Foto: Preses Foto
Ja Kopenhāgenas klimata samitā tiks panākta starptautiska vienošanās par izmešu samazināšanu, tad šāds notikums būs pamatīgs izaicinājums arī Eiropas Savienībai, jo kaut kur būs jāatrod papildus samazināmie izmešu procenti.
Jūs uzskatāt, ka klimata aizsardzība un enerģētiskā drošība ir savienojamas lietas. Lūdzu, izskaidrojiet savu viedokli detalizētāk!
Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas šodien ir enerģētikas politiku virzošs spēks. Saliekot kopā enerģētikas politiku un klimata pārmaiņas, mēs 2007.gada janvārī publiskotajā enerģētikas stratēģiskajā pārskatā pateicām, ka mērķis ir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) izmešu samazināšana. To zinot, šī apņemšanās ir jāpārvērš enerģētikas politikā, kas veicina šādu mērķu sasniegšanu. Vispirms ir jāskatās uz Eiropas Savienības enerģijas portfeli — šobrīd tajā dominē fosilie energoresursi, to ir aptuveni 80%. Transporta sektors gandrīz pilnībā ir atkarīgs no naftas produktiem. Paies laiks, līdz šajā sektorā notiks pārmaiņas.
No SEG izmešu samazināšanas viedokļa dabas gāzes izmantošana noteikti ir labāka. Gāzes izmantošana ļauj aplūkot vairāk scenāriju. Ogļu izmantošana enerģētikā daudzām ES valstīm ir nopietns jautājums un īpaši šeit jāmin Polija. No otras puses, vairākās ES valstīs ogles joprojām pieejamas diezgan lielā apjomā, tādēļ no energoresursu diversifikācijas viedokļa ogles joprojām ir svarīgas. 50% elektroenerģijas Vācijā saražo ogļu elektrostacijās. Protams, ogļu dedzināšanas tehnoloģijām ir jābūt iespējami tīrām, pretējā gadījumā jebkādi SEG izmešu samazināšanas mērķi vienkārši nebūs reāli.
Runājot par oglēm, debates droši vien ir par jaunu tehnoloģiju — oglekļa savākšanas un noglabāšanas (CCS) un tā saukto tīro ogļu (CC) — ieviešanu? Vai galvenā problēma nav tā, ka šīs tehnoloģijas patlaban ir vēl patālu no komerciālas izmantošanas?
Labā ziņa ir, ka CC tehnoloģijas jau ir izstrādātas. Tagad galvenais jautājums ir CCS, kas noder ne tikai ogļu izmantošanas gadījumā, bet arī, izmantojot citus fosilos energoresursus, naftu, gāzi. Tieši tādēļ daudzi naftas un gāzes uzņēmumi aktīvi iesaistījušies CCS tehnoloģiju izstrādāšanā un attīstīšanā. Tuvāko gadu laikā kļūs skaidrs, vai mēs CCS varēsim ieviest ražošanā jau līdz 2020.gadam, kas ir noteikts par tuvāko atskaites punktu ceļā uz ambiciozu SEG izmešu samazināšanas mērķu sasniegšanu. Jautājums ir ne tikai par šo tehnoloģiju ieviešanu jaunās elektrostacijās, bet arī par jau darbojošos enerģijas ražotņu uzlabošanu. Paturēsim prātā, ka ogļu elektrostacijas dzīves ilgums ir 40 līdz 50 gadi.
Enerģētikas sektorā joprojām ir pārvarami lieli izaicinājumi. ES ekonomikas atveseļošanas plāns šajā sarežģītajā situācijā būs labs atspaids, jo paredz vienu miljardu eiro oglekļa savākšanas un noglabāšanas tehnoloģiju demonstrēšanas projektiem enerģijas ražotnēs. Ir pamatotas cerības, ka tas palīdzēs paātrināt šo tehnoloģiju attīstīšanas procesus. Tāpat 2008.gada 17.decembrī apstiprinātā Emisiju tirdzniecības direktīva paredz 300 miljonus atļauju un ievērojamu atbalstu jaunu spēkstaciju būvēšanai, ja tajās tiek izmantotas oglekļa savākšanas un noglabāšanas tehnoloģijas. Enerģētikas nozares uzņēmumiem tā būs laba motivācija. Tiktāl par fosilajiem energoresursiem.
