Raksts

Jauna Konstitūcija. Vai citāda Eiropa?


Datums:
02. septembris, 2003


Autori

Solvita Harbaceviča


Foto: G. Dieziņš © AFI

Līdz šim daudzos līgumos un institūciju aktos izkaisītās Eiropas Savienības pamatnormas ir apkopotas Konstitūcijas projektā, kura izstrādē jau piedalījusies arī Latvija. Kādus jaunievedumus paredz šis dokuments un vai par to vajadzēs rīkot referendumu – par to šajā rakstā.

Pirms dažiem gadiem Džozefs Vailers, iespējams, šodien visietekmīgākais domātājs Eiropas integrācijas jomā, uzdeva jautājumu “Vai Eiropai ir vajadzīga konstitūcija?” un atbildēja uz to noliedzoši. Viņš konstatēja, ka zināmā mērā Eiropai jau ir konstitūcija – nerakstīta, bet tāda, kas regulē visus tos pašus jautājumus, kuriem pievēršas formalizētās konstitūcijas[1]. Šodien realitāte ir mainījusies – 10. jūlijā savu darbu beidza Eiropas Konvents un nu mums visiem ir pieejams Eiropas Konstitūcijas projekts[2], ko arī īsumā šeit aplūkosim.

Konstitūcijas uzbūve

Eiropas Konstitūcijas projekts apvieno un aizstāj līdz šim ES pamatstruktūru nosakošos atsevišķos līgumus[3]. Projekts sastāv no preambulas un četrām daļām. Konstitūcijas pirmā daļa regulē tos jautājumus, kas uzskatāmi par konstitucionāliem šaurā, tradicionālā izpratnē: kompetenču sadalījums starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, ES institucionālā sistēma, ES funkcionēšanā pielietotie instrumenti, ES finansiālā bāze, kā arī noteikumi par dalību Eiropas Savienībā[4]. Otrā daļa ietver sevī Pamattiesību hartu, tādējādi padarot to saistošu un beidzot gadiem ilgušos strīdus par šī dokumenta iespējamo juridisko statusu[5]. Trešā daļa Konstitūcijas projektā ir vistiešākā veidā pārmantota no iepriekšējiem pamatlīgumiem, galvenokārt no Romas līguma. Šai sadaļā regulēta ES darbība dažādās ES kopējo politiku jomās. Ceturtā, noslēguma daļa, regulē tādus jautājumus kā Savienības simboli[6], iepriekšējo līgumu atcelšana un tiesiskā pārmantojamība, kā arī paša konstitucionālā līguma spēkā stāšanās un grozīšanas nosacījumi.

Konstitūcijas jaunievedumi

Iedziļinoties Konstitūcijas tekstā, rodas divi vispārēji secinājumi. Pirmkārt, pati Konstitūcija – tās esamība – arī ir tās lielākais jaunievedums. Saturiski tajā nav daudz jaunu ideju par vienotās Eiropas uzbūvi. Otrkārt, ja jaunievedumi pastāv, tie galvenokārt saistās ar lēmumu pieņemšanas procesu ES. Iespējams, tā nav aizraujošākā tēma analīzei, tomēr brīdī, kad šīs normas stāsies spēkā, tās tieši ietekmēs arī Latvijas darbību šajā organizācijā un to, cik efektīvi mēs spēsim aizstāvēt savas intereses (protams, ja referendumā balsojums būs pozitīvs). Tādēļ – īss ieskats dažās no aktuālajām tēmām.

Kompetenču sadalījums starp ES un tās dalībvalstīm. Saskaņā ar projekta tekstu, Savienības kompetences ir tai piešķirtas un to izmantošanā jāvadās pēc subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.[7] Projektā definēti arī kompetenču sadalījuma veidi – ES ekskluzīvā kompetence, dalītā kompetence (ES un dalībvalstis), kā arī jomas, kur ES ir atbalstoša, koordinējoša un papildinoša loma. Šāds skaidrs kompetenču nodalījums Konstitūcijā ir viena no iezīmēm, kas raksturo federatīvu struktūru un tādēļ šādu normu esamība Eiropas Konstitūcijas projektā pirmajā brīdī šķiet aizdomīga. Tomēr, vērtējot no Latvijas interešu viedokļa, šis formalizētais sadalījums ir apsveicams, ņemot vērā to, ka iepriekš ES kompetences bieži pakāpeniski pieauga nevis balstoties uz skaidru, līgumos ietvertu pilnvarojumu, bet gan uz Eiropas Tiesas jurisprudenci, kas ar teleoloģiskās[8] interpretācijas metodes palīdzību visai “radoši” traktēja Līgumu normas. Laiks rādīs, vai Konstitūcijas projektā ietvertie spēles nosacījumi līdz ar pieaugošo nacionālo parlamentu lomu ES procesu kontrolē šo tendenci būtiski mainīs, tomēr konkrētība šai “kas ko dara” jautājumā ir vienīgi apsveicama.

