Raksts

Jaunais laiks: atpakaļ pie mesiānisma?


Datums:
19. februāris, 2008


Autori

Daunis Auers


Foto: Dawn Endico

Tā kā [i]Jaunais laiks[/i] nav spējīgs izstrādāt skaidru un pamanāmu ekonomisko politiku, varbūt partijai būtu īstais laiks atgriezties pie pirmsākumiem, proti, pie Repšes un viņa teju mesiāniskās misijas — cīņas ar kukuļņemšanu.

Teksts angļu valodā

Pirms nepilna gada rakstā portālam rakstīju: “Lai izvairītos no kaunpilna gala, Jaunajam laikam (JL) būtu jātiek galā ar diviem lieliem uzdevumiem. Pirmkārt, jānokārto vadības grožu nodošana, paralēli stiprinot partijas vienotību. Otrkārt, jāsper solis tālāk par populistisko anti-elites un pretkorupcijas retoriku, kas līdz šim partijai ir relatīvi labi kalpojusi, un jāattīsta daudzpusīga politika, kas parādītu, ka JL ir nopietna un dzīvotspējīga alternatīva tagadējai valdībai.”[1] Taču JL nespēja atrisināt ne vienu, ne otru problēmu un turpināja steberēt tajā pašā ērmoti nemākulīgajā manierē, kas kļuvusi par partijas zīmolu. Tā vietā, lai kļūtu par atjaunotnes posmu, pagājušais gads bija iezīmīgs ar nepārejošām iekšējām ķildām un populistisku pozēšanu.

Tomēr 2007.gada beigās JL tika dota lieliska izdevība — tāda, kādas opozīcijas partijām gadās ļoti reti. [Aigara] Kalvīša valdība izdarīja politisku pašnāvību, piedāvājot JL iespēju iekļauties jaunās valdības koalīcijā. Un ekonomiskais satraukums, kas arvien vairāk pārņem Latviju, deva partijai iespēju izstrādāt citādu ekonomisko politiku, kas kontrastētu ar Kalvīša valdības nedisciplinēto, inflāciju veicinošo pieeju.

Zaudētās iespējas

Taču JL izniekoja abas izdevības. Pirmkārt, partijas iekšējās nesaskaņas noveda pie tā, ka tā nespēja formulēt vai piedāvāt saprātīgu un vienotu pozīciju sarunās ar potenciālajiem koalīcijas partneriem jeb Ivaru Godmani, kurš tajā brīdī stāvēja rindā uz premjerministra amatu. Tā bija zaudēta izdevība, jo JL piedāvāja atšķirīgu un oriģinālu korupcijas apkarošanas retoriku, kura tobrīd — zemās uzticības un korupcijas lietu lēruma dēļ — bija akūti nepieciešama citām koalīcijas partijām. Otrkārt, iekšējās vienotības trūkums savienojumā ar uztraucoši zemo ekonomiskās kompetences līmeni (partijā ir daudz talantīgu cilvēku ar humanitāro izglītību, bet trūkst kvalificētu ekonomistu) noveda pie tā, ka partija nespēja izstrādāt strukturētu un skaidru Kalvīša valdības ekscentriskās ekonomiskās politikas kritiku.

Sairumu varēja prognozēt iepriekš. Dziļās nesaskaņas (iespējams, tas bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijas politikā) beidzot nonāca atklātībā, kad Sandras Kalnietes vadībā grupa Saeimas deputātu un reģionālo līderu atstāja partiju. Lielākā daļa šīs grupas cilvēku, visticamāk, trauksies dibināt jaunu partiju kopā ar Ģirtu Valdis Kristovski un viņa bijušajiem biedriem no TB/LNNK. Tajā pat laikā Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs veido jaunu kreisi centrisku partiju, kas varētu kļūt par ideoloģisku konkurentu Ata Lejiņa revitalizētajai Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP).

Latvijas partiju sistēma neapšaubāmi izdzīvo fragmentācijas periodu. Jaunās partijas aģitēs pret korumpētību, no kuras it kā cieš tagadējā politiskā elite (ignorējot faktu, ka daži to līderi gadiem ilgi paši bijuši Latvijas politikas priekšpulkā), tādējādi iegraužoties JL elektorāta pašā viducī. Iekšēji novājināts un no ārpuses apdraudēts, JL tagad stāv bezdibeņa malā. Vai partijas kongress, kas paredzēts 1.martā, iezīmēs Einara Repšes institucionalizētās pretkorupcijas retorikas beigu sākumu?

