Raksts

Ja tu esi mans prezidents


Datums:
05. jūnijs, 2007


Autori

Kārlis Streips


Foto: Angie Ambrosio

Situācijā, kad izpildvara ir tik ļoti pārliecināta par sevi, ka sabiedrības viedoklis tai ir pilnīgi vienaldzīgs, pretsvars ir vitāli svarīgs.

Jā, Latvijā ļoti daudz cilvēku maksā “pateicības” naudu dakteriem. Jā, ļoti daudz šo cilvēku par procesu jūtas neērti, jo nevar zināt, vai vispār dot un, ja dot, tad cik, lai cilvēks neliktos skopulis vai muļķīgi izšķērdīgs. Jā, ļoti daudziem dakteriem šī aplokšņu alga ir būtiska, lai nodrošinātu ērtu dzīvi sev un ģimenei.

Bet nē, ne visi dakteri kļūst par valsts prezidentu un ne visās valstīs politiķi ir tik automātiski gatavi novērsties no ētikas problēmas, kura tomēr ir visnotaļ kliedzoša, ja arī tā valsts līmenī joprojām nav atrisināta. Aigara Kalvīša valdībai tas nav nekas jauns — Satversmes tiesā nonāk cilvēki bez mazākās sajēgas par konstitucionālām tiesībām, Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadībā radikāls homofobs — kāpēc prezidentūrā ne cilvēku, kura reputācija ir problemātiska jau no paša sākuma?

Grūti spriest, kas notiks ar aplokšņu algām medicīnā, jo, kā var noprast no presē lasītā, ārsti būtībā smīn par domu, ka viņiem nu būtu jādeklarē šāda veida ienākumi. Ir jautāts arī par to, kāpēc ārsts nevar ņemt dzeramnaudu, ja tā dara oficianti, taksometru šoferi un citi. Par to būs vieglāk spriest, kad Valsts ieņēmumu dienests būs nolēmis, ko iesākt ar Valdi Zatleru. Ja viņam liks kaut ko samaksāt vai arī sodīs, tad tas būs signāls visai ārstu cunftei. Ja viņu palaidīs brīvībā bez jebkādiem ierobežojumiem, arī tas būs signāls, taču daudzreiz bīstamāks. Ārsts tomēr nav oficiants restorānā. Apmeklēt ēstuvi — tas ir brīvprātīgs lēmums. Lauzts gūžas kauls vai infarkts nav nekas brīvprātīgs, un ārsta profesionālā ētika tomēr pieprasa pacientu aprūpēt vispirms un tikai pēc tam domāt par kompensāciju. Turklāt dzeramnauda ceļu policistam nepārprotami skaitās korupcija, tiesnesim — korupcija, skolotājai — arī korupcija. Ārsti no šīs aprites nedrīkst izkrist, jo pateikt, ka viņiem ir tiesības iekasēt nedeklarētus ienākumus, nozīmēs to pašu pateikt visai pārējai sabiedrībai. Tā būs korupcijas leģitimācija. Protams, politiķu grupai, kuru starpā nepārprotami ir “stipendiāti” un cita veida apšaubāmas reputācijas cilvēki, tas ir gluži vienalga, bet sabiedrība tomēr ir pelnījusi ko citu. Galu galā mēs nevēlamies dzīvot valstī, kurā pie teikšanas ir “korumpēts dakteris”, kā viņu aprakstījusi avīze Dānijā.

Taču pieņemsim, ka tā vai citādi šis jautājums tiks atrisināts. Ko citu varam gaidīt no Valda Zatlera?

Pats bīstamākais brīdis viņa slavenajā vai bēdīgi slavenajā preses konferencē (kā nu kurš uz to skatās) nesaistījās ar pārliecību, ka prese drīkst uzdot tikai pieklājīgus un “cilvēciskus” jautājumus, — šajā ziņā V. Zatleram ir daudz jāmācās, jo būt naidā ar presi nav prāta darbs nevienam politiķim. Gan jau cilvēks iemācīsies. Nē, bīstamākais mirklis bija tas, kurā jaunizceptais prezidents pateica, ka Saeimas un valdības darbs ir apstiprināt likumus un viņa darbs ir tos izsludināt.

Nevienam domājošam cilvēkam nav noslēpums tas, ka Aigara Kalvīša valdības vadošais princips, kā to nesen laikrakstā Diena atzīmēja kolēģis Aivars Ozoliņš, ir “darām tā, kā gribam.” Šī gribēšana noveda pie iepriekš minētajiem absurdajiem lēmumiem par nepiemērotu cilvēku iecelšanu augstos amatos. Tā noveda pie absolūti nepārdomātajiem drošības likumu grozījumiem. Tā novedusi mūs pie pārliecības, ka vajag nevis sodīt tās amatpersonas, kuras ņem nepamatotas dāvanas, bet gan atcelt visus dāvināšanas ierobežojumus. Joprojām nav atrisināts arī jautājums par politisko partiju finansēšanu. “Tautas” partijai (un šo vārdu es jau sen lieku pēdiņās, jo TP pārstāv sazini ko, bet tautu noteikti nē) ļoti gribētos, lai pērnais likuma pārkāpums tiktu pārkvalificēts par atļautu nodarbi un sods izpaliktu.

