Foto: hellokathie

Tas, vai ar bin Ladena nāvi tiks izskaustas binladenisma metodes, vēl paliek atklāts jautājums.

„Rietumu štatos ir labi zināms plakāts „Meklējamais — dzīvs vai miris”. Tā reiz izteicās Džordžs V. Bušs par Osamas bin Ladena atrašanu. Pats Osama vairākas reizes uzsvēris, ka ir persona, kurai patīk nāve. 2. maija naktī pēc ilgi plānotās operācijas ASV spēki izdabāja bin Ladenam ar šāvienu galvā.

Vienmēr klātesošs, bet neesošs

Lai gan vairākumam bin Ladena vārds saistās ar 11. septembri, terorista meklējumi aizsākās jau labu laiku iepriekš. Pēc ASV vēstniecību bombardēšanas Tanzānijā un Kenijā 1998. gadā Bils Klintons Saūda Arābijā dzimušo miljonāra dēlu apzīmogoja par Amerikas ienaidnieku Nr.1. Pēc tam FIB pirmoreiz savā vēsturē izveidoja speciālu nodaļu, veltītu vienai personai. Pēc Klintona teiktā, bin Ladens vairākas reizes atradies rokas stiepiena attālumā, tomēr vienmēr kaut kas pietrūcis. Kritiķi teiktu, ka Levinskas skandāls bija tas, kas novirzīja Klintona koncentrāciju no bin Ladena mērķa. Meklēt papildus atbalstu Kongresā bin Ladena meklēšanai prezidentam, kurš bija tuvu atcelšanai no amata, arī nebija reāla opcija.

Nākamā lielā izdevība notvert Osamu, kas arābu valodā nozīmē „jaunais lauva”, bija trīs mēnešus pēc 11. septembra uzbrukumiem, kad viņš bija devies uz Tora Bora kalniem Afganistānā, kurus izcili pārzināja jau no Padomju Savienības iebrukuma laika. Bin Ladens pats izteicies, ka visvairāk pasargāts jūtas tieši kalnos par spīti tam, ka ASV militārie uzlidojumi tajā laikā bieži pārsniedza pat simts reizes dienā. Ar intensīvo bombardēšanu Amerika cerēja uz meklētākā terorista nāvi. Arī paša bin Ladena ieraksti sāka izklausīties arvien fatālāki, it kā gaidot savu iznīcību. Izšķirošais brīdis izrādījās Donalda Ramsfelda (Donald Rumsfeld) lēmums nesūtīt sauszemes spēkus kalnos, uzskatot, ka ar masveida raķešu triecieniem būs pietiekoši. Noraidīta tika arī iecere bloķēt neregulēto Afganistānas — Pakistānas robežu, kas beigās arī ļāva bin Ladenam izlocīties no diezgan bezcerīgas situācijas[1]. Kopš tā laika šeihs Osama par spīti piesolītajiem 25 miljoniem dolāru par viņa galvu iemantoja gaistošas parādības statusu. CIP aģenti viņu sāka dēvēt par Elvisu — vienmēr klātesošu un tajā pašā laikā neesošu.[2]

Pagrieziena punkts — Kuveita

Osama Bin Ladens uzauga vienā no Tuvo Austrumu visnoslēgtākajām sabiedrībām — Saūda Arābijā — laikā, kad tika gāzts Irānas šahs Pahlavi un Ēģipte slēdza pamieru ar Izraēlu. Bin Ladena tēvs, kurš, pateicoties celtniecības biznesam, ieguva miljonus, bija izteikti antisemītisks. Lielākā daļa biogrāfu bin Ladenu pusaudža vecumā atspoguļo kā personību bez līdera pazīmēm — „kluss un neharizmātisks”. Pavērsiens bin Ladena dzīvē notika 1979. gada Ziemassvētku vakarā, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Brežņevs tolaik apgalvoja, ka operācija Afganistānā ilgs trīs nedēļas, bet izrādījās — deviņus gadus. Uzskatot to par kārtīga musulmaņa pienākumu, Osama palīdzēja organizēt pretošanās kustību, un atsevišķos dokumentos Vašingtonā bin Ladens tolaik tika atspoguļots kā brīvības cīnītājs. Pēc kara ar Padomju Savienību bin Ladens Saūda Arābijā atgriezās jau kā varonis.

Bin Ladena nepatika pret ASV tā pa īstam sāka iezīmēties, kad Irāka ieņēma naftas bagāto Kuveitu. Bin Ladens piedāvāja organizēt 100 000 arābu brīvprātīgo karaļvalsts aizsardzībai, bet tā vietā Saūda Arābija izvēlējās Amerikas palīdzību. Tas izrādījās izšķirošais brīdis bin Ladena attiecību pārtraukšanā ar karalisko ģimeni, un 1994. gadā Saūda Arābija jau atņēma bin Ladenam pilsonību, piespiežot pārcelties uz Sudānu, bet vēlāk — uz Taliban kontrolēto Afganistānu.

