Foto: Larry

Recenzija par Dītera Zegerta ([i]Dieter Segert[/i]) grāmatu[i] Postsozialismus. Hinterlassenschaften des Staatssozialismus und neue Kapitalismen in Europa[/i] (Braumüller 2007)

Lai gan grāmata ir izdota Austrijā, tās autors Dīters Zegerts (Dieter Segert) ir vācietis, kurš pats uzaudzis VDR, proti, sociālistiskajā Vācijā, un tur arī iesācis savu akadēmisko karjeru. Šī fakta dēļ grāmata ir īpaši interesanta, jo Vācija ir vienīgā Eiropas valsts, kuras iedzīvotāji aukstā kara laikā dzīvoja abos savstarpēji naidīgajos militāri ekonomiskajos blokos. Tā ir vēsture, kura ilgās desmitgades ir sadalījušas daudzas ģimenes, bet tagad Vācija ir vienīgā valsts, kur tikai viena iedzīvotāju daļa ir piedzīvojusi sociālismu un tam sekojušās pārmaiņas, kamēr otrajai tā saucamā „uzvarējusī” sabiedrības iekārta jau ir pierasta. Dīters Zegerts personīgi piedzīvojis Rietumu attieksmi pret zinātniekiem no Austrumvācijas, kura Vācijas Federatīvajai Republikai pievienojās, pamatojies uz valsts pamatlikuma 23.pantu, likvidējot Austrumvācijas varas struktūras un tā vietā nodibinot konstitūcijai atbilstošas institūcijas.

Minētās pārmaiņas attiecās uz daudzām dzīves sfērām, sākot no valsts pārvaldes sistēmas līdz televīzijai un radio, kā arī izglītības iestādēm, kas galvenokārt tika vai nu likvidētas vai pārveidotas. Rietumu elitei trūka uzticības it īpaši tām struktūrām, kas šķietami bija saistītas ar Austrumvācijas ideoloģiju, un tāpēc, protams, nebija uzticības arī jaunajai sociālzinātnei, kas neeksistēja sociālisma modernajā izpratnē. Arī pats autors min, ka sociālistiskais režīms sociālzinātni uzskatīja par valdošo instrumentu[1]. Tas kaitēja Zegerta karjerai, līdzīgi kā daudziem viņa kolēģiem no Vācijas „jaunajām federālajām zemēm”. Zegerts vairākus gadus nevarēja strādāt universitātē kā zinātnieks, līdz 2005.gadā tika uzaicināts uz Vīnes universitāti.

Baltās lapas teorija nedarbojas

Politikas zinātnes pētījumos un publikācijās par postsociālismu ilgu laiku dominēja pieņēmums, ka Austrumeiropa pārveidosies par Rietumiem, proti, postsociālistiskās valstis kļūs līdzīgas Rietumu valstīm. Savukārt transformācijas teorija pārmaiņas Austrumeiropā mēģināja pielīdzināt Semjuela Hantingtona (Samuel Huntington) definētajam trešajam demokratizācijas vilnim. Šai domai fonā ir pārliecība, ka Eiropā pastāv liberālās demokrātijas kultūras hegemonija. Tikai Adams Przevorskis (Adam Przeworski) 1991.gadā uzdrošinājās paust citu uzskatu. Pēc viņa domām, drīzāk draud tas, ka, ņemot vērā attiecības starp Ziemeļiem un Dienvidiem, Austrumi drīzāk pārveidojoties sāks līdzināties Dienvidiem. Arī patlaban vēl neatbildēts ir jautājums — vai Vācijas austrumu daļa un Austrumeiropa kopumā kādu laiku vēl saglabās Eiropas „nabagmājas” statusu un tad atbilstoši Itālijas pieredzei attīstīsies kā visa kontinenta Mecodžorno (Mezzogiorno)[2]. Par Eiropas austrumu galvenajām sabiedriskajām un vēsturiskajām attīstības atšķirībām autors jau pirms pieciem gadiem publicēja interesantu grāmatu.[3]

Jau vairākus gadus Zegerts pētniecībā šim tematam piedāvā citu pieeju. 1995.gadā tika publicēts rakstu krājums par sociālisma pēdējo periodu[4]. Tā būtība ir nevis Rietumu parastais pieņēmums, ka sociālisms Austrumeiropai tika uzspiests pēc Otrā Pasaules kara, bet gan, ka, pirmkārt, jāpēta ceļš uz sociālismu, kā arī jautājums, kāpēc pēc 1945.gada tas spēja izplatīties uz rietumiem no PSRS. Turklāt arī jāpētī sociālistiskā laikmeta modernizācija, jo vismaz sākumā ekonomiskās attīstības atšķirības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu samazinājās. Zegerts uzsver, ka pusgadsimtu ilgušā nedemokrātiskā valdīšana rada labāku demokrātijas sākumpozīciju, nekā tā jelkad agrāk ir bijusi, un to viņš redz kā sociālisma pēdējā posma panākumu. Šis posms, pēc Zegerta domām, katrā valstī bija ļoti atšķirīgs, un tas arī ir iemesls pašreizējām postsociālistisko valstu atšķirībām.

Zegerts uzskata, ka pārmaiņas tikai nojauca sistēmas fasādi, aiz kuras pastāvēja neformālās struktūras, kuras ātri pārveidojās par formālajām[5]. Autors arī pretojas minētajiem Przevorska apgalvojumiem, ka, tieši pateicoties sociālistiskajai pagātnei, pastāv lielas atšķirības starp Austrumiem un Dienvidiem, proti, trešo pasauli[6]. Zegerts argumentē, ka transformācija nekad nevar būt vienkārši kādas jaunas iekārtas rašanās un iepriekšējās likvidācija[7], proti, tabula rasa[8] hipotēze, kuru aizstāv transformācijas teorija, esot nepareiza.

Zegerts uzskata, ka neviena sabiedriskā iekārta nevar pazust bez sekām pat tad, ja visa sistēma šķietami ir pārstrukturēta. Šeit kā piemērs derētu Igaunija, kur 1992.gