Raksts

Jānītis, Pēterītis un automātiskais procents


Datums:
21. oktobris, 2013


Foto: doug88888

Četri argumenti kāpēc nepiekrītu akadēmiķim.

Mežonīgā kapitāla laikmeta viena no idejām bija automatizēt visu, lai dzīve ir viegla, bezrūpīga un produktīva. Šīs idejas punctum spilgti manifestējas 1936.gada šedevrā „Modern Time”, kur galvenais varonis tiek sagatavots, pabarots un apbužināts „automātiskā” režīmā pie konveijera lentes. Nav jādomā, tikai griez skrūves. Zināma līdzību var saskatīt budžeta izdevumu kā „automātiska procenta” idejā, kad „sabiedrībā” ir pieprasījums, lai noteikta summa tiktu nolikta „durvju” priekšā, vēlams iesaiņota Lielvārdes jostā, lai ir tautiskāk.

Automātiskās budžeta izdevumu summa ir Latvijā populāra ideja, atgādināsim tikai dažas pēdējās:
1)Izdevumi valsts aizsardzībai ir jāsasniedz 2% no IKP, jo tāds ir solījums NATO;
2)Izdevumi veselības aizsardzībai ir jāsasniedz noteikts procents no IKP, vai kopējiem izdevumiem, jo tā vajag;
3)Izdevumi zinātnei ir jāsasniedz 1,5% no IKP, jo tā rakstīts plānā;
4)Izdevumi zinātnei un izglītībai ir jāpalielina ik gadus par noteiktiem procenta punktiem, jo tā rakstīts likumā;
5)Sporta atbalstam nepieciešams noteikts procents no ieņēmumiem;
6)Kultūrai ir jāsaņem noteikts procents no azartspēļu nodokļa;
7)Pašvaldībām nepieciešams noteikts procents no iedzīvotāju ienākuma nodokļa;
8)Ceļu infrastruktūras sakārtošanai ik gadus ir jāsaņem noteikts procents no iemaksām ceļu fondā;
9)Vides aizsardzības pasākumus jāfinansē proporcionāli iegūtajiem nodokļiem no dabas resursu izmantošanas;
10)Atlīdzībai (tādai un tādai grupai) ir jābūt sasaistītai ar vidējās darba samaksas izmaiņām.

Visus diskursus nosaukt un atcerēties ir grūti, bet kopīgais ir vēlme pēc automātiskā, mehāniska, birokrātiskā procesa, kad notikums – nauda, iestājas neatkarīgi no laika apstākļiem, tāpēc „ka tā rakstīts likumā”. Iespējams, ka pirmajā mirklī šāda pieeja šķiet pievilcīga. Ir atrasts „atskaites punkts” lēmumu pieņemšanas telpā. Vienmēr var atsaukties uz citu valstu pieredzi vai ekspertu ieteikumiem. Ir izdevumu paredzamības „excelis” un izsekojamība. Var „uzzīmēt” vēsturisko līkni un „salīdzināt” ar līdzīgām situācijām. Protams, šāda pieeja ir noderīga publiskā argumentācijā, jo maksimāli vienkāršo situāciju un tā ir saprotama arī nespeciālistam. Nekas tik vienkārši un skaidri neuzrunā, kā skolas laika piemērs – Jānītim ir trīs āboli, bet Pēterītim tikai divi. Kuram ir vairāk ābolu? Kļūdīšanās iespējas ir nelielas, jo matemātiski atbildot, ekonomiskie apsvērumi nav būtiski. Tomēr, lai izbojātu saldās atmiņas no pirmās klases, mēģināšu argumentēt „automātiskā procenta” ļauno iedabu.

Pirmkārt, automātisks izdevumu palielinājums neuzliek pienākumu strādāt kvalitatīvi un lietderīgi izmantot piešķirto resursus, jo tie „pienākas pēc likuma”. Tādējādi publiskajā pārvaldē (t.i. vietā, kur privātai jomai raksturīgā konkurence ir ierobežota) tiek būtiski vājinātas resursu lietderīgas izmantošanas uzraudzības funkcijas. Tiek atcelti „dabiskie” kontroles un lietderības uzraudzības mehānismi. Piemēram, Lielbritānijā, valsts pārvaldības jomā izdevumiem ir ”automātiskais samazinājums” – par noteiktu procentu tiek samazināti izdevumi, t.s. „produktivitātes dividende”. Šajā valstī uzskata, ka ik gadus valsts pārvaldei ir jāstrādā produktīvāk un tāpēc jāsamazina izdevumi par nelielu procentu.

