stabilas labējas koalīcijas izveidei, kas, iespējams, būtu varējusi nostrādāt visu leģislatūras termiņu. No otras puses, ja JL atsakās no sava nimba, tad jājautā, kāds ir šīs partijas pastāvēšanas raison d’etre[1]? Vai JL ir liberālāka par bijušo Latvijas ceļu; vai JL ir konservatīvāka par Tautas partiju; vai JL ir nacionālistiskāka par TB/LNNK? Taču Repšes pakāpeniskā kļūšana par ierindas biedru mums ļauj cerēt uz apvienošanās kongresiem nākotnē…
______________________________
[1] Esamības jēga (no franču val.)
Jaunā laika partijas programma