Droši vien — nē. Ārējie notikumi ir ārpus JL kontroles, bet vienkārša iekšējā reorganizācija ļaus partijai saglabāt būtiska politiskā spēlētāja statusu. Tā pavērs iespēju partijas dibinātājam Einaram Repšem no jauna ieņemt pozīciju politikas frontē. Daudzus vēlētājus Repšes augstprātība atgrūž, bet citus viņš, gluži otrādi, pievilina ar savas mērķtiecīgās pārliecības spēku. Tie, kas palikuši partijā, acīmredzot ir samierinājušies ar viņa savpatnību.

Tajā pat laikā, ņemot vērā to, ka patlaban tiek veidotas jaunas un atdzīvinātas vecas partijas, JL diezin vai izdosies pievilināt jaunu biedru pulku. Tā kā JL, šķiet, nav spējīgs izstrādāt pamanāmu ekonomisko, sociālo politiku un ārpolitiku, varbūt partijai būtu īstais laiks atgriezties pie pirmsākumiem, proti, uzmanības degpunktā izvirzīt Repši un viņa teju mesiānisko misiju — cīņu ar kukuļņemšanu. Tas neveiksmi ar pievienošanos valdošajai koalīcijai decembrī varētu pārvērst par labumu ilgtermiņā.

Šarāde par kreisumu

JL nākotni ietekmēs arī notikumi citviet. Artim Pabrikam un Aigaram Štokenbergam piemīt populārs šarms, inteliģence un politiskās zināšanas, lai turpmākajā desmitgadē dominētu Latvijas politiskajā sistēmā. Taču, turpinot atkārtot šarādi par kreisi centriskas partijas būvēšanu, viņi riskē ar to, ka elektorāts viņus marginalizēs. Džons Edvardss (John Edwards) būtu kļuvis par ASV prezidentu, bet viņa kampaņa paklupa pret acīmredzamo fikciju — stāstu par juristu-multimiljonāru, kura mājas lepnums ir basketbola laukums, skvoša zāle un peldbaseins un kurš apgalvoja, ka veltīs savu dzīvi mazturīgo aizstāvībai.[2] Štokenbergam — veiksmīgam uzņēmējam — jau ir pārmesta divkosība. Un Pabriks ir lielā mērā atbildīgs par Tautas partijas vēlēšanu programmas saturu. Abu pagrieziens pa kreisi izskatās pēc politiskā oportūnisma. Turklāt tas nebūt nav zelta likums, ka katrā politiskajā sistēmā noteikti jābūt sociāldemokrātiskai partijai. Dalījumu Latvijā iezīmē etniskā piederība, nevis sociālekonomiskie apstākļi, un tas tā turpināsies vēl labu laiku (kaut gan sociālekonomiskā aspekta nozīmība var pieaugt, ja ekonomika zaudēs ātrumu). Bez tam, ja Atis Lejiņš paveic gandrīz neiespējamo un patiešām pārvērš LSDSP par autentisku, mūsdienīgu sociāldemokrātisku partiju, tad būs divas partijas, kas cīnīsies par vienu ļoti nelielu (un, iespējams, vispār neesošu) vēlētāju daļu.

Tieši tādēļ JL dezertieri var izrādīties gudrāki, ieķeroties Kristovska svārku stērbelē. Viņš ir vērīgs un pieredzējis politiķis, kura ierosinātā mēreni nacionālistiskā, labēji centriskā partija pievilinās gan naudu, gan kadrus, lai 2010.gadā ieņemtu parlamentu, un, iespējams, tai veiksies jau vietējās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009.gadā. Kristovska eiroparlamentārieša statuss ļāvis viņam palikt neseno netīro politisko konfliktu neskartam. Vienlaikus, pateicoties smagam darbam un Latvijas mediju neproporcionāli lielajai interesei par Eiropas Parlamenta aktivitātēm, viņš saglabājis plašu atpazīstamību sabiedrībā. Kristovskī apvienojas pamatīga, desmit gadu ilga pieredze ministra amatā ar cerībām un vīziju, kas atgādina Einaru Repši—2002. Viņa jaunā partija kļūs par spēku, ar ko nāksies rēķināties, ja vien nenotiks kāda iepriekš neparedzama katastrofa.

Tātad, lai gan JL nākotne (vismaz daļēji) ir ārpus pašas partijas kontroles, tomēr atgriešanās pie pirmsākumiem — Einara Repšes vadībā autentiski cīnīties ar politisko korupciju — varētu ļaut partijai saglabāt sadzirdamu balsi

_____________________

[1] Daunis Auers (2007). “Quo Vadis, Jaunais Laiks”, politika.lv

[2] Don Carrington (2007): “Edwards Home Country’s Largest”, Carolina Journal Online, 26 January, 2007.


Quo Vadis, Jaunais Laiks?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!