Mums jāveicina arī atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana, un arī šajā ziņā ES ir uzstādījusi augstus mērķus — līdz 2020.gadam par 20% palielināt AER īpatsvaru enerģijas gala patēriņā un atkal jau te ir pārvarami lieli izaicinājumi. Piemēram, lai izmantotu tādu enerģijas avotu ar augstu potenciālu kā vējš, ir nepieciešamas pārvades līnijas, kas ļautu elektroenerģiju, piemēram, no selgas vēja parkiem nogādāt elektroenerģijas tirgū. Tāpēc jāstiprina pārvades tīkli jūrā un starpsavienojumi uz sauszemes. Ja šīs infrastruktūras nav, tad elektrība tirgū nenonāk. Arī Ziemeļjūras selgas elektropārvades tīkla attīstīšanai ir paredzēti ekonomikas atjaunošanas plāna līdzekļi aptuveni 65 miljonu eiro apmērā. Ir sagatavoti vai iesākti ļoti labi un daudzsološi projekti. Problēma ir tā, ka nekas jau nenotiek vienas dienas laikā.
Ir vēl viens svarīgs faktors — enerģijas tirgus.
Tirgus neapšaubāmi ir nozīmīgs faktors. Šobrīd tirgus nefunkcionē ideāli, taču situācija uzlabojas. Skaidru atbildības sadalījuma panākšana starp ražošanu un pārvadi, savstarpēji saistītu Eiropas pārvades sistēmas operatoru (PSO) tīkla veidošana, Eiropas elektroenerģijas tīkla (TEN-E) tīkla attīstība un, visbeidzot, Eiropas elektroenerģijas regulatoru sadarbības aģentūras izveidošana veicinās tirgus veidošanos par patiesu vienotu Eiropas enerģijas tirgu. Tad arī varēs runāt par reālu piegādes avotu un resursu dažādību. Baltijas jūras reģions ir ļoti labs piemērs. Baltijas jūras reģionā dažām valstīm ir gāze, dažām ir vējš, vēl kādai ir biomasa — ir dažādi avoti, taču tirgus bez starpsavienojumiem īsti nedarbojas. Ja savienojumi būtu, tad tas noteikti uzlabotu apgādes drošību visās reģiona valstīs.
Baltijas valstis cer, ka sekmīgi tiks ieviests Baltijas elektrības tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP) un tam palīdzēs arī BEMIP ieviešanas uzraudzībai Eiropas Komisijas izveidotā Augsta līmeņa grupa.
Mēs pie tā ļoti nopietni strādājam. Mans darbs ir cieši saistīts ar BEMIP un es rūpēšos, lai visas iesaistītās puses apņēmīgi pildītu savas saistības plāna ieviešanā. Jāatzīmē, ka vienošanos par plāna nepieciešamību augstākajā līmenī izdevās panākt sešu mēnešu laikā, un tas ir neparasti veikli.
Svarīgi, ka arī enerģijas ražotāji atbalsta šo plānu. Tas notiek vēl jo vairāk tādēļ, ka uzņēmumi vieni paši nespētu uz saviem pleciem iznest visas starpsavienojumu infrastruktūras izveidošanas izmaksas.