Tradicionāli terorisms ir bijis valsts sponsorēts pasākums. Bin Ladena gadījums bija unikāls, jo viens terorists praktiski finansiāli sponsorēja valsti — Afganistānas Taliban režīmu. Ne visi Afganistānā bija priecīgi par šeiha atgriešanos — vairāki talibu līderi bažījās, ka bin Ladena atklātie draudi Amerikai novedīs Afganistānu līdz nevēlamam konfliktam. Tomēr personīgās attiecības ar talibu līderi Mullu Omāru (Mullah Omar) un pilnais naudas maks ļāva bin Ladenam ieņemt svarīgu lomu Afganistānā, kas Taliban aizsegā arī ļāva izplānot un realizēt terora aktus pret ASV.

Mediju radītais titāns

Bin Ladenam piemita talants apvienot izkliedētus ekstrēmisma elementus Afganistānā, Pakistānā, Palestīnā, Kašmirā, Irākā un daudzviet citur. Lokālos un reģionālos aizvainojumus viņš padarīja globālus ar vienu skaidru vainīgo — ASV. Savas idejas bin Ladens materializēja Al Qaeda veidojumā — datorizētā organizācijā ar reāliem algu sarakstiem. Terorisma eksperts Pīters Bergens (Peter Bergen) pat apgalvo, ka Al Qaeda ir visbirokrātiskākā terorisma organizācijā vēsturē[3]. Ar akadēmisko grādu inženierzinātnē bin Ladens neatbilda reliģiska mācekļa statusam, tomēr viņa pasludinātie spriedumi bieži atrada dzirdīgas ausis.

Kāpēc bin Ladens tik ļoti ienīda ASV? Bieži piesaukta ir nepatika pret Amerikas demokrātiju, brīvību, Holivudu vai ko tamlīdzīgu. Politikas zinātnieka Džeimsa Peina (James Payne) pētījums gan liecina ko citu — 72% Al Qaeda ziņojumu tiek nosodīta Rietumu un Izraēlas realizētā politika Tuvajos Austrumos un tikai 1% gadījumu runa ir par Amerikas dzīvesveidu[4]. “Ja, mēs ienīstu jūsu brīvību, tad sen jau būtu uzbrukuši Zviedrijai”, — tā pats bin Ladens.

Savā ziņā Amerika arī pati pielikusi roku, izveidojot bin Ladenu par to titānisko personību, kurai viņš patiesībā nemaz neatbilda. Kabeļtelevīzija radīja auru, kurā meklētākais terorists tika atspoguļots kā indivīds ar pārdabiskām spējām. Pēc 11. septembra pat mūzikas kanāls MTV un sporta kanāls ESPN pilnīgi ārpus konteksta sāka translēt programmas, veltītas bin Ladenam. Nav brīnums, ka viens no Al Qaeda līderiem izteicies, ka puse kaujas notiek nevis karalaukā, bet gan masu medijos. Irākas okupācija nenoliedzami bija lielākā ASV kļūda jeb, no bin Ladena viedokļa raugoties, „zelta iespēja”. Pirmkārt jau ASV tika vaļā no Sadama Huseina, kuru bin Ladens neieredzēja viņa Irākas nacionālisma politikas dēļ. Otrkārt, okupācija padarīja Bagdādi par terorisma vervēšanas lielveikalu, lai gan pirms tam tā galīgi nebija Al Qaeda rekrutācijas vieta.

Arābu pavasaris — bin Ladena izgāšanās

Grūti iedomāties simboliskāku laiku bin Ladena nāvei. Tieši viņš bija teicies uzņemties Arābu pasaules atbrīvotāja lomu, bet beigās par varoņiem kļuva tie, no kuriem tas tika gaidīts vismazāk. Protestētājiem Tunisijā vajadzēja mazāk par mēnesi, lai atbrīvotos no brutālā Ben Alī (Ben Ali), 18 dienas pagāja, līdz krita viena no reģiona svarīgākajām piranjām Hosi Mubaraks. Protesti un bruņošanās ar mobilajiem telefoniem izrādījās efektīvāks politisko izmaiņu veids par bin Ladena ieteiktajām sprāgstvielām un vardarbības metodēm. Pieprasot sociālo taisnīgumu un cilvēktiesību ievērošanu, protestētāji pilnībā apgāza Al Qaeda islāma ekstrēmisma piedāvājumu. Kā raksta Tomass Frīdmens (Thomas Friedman), „vienīgais prieks par to, ka bin Ladenu nespēja notvert 10 gadus, ir tas, ka viņš paspēja piedzīvot savu ideju pilnīgu atspēkojumu”[5].