Šādā situācijā, kad izpildvara ir tik ļoti pārliecināta par sevi, ka sabiedrības viedoklis tai ir pilnīgi vienaldzīgs, pretsvars ir vitāli svarīgs. Zināmā mērā tāda ir Satversmes tiesa arī tagad, kad valdība centās to piestūķēt pilnu ar paklausīgiem cilvēkbērniem. Taču pāri visam stāv Valsts prezidents, un te nu ir iemesls ļoti lielām rūpēm.

Šķiet, mēs nepietiekami novērtējam to, kāds balsts tomēr ir Vaira Vīķe-Freiberga. Redzamākais piemērs saistījās ar drošības likumiem, taču viņa ar savu morālo autoritāti situāciju glābusi arī citreiz, piemēram, kauninot tiesnešus par tiesas sistēmas pašattīrīšanās trūkumu. Vēl vairāk, ne mirkli nevienam neradās šaubas par prezidentes personīgo godaprātu. Klupiens saistījās ar zemi Jūrmalā, taču no tās prezidente un ģimene acumirklī atteicās, kad kļuva skaidrs, ka būs ētiskas dabas problēmas. Viņa ir pacēlusi morāles un ētikas latiņu ļoti augstu, un nu Valdim Zatleram būs ar to jārēķinās.

Ļoti ceru, ka V. Zatlera teiktais par prezidenta lomu neliecināja ne par ko citu, kā vien par mūsu jaunā prezidenta absolūto neorientēšanos valsts politiskajos procesos. Arī tā ir problēma, bet Zatlers nepārprotami nav dumjš cilvēks un ātri vien mācīsies (lai gan ļoti lielu lomu spēlēs tas, kādus viņš sev apkārt savāks padomniekus — ja “Tautas” partijas manifesta parakstītājs “Tautas” partijai ļaus diktēt arī šajā jomā, tad slikti būs).Taču nav ne mazāko šaubu, ka mūsu valsts nevar atļauties visu laiku līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām pavadīt vienvaldībā, kurā atsvara valdošās koalīcijas patmīlībai nav nekāda. Pats pirmais, ko V. Zatlers varētu darīt lietas labā, ir pateikt, ko viņš domā par drīz paredzamo referendumu drošības likumu jautājumā. Ja viņš atbalsta tautas tiesības valdošajiem pateikt “stop”, tad varēsim atviegloti uzelpot. Ja ne, tad skumsim. Skumsim ļoti.

Jo, lai arī sabiedrības vairākumam morāle un ētika politikā joprojām šķiet esam mazsvarīga (par to, ka “Tautas” partija un Latvijas Pirmā partija pērn priekšvēlēšanu laikā prasti krāpās, bija zināms jau krietni pirms vēlēšanu dienas, un šo partiju kandidātus tauta vienalga savēlēja amatos), Latvija bez šiem principiem iztikt nevar. Ja nu reiz valdošie ir nolēmuši valsts augstākajā amatā iecelt “korumpētu dakteri”, tad tas, kas notiks tālāk, pirmām kārtām būs atkarīgs no viņa paša. Ceru, ka būšu patīkami pārsteigts. Pirmais V. Zatlera paustais mērķis bija nodrošināt sabiedrības vienotību, bet es nekad nebūšu vienots uzskatos ar cilvēkiem, kuri atbalsta, veicina vai nodrošina valsts nozagšanu. Vēl trīs gadus pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā korupcijas rādītāji mūsu valstī ir daudzreiz par augstu. Ja Valsts prezidents ļoti ātri nepierādīs, ka viņš korupciju noraida (un vizīte Valsts ieņēmumu dienestā varbūt bija labs pirmais solis), tad slikta reputācija Latvijai ir garantēta, un pēc tiem augstumiem, kādos šo reputāciju uzcēla Vaira Vīķe-Freiberga, tas būtu pavisam, pavisam nožēlojami.

Zatlera kungs, es lieku lielas cerības uz Jums. Lai Dievs Jums stāv klāt, jo tas, kā Jūs izvirzīja amatam, bija zem katras kritikas, un Jūsu pirmā preses konference nebija daudzsološs sākums. Esiet, lūdzu, neatkarīgs Latvijas Valsts prezidents. Nekas cits nebūtu amata cienīgs, un gribu ticēt, ka Jūs varat atgūt arī savu reputāciju. Lai Jums veicas!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!