Izmaiņas ES institūcijās. Konstitūcijas projekts ne vien apvieno dažādos pamatīgumus, bet to darot, likvidē savienības trīs pīlāru sistēmu, paredzot visu ES jautājumu risināšanai vienotu institucionālu mehānismu (bet tomēr atšķirīgas procedūras). Projekts paredz arī atsevišķas izmaiņas ES institūciju uzbūvē un darbībā.

Eiropadome. Attiecībā uz šo ES funkcionēšanai stratēģiski svarīgo institūciju, būtiskākās izmaiņas skars tās prezidenta posteni. Funkcija, kas līdz šim ik pēc pusgada nonāca ES prezidējošās valsts vai valdības vadītāja rokās, tagad tiek institucionalizēta, paredzot, ka Eiropadome ievēl savu prezidentu uz 2,5 gadu termiņu. Prezidents var tikt vēl reizi pārvēlēts. Šāds risinājums tika panākts kā kompromisa variants, atsakoties no sākotnējā piedāvājuma izveidot ES prezidenta posteni, kas būtu bijis plats solis federatīvas Eiropas virzienā.

Padome (ministru padome). Šīs iestādes – ES reālā likumdevēja – darbu nākotnē ietekmēs divas savstarpēji saistītas izmaiņas. Pirmkārt, tiks vienkāršotas lēmumu pieņemšanas procedūras un paplašināts kvalificētā balsu vairākuma pielietojums balsošanā. Otrkārt, izmainās paša kvalificētā balsu vairākuma jēdziena izpratne. Kvalificētais balsu vairākums kļūs par dubultu vairākumu – turpmāk tas tiktu definēts kā “vairākums dalībvalstu, kas pie tam pārstāv 3/5 no ES iedzīvotājiem”. Iedzīvotāju skaita iekļaušana lēmumu pieņemšanas kritērijos, protams, ir salīdzinoši izdevīgāka lielajām dalībvalstīm. Tomēr šai gadījumā jāņem vērā arī tas, ka ES paplašinoties nākamā gada vidū, Savienībā iestāsies daudzas valstis, kas pēc Eiropas mērogiem ir nelielas vai pat ļoti mazas. Tādēļ demokrātiskā loģika prasa paredzēt iespēju lielo valstu pilsoņu interešu respektēšanai. Pretējā gadījumā ES sekmīga funkcionēšana būtu ilgtermiņā visai maz ticama.

Būtiskas izmaiņas skars arī ES galveno virzītājspēku – Eiropas Komisiju. Turpmāk tās prezidentu ievēlēs Eiropas parlaments un pats prezidents izvēlēsies komisārus no dalībvalstu sastādītā 75 personu saraksta[9]. Nākotnē Komisijā būs kopumā 15 balsstiesīgie locekļi, tai skaitā pats Komisijas prezidents un ES ārlietu ministrs, kas būs arī Komisijas viceprezidents. No pārējām dalībvalstīm Komisijā tiek iecelti komisāri bez balsstiesībām. Tātad katru dalībvalsti pārstāv komisārs ar vai bez balsstiesībām. Balsstiesības “pārceļo” vienlīdzīgas rotācijas kārtībā. Tomēr Eiropadomei būs jānodrošina, lai katrs Komisijas sastāvs adekvāti atspoguļotu Kopienas ģeogrāfisko un demogrāfiski situāciju.

Ja piedāvātās institucionālās reformas Padomē un Komisijā tiks pieņemtas, tad, respektējot nākamo dalībvalstu intereses, tās stāsies spēkā ar 2009. gada 1. novembri, pēc aiznākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām[10] un līdz ar jaunās Komisijas izveidošanu.

Vai Latvijā jārīko vēl viens referendums?