Savas kriminālās karjeras beigas bin Ladens sagaidīja ar manāmi iedragātu popularitāti musulmaņu acīs. Atbalsts viņam Palestīnā kopš 2003. gada bija krities no 72% līdz 34%, Turcijā — no 15% līdz3 %, Jordānijā — no 56% līdz 13%[6]. Līdzīgi dati rodami arī par pārējām reģiona valstīm.

Osama bin Ladens neizgudroja terorismu, un tas arī nebeigsies ar viņa nāvi. Tajā pašā laikā organizācija Al Qaeda ir saņēmusi vērā ņemamu dubultsitienu. Reģiona demokratizācijas procesi jau bija padarījuši to izteikti nepievilcīgu. Bin Ladens bija galvenais Al Qaeda iedvesmas avots, faktiski organizācijas personifikācija, bet nu zudis arī tas. Vēsturiski terorisma piemēri rāda, ka šo grupu pievilcība zūd brīdī, kad tiek atklāta to liekulība. 1990. gadā Lielbritānijā viens no ekstrēmistu grupas līderiem piedzīvoja ievērojamu atbalsta kritumu, kad izrādījās, ka terorists saņem sociālo pabalstu no valdības, kuru viņš tik ļoti kritizēja. Bin Ladenam nedraud šāda veida pazemojums, tomēr Amerikas varas iestāžu masu medijiem nodotie video liecina par apzinātu vēlmi mainīt bin Ladena tēlu. Ja iepriekš tika domāts, ka viņš aizvada savas dienas kādā tumšā alā, varonīgi cīnoties par savu dzīvību, tad publicētie video liecina par ko citu — novecojis vīrs, ietinies segā, ar tālvadības pulti rokās. Tas ir imidžs, kas gluži neatbilst heroiskam teroristam, un ASV to noteikti centīsies popularizēt.

Pēc hierarhijas nākamais rindā ir Al-Zavaharī, tomēr, pēc terorisma ekspertu domām, viņam trūkst tās harizmas un auras, kas piemita viņa priekšgājējam. Vēl viens kandidāts ir lībiešu izcelsmes Abu al Libi (Abu Yahya al-Libi), tomēr diez vai ir vērts aizrauties ar šo uzvārdu iegaumēšanu. Kurš gan var apgalvot, ka bin Ladena slēptuvē konfiscētajos materiālos, kas, pēc ASV Aizsardzības departamenta vārdiem, esot ievērojamā daudzumā, nav informācijas, kas novedīs pie šo personu sagūstīšanas vai pat nogalināšanas?

Pakistānas divdaba

Vēl nesenā intervijā Pakistānas vēstnieks ASV izteicās, ka tie, kas apgalvo, ka Islamabada varētu aizsargāt bin Ladenu, visdrīzāk pīpē aizliegtās vielas[7]. Pēc bin Ladena uziešanas mājā, kas atrodas netālu no militārās akadēmijas, Pakistānas līderi jau izmisīgi centās izkalkulēt pareizo atbildes reakciju, lai gan tālāk par vispārinātām frāzēm un konspirācijas teorijām netika. Labākajā gadījumā tas liecina par armijas nekompetenci, bet sliktākajā — par bin Ladena apzinātu slēpšanu. Pakistānas armijas ģenerāļi tendenciozi ir pretojušies vienpusējiem ASV bezpilota lidmašīnās uzbrukumiem (drone strikes), kas ne bez civiliedzīvotāju upuriem ir nesuši rezultātu teroristu iznīcināšanā. Pēc bin Ladena uziešanas Pakistānai būs grūtāk pretoties tam, lai šāda veida uzbrukumi netrupinātos arī nākotnē.

Patiesībā jau bin Ladena atrašanai Pakistānā nevajadzētu nākt kā pārsteigumam. Vairāki augsta līmeņa Al Qaeda biedri kā Kalīds Šeiks Muhameds (Khalid Sheikh Mohammed), Abu Zubeida (Abu Zubeida) un citi ir atrasti tieši Pakistānā. Starp citu, nevis kādā pamestā, valdības nekontrolētā vietā, bet gan lielākajās Pakistānas pilsētās Karači un Lahorā. Tomēr pat par spīti „bin Ladena incidentam” ASV ir svarīgi saglabāt labas attiecības ar Pakistānu. Diplomātiskie (un mazliet smieklīgie) Obamas paziņojumi, ka „Pakistāna palīdzēja misijā, lai gan nezināja, ka tāda vispār noris”, liecina par vēlmi pasaudzēt publisko Pakistānas valdības seju, lai nezaudētu sadarbības potenciālu nākotnē. Vienīgais, ka ierasto vairāku miljonu dolāru ikmēneša čeku apmērā no Vašingtonas par „terorisma apkarošanu” Pakistāna kādu laiku varbūt arī neredzēs.