Otrkārt, automātiska izdevumu attiecināšana pret IKP vai kādu konkrētu ieņēmumu pozīciju „labi” darbojas izaugsmes gados. Situācija strauji mainās krīzes un citu,neparedzētu „ekonomiskā klimata” izmaiņu gadījumā. Ja gadījumā „automātiskā palielinājuma” gados ir uzņemtas papildus saistības, kuru uzturēšanas izdevumi ir jāfinansē, vai jānodrošina atlīdzība „treknajos gados” radītājām papildus štata vietām, – tas rada „tektonisku” neapmierinātību attiecīgajā sabiedrības grupā. Automātiskais procents īpaši smagus jokus izspēlē nekontrolējot to „izgulsnēšanos” nozarē. Spilgtā atmiņā ir notikumi ar ārstu darba samaksu, kad pieprasītais un piešķirtais resurss tika „aizinvestēts” citās izdevumu pozīcijās un tā sekas joprojām jūtamas nozarē. Nemaz nemēģināšu aprakstīt, kas notiek gadījumā, kad šis arguments sastopas ar vēl „dzelžaināku”, – bet mēs taču tik daudz jau esam ieguldījuši. Un tāpēc turpinām „investēt”, jo bail „atzīties un norakstīt” neveiksmes.

Treškārt, automātisks izdevumu palielinājums neuzrunā konkrētās nozares vajadzības. Stratēģiskās un attīstības procesam būtiskās nozarēs, lai nenokavētu „investīciju iespēju logu” īslaicīgi resursi ir nepieciešami pat vairāk nekā „likumā” tas ir noteikts. Sastopoties ar reāliem militāriem apdraudējumiem, neviena nācija neuzdot jautājumu – vai attiecīgā summa atbilst iekšzemes kopproduktam. Lai nodrošinātu reformas, piemēram, augstākās izglītības jomā, īslaicīgi ir jāfinansē „reformu dividende”. Šajā gadījumā nozarei piešķirtais kopējais apjoms noteikti būtiski pārsniegs „ar likumu noteikto” īpatsvaru. Piemēram, lai zinātne gūtu nepieciešamo inovāciju vilkmi, ieguldījumiem „pareizajās vietās” ir jābūt pietiekamiem un efektīviem, nevis normatīvi noteiktiem. Pretējā gadījumā, sagaidāmais efekts no investīciju atdeves būs nepietiekams. Automātiskais un inkrementāls izdevumu palielinājums šājā gadījumā būs līdzekļu izšķērdēšana.

Ceturtkārt, izdevumu palielinājumu ir jāargumentē un jāpierāda demokrātisku diskusiju procesa ietvaros. Solījums automātiski finansēt veicina meritokrātisku procesu attīstību, kad finansējumu saņem pēc pagātnes nopelniem vai „viena kritērija”. Tas liedz iespēju attīstīties un, galvenais, attīstīties jaunām idejām un risinājumiem. Hipotētisks piemērs. Pieņemsim, ka esam kādā nozarē atraduši un aprobējuši risinājumu, veikuši „sociālu eksperimentu” kā ar pieejamiem vai mazākiem resursiem panākt būtiskus uzlabojumus sabiedrības veselības stāvoklī. Esam konstatējuši, ka atbalstot jaunatnes sportu, būtiski samazinās sirds un asinsvadu slimību īpatsvars. Tātad intervences loģika saka, ka vajadzētu samazināt finansējumu veselībai un palielināt aktīva dzīves veida popularizēšanu, bet „likums” saka, – jāfinansē ir veselības aprūpe, cīnoties ar sekām ko izraisa mazkustīgs dzīvesveids. Argumentācijas un diskusiju neesamība samazina pieņemto lēmumu kvalitāti. Argumentācijai un diskusijai ir jābūt ikdienas darba sastāvdaļai, nevis „pašsaprotamai lietai”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!