Noteikti ir vērojama vēlēšanās progresēt, taču nevajadzētu nenovērtēt priekšā stāvošās problēmas. Daudzi dominējošie uzņēmumi maina savu viedokli, daudzās valstīs ir izteikts vadošais tirgus dalībnieks, turklāt tirgus tā īsti nemaz neeksistē. Valstis un uzņēmumi izmanto atrunas tiesību aktos un lielā mērā neveicina tirgus veidošanos stimulējošus apstākļus, kaut arī no enerģijas apgādes drošības viedokļa tas būtu ļoti lietderīgi. Attīstītāki starpsavienojumi palīdzētu risināt potenciālas enerģijas deficīta situācijas, ļaujot importēt trūkstošo elektroenerģiju no citiem ražotājiem reģionā, kā arī uzlabot elektroenerģijas tirdzniecību starp Baltijas valstīm.
Reģionā gaidāmi vairāki ar energoapgādi saistīti izaicinājumi — Ignalinas AES slēgšana, arī Igaunijas degslānekļa elektrostaciju slēgšana. Šīs gaidāmās pārmaiņas nozīmē, ka jāizskata visas iespējas — gan starpsavienojumi, gan jaunu jaudu būvniecība. Jaunas jaudas var darbināt gan ar AER, gan fosilajiem resursiem. Tikpat labi jaunas jaudas varētu nodrošināt arī kodolspēkstacija. Papildus tam, ka trūkst starpsavienojumu, situāciju reģionā pasliktina tas, ka arī enerģijas tirgus nefunkcionē kā nākas. Ja tiek turēti šķēršļi tirgus funkcionēšanai, tad tas izskatās pēc šaušanas pašam savā kājā. Ir jādara viss, lai beigu beigās izveidotos labs iekšējais ES elektroenerģijas tirgus. Protams, ja skatāmies uz gāzes tirgu, tad situācija, it īpaši Baltijas valstīs, ir vēl smagāka.
Tirgus mazais izmērs Baltijas valstīs ir tikai daļa problēmas. Otra daļa ir, ka var juridiski nodalīt ražošanu no pārvades un sadales, taču Baltijas valstīs viens dominējošais tirgus dalībnieks vienalga veido to, ko varam nosacīti dēvēt par dabisko monopolu. Taisnības dēļ gan jāsaka, ka Eiropas Savienībā ir vērojama tieša korelācija starp enerģijas tirgus lielumu un dominējošā enerģētikas uzņēmuma tirgus daļu.
Tā tas ir, un darāmā vēl ir daudz. EK uzskata, ka uzņēmumu nodalīšana ir veids, kā veicināt jaunu dalībnieku ienākšanu tirgū. Ja vertikāli integrēts uzņēmums kontrolē infrastruktūru, tad tas nav pārāk motivējoši jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai. Tas attiecas uz elektroenerģijas tirgu un vēl vairāk uz gāzes tirgu. Šie jautājumi ir enerģētiskās drošības neatņemama daļa. Piemēram, iespēja palaist gāzi cauruļvadā pretējā virzienā ir būtisks enerģētiskās drošības uzlabojums un jo īpaši valstīs, kurām šis svarīgais energoresurss tiek piegādāts no viena avota un pa vienu piegādes maršrutu. Protams, var saprast arī dominējošos tirgus dalībniekus, jo tirgus ir tirgus un dominēt tirgū vēlas katrs uzņēmums, kura mērķis ir nopelnīt. Tāpēc uzskatu, ka jau pieminētais BEMIP ir labs veids, kā šos jautājumus risināt — attīstīt regulējošo vidi, pilnveidot infrastruktūru un veikt citas darbības, kas būtiski uzlabo enerģētisko drošību.
Baltijas reģionā gan lielie, gan mazie tirgus dalībnieki cer uz tirgus pilnvērtīgu darbību Latvijā, bet jo īpaši — arī Lietuvā un Igaunijā. Visticamāk, ka nākamais savienojums būs Estlink-2 kabelis starp Igauniju un Somiju. Kurš, jūsuprāt, būs nākamais savienojums — Lietuvas–Polijas virszemes līnija, vai Zviedrijas–Lietuvas jūras kabelis?
Optimistiskā gadījumā Zviedrijas–Lietuvas savienojuma projekts varētu tikt īstenots piecu līdz sešu gadu laikā. Optimistam par optimistisko scenāriju liek būt risināmā jautājuma steidzamība. Ir cerība un apstākļi, kas liek domāt, ka šis projekts tiks īstenots veikli, it īpaši tāpēc, ka ekonomikas atveseļošanas plānā tam arī paredzēti līdzekļi. Zviedrijas–Lietuvas savienojums neapšaubāmi ir aktuāls arī Ignalinas AES darbības beigšanas un jaunas AES potenciālas būvēšanas kontekstā.
Viens jautājums, par ko aktīvi diskutē enerģētikas nozares pārstāvji ikvienā pasākumā, ir atjaunojamo energoresursu loma elektroenerģijas un, protams, arī siltuma ražošanā. Industrija arvien aktīvāk uzstāj, ka AER būtu ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji jālaiž brīvajā enerģijas tirgū. Eiropas elektroenerģijas ražotāju asociācijas EURELECTRIC piedāvātais risinājums ar izcelsmes apliecinājuma shēmas ieviešanu ir viens piemērs. Kāds ir jūsu redzējums, kā šis uzskats varētu laika gaitā attīstīties?
Ir svarīgi, kas ir izejas punkts. Daudzās valstīs ir atbalsta shēmas. ES neparedz šo shēmu harmonizāciju, līdz ar to ir arī diezgan nozīmīgas atšķirības dažādās ES dalībvalstīs. Maz ticams, ka AER varētu nonākt pilnīgi brīvā tirgū. Viens gan ir skaidrs — iespēju ražotājiem pārdot no AER ražotu enerģiju tirgū ir jānodrošina. Taču šis jautājums vēl prasa nopietnu analīzi, EK pie tā jau strādā, un pilnīgi noteikti var apgalvot, ka nākamajam EK sastāvam šis jautājums būs jārisina.
Izskatās, ka atkarībā no risinājumiem individuālās dalībvalstīs AER varētu nonākt enerģijas tirgū. Viens no šādu risinājumu atbalstošiem argumentiem ir, ka konkrētās vietās jāattīsta enerģijas ražošana no tādiem AER, no kuriem attiecīgajā vietā ir vislabākā atdeve.
Šis ir diezgan sarežģīts jautājums, un mums ir jāatgriežas pie ilgtspējas un atbalsta shēmu tematikas. Tam nav vienkārša risinājuma.
Jūs esat ES ierēdnis un ierēdņi parasti paliek savā vietā par spīti politisko priekšnieku maiņai. Vai tomēr ir kādi jautājumi, kas, jūsuprāt, varētu gūt vairāk uzmanības tādēļ, ka jaunais Eiropas Parlamenta sastāvs būs motivēts aktīvi rosīties un sagatavot jaunus priekšlikumus?
Mēs [EK] gatavojam rīcības plānu 2010.-2014.gadam, un jaunajai Eiropas Komisijai būs ar to jāstrādā. Tāpat notiek darbs pie tā sauktās enerģētikas ceļa kartes līdz 2050.gadam, un plānots, ka līdz 2010.gada beigām būs gatavi darba pirmie rezultāti. Tāpat ir nepārprotami skaidrs, ka pēc pirmā un otrā Stratēģiskā enerģētikas pārskata sagatavošanas sekos arī trešais. Var prognozēt, ka liela ietekme uz turpmāko politikas veidošanas procesu būs Kopenhāgenas klimata samita rezultātiem. Ja tiks panākta starptautiska vienošanās par izmešu samazināšanu, tad jaunais mērķis būs SEG samazinājums par 30%. Es varu apgalvot, ka šāds notikumu pavērsiens būs pamatīgs izaicinājums arī Eiropas Savienībai, jo šie papildus samazināmie 10% kaut kur būs “jāatrod”. Jaunajam enerģētikas komisāram tas būs milzīgs izaicinājums.