Eiropas Konstitūcijas projekts ir līgums starp dalībvalstīm, tādēļ brīdī, kad par tā galīgo variantu ir panākta vienošanās ES līmenī, tas jāratificē ES dalībvalstīm saskaņā ar to nacionālajām procedūrām. Kāds ceļš šī līguma apstiprināšanai būtu ejams Latvijā? Atbilde uz to rodama Satversmes tekstā. 2003.gada 5. jūnijā stājās spēkā Satversmes grozījumi, kas pavēra ceļu Latvijas dalībai ES, pie noteiktiem apstākļiem paredzot iespēju valsts institūciju kompetenci deleģēt starptautiskām organizācijām, kā arī definējot ES referenduma procedūru. Ar skatu nākotnē šie grozījumi paredz “(…) Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.” Vai jaunais Konstitūcijas projekts paredz būtiskas izmaiņas mūsu (potenciālajos) dalības nosacījumos? Mana atbilde būtu – nē. Tomēr atliek pavērot, kā risināsies politiskais process un kā lems Saeima, kuras kompetencē ir šī jautājuma izlemšana. Acīmredzot, te zināma ietekme būs arī tam, kādu ceļu jaunās Konstitūcijas apstiprināšanai izvēlēsies citas ES dalībvalstis.

Eiropietis – dubultā identitāte

Varbūt Vaileram nebūtu par ko uztraukties – no saturiskā viedokļa, apspriešanai piedāvātais Konstitūcijas teksts ir mazs, bet lietderīgs solis pretī formalizācijai. Tas vienkāršo un padara saprotamāku Eiropas pamatnormu un pamatvērtību sistēmu, kas līdz šim bija izkaisīta daudzos līgumos un ES institūciju aktos. No ES funkcionēšanas viedokļa raugoties, vienkāršotās procedūras un optimizētā institucionālā struktūra nākotnē padarīs īsāku un vienkāršāku ceļu no politikas idejas līdz Eiropas likumam. Eiropas rīcība būs ātrāka un vienotāka.

Tomēr, manuprāt, eventuāli svarīgākais Konstitūcijas ieguldījums būtu, ja tā caur Eiropas kopējo pamatvērtību – demokrātijas, cilvēka tiesību, savstarpējas lojalitātes, sadarbības – definēšanu palīdzētu veidot dalībvalsts pilsoņu apziņā viņu īpašo, dubulto identitāti. Es – latvietis, francūzis, ungārs, mēs visi – eiropieši. Šīs apziņas pamatā ir kopīga vērtību sistēma, pieredze, kultūras un vēsturiskās saites, kuras nevar radīt, bet var atgādināt un aktualizēt ar Konstitūcijas starpniecību. Tikai tad, ja dzīvē, ne vien juridiskos dokumentos un politiskos saukļos, pastāvēs šī kopības izpratne, varēs pilnībā realizēties Konstitūcijā ietvertais Eiropas moto – Vienoti dažādībā. Un te savs solis pretī izpratnei un sadarbībai ejams gan “vecajai”, gan “jaunajai” Eiropai.
______________________

[1] Joseph Weiler “Europe 2000 – The Constitutional Agenda. An Outline“, grāmatā “EU Enlargement. The Constitutional Impact at EU and National Level.” T.M.C. Asser press, Hāga, 2001.

[2] http://european-convention.eu.int/bienvenue.asp?lang=EN Turpat, skat. Arī Valerī Žiskāra d’Estēna runu Tesaloniku Eiropadomē, 20.06.2003.

[3] No kuriem svarīgākie ir Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību, jeb tā sauktie Romas (1957) un Māstrihtas (1992) līgumi.

[4] Gan iestāšanos, gan izstāšanos no ES, kas pirmo reizi atradusi savu vietu pamatlīgumos – Konstitūcijas projekta 59. pantā.

[5] Cits būtisks jaunums cilvēktiesību aizsardzības jomā ir Konstitūcijas pirmās daļas 7(2) pantā definētā vēlme pievienoties Eiropas cilvēktiesību konvencijai.

[6] Karogs, himna, moto, valūta – eiro, Eiropas diena 9. maijā.

[7] t.i., Savienībai jārīkojas tikai tad, kad vēlamo mērķi tā var sasniegt labāk nekā dalībvalstis, rīkojoties individuāli, un tikai tiktāl, cik tas nepieciešams, lai nosprausto mērķi panāktu. Projekta 17(2) pants paredz mehānismu, ar kura palīdzību nacionālie parlamenti varētu kontrolēt subsidiaritātes principa ievērošanu.

[8] Interpretācija “mērķa gaismā”.

[9] Trīs kandidāti no katras dalībvalsts, pieņemot, ka nākamgad ES iestāsies visas desmit kandidātvalstis.

[10] Nākamās praktiski sakrīt ar jauno dalībvalstu iestāšanās brīdi 2004. gadā.

“Latvija Eiropā”
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!