Obamas izredzes

Operācija „sagūstīt Geronimo” viennozīmīgi tiks ierakstīta vēsturē kā prezidentālās vadības piemērs. Obama bieži saņēmis kritiku par neizlēmību ārpolitikā. Taču šī operācija pierādīja, ka nozīme ir ne jau lēmumu pieņemšanas ātrumam, bet gan kvalitātei, un droši vien neatņemama misijas sastāvdaļa bija arī veiksme. Tomēr Obama pats sevi nostādīja augstu likmju situācijā — viņš noraidīja citu padomnieku ieteikto un vienkāršāko bin Ladena mājas bombardēšanu, toties pieņēma lēmumu par riskantāko, bet potenciāli atalgojošāko ASV kaujinieku sūtīšanas variantu. Sūtīt helikopterus pats par sevi ir interesants operācijas izpildes lēmums, ņemot vērā, ka Amerikai ir vairākas nelāgas atmiņas par to izmantošanu krīzes situācijās. Irānas ķīlnieku krīzes laikā no sūtītajiem 8 lidaparātiem 3 nemaz nesasniedza Teherānu, tādējādi pilnībā izgāžot misiju. Holivudizētā Black Hawk Down operācija ir vēl dramatiskāks piemērs ar vairākiem ASV karavīru upuriem.

Pēc notikušā Obama noteikti saņems palēcienu sabiedriskās domas aptaujā — pēc šā brīža datiem tie ir 6%, tomēr vēsture rāda, ka tas ir īss un pārejošs mirklis. Atbalsts Kenedijam pēc Kubas raķešu krīzes paaugstinājās par 12 %, Buša vecākā (George H.W. Bush) Tuksneša vētras operācija deva ievērojamo 24% lēcienu, savukārt Sadama Huseina uziešana — 6% pacēlumu Džordžam Bušam jaunākajam, taču šis kāpums gan izrādījās ļoti īslaicīgs[8]. Obama vēl kā prezidenta kandidāts deva solījumu nogalināt bin Ladenu. Grūti pateikt cik apzināts vai spontāns bija šis apgalvojums, bet tas noteikti atradīs vietu Obamas retorikā, tuvojoties 2012. gada prezidenta vēlēšanām. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ne jau uz vienkāršas „Jā, es varu, jo es viņu novācu!” politiskās platformas kāds tiks pārvēlēts. Cita lieta, ka bin Ladena nāve var sagatavot labu augsni, lai pamatotu plānoto karaspēka izvešanu no Afganistānas.

Pēdējos mēnešos notikumi Arābu pasaulē mainījušies tik ātri, ka dažkārt ir grūti visam tam izsekot. Tunisijā un Ēģiptē režīmi ir krituši, protesti turpinās Sīrijā, Lībijā, Bahreinā un citviet reģionā. ASV nāksies veidot jaunas attiecības ar modernākiem un arī populistiskākiem režīmiem, kas ne vienmēr var izrādīties labākas par autoritāro režīmu piedāvāto stabilitāti. Tas, vai ar bin Ladena nāvi tiks izskaustas binladenisma metodes, arī vēl paliek atklāts jautājums. Tajā pašā laikā grūti nepiekrist Obamas teiktajam, ka 2. maijs bija „laba diena Amerikai”. Pēc bin Ladena nāves mazliet jocīga CNN aptauja liecina, ka 61% amerikāņu tic — bin Ladens atrodas ellē[9]. Vismaz tagad mēs zinām, kur viņu atrast.

______________________

[1] ‘Tora Bora revisited: How we failed to get Bin Laden and why it matters today’ (2009), A Report to members of the Committee on Foreign Relations United States Senate.

[2] Thomas, E. (2007) ‘Into Thin Air’, Newsweek.

[3] Bergen, P. (2011) ‘Counterterrorism Strategy Initiative’, New America Foundation.

[4] Payne, J. (2008) ‘What Do the terrorists want?’, The Independent Review, XIII(1): 29–39.

[5] Friedman, T. (2011) ‘Talking World Affairs’, The New York Times, http://friedman.blogs.nytimes.com

[6] PEW Research Center (2011) ‘Osama bin Laden Largely Discredited Among Muslim Publics in Recent Years’, http://pewresearch.org/pubs/1977/..

[7] Homans, C. and J. Keating (2011) ‘Osama bin Who?’, Foreign Policy Magazine, http://www.foreignpolicy.com/articles/2011/05/02/osama_bin_who

[8] Lindsay, J. (2011) ‘Bin Laden’s Death Raises Obama’s Approval Ratings’, Council on Foreign Relations.

[9] CNN Opinion Research (2011) ‘Do you think Osama bin Laden is in Hell, or don’t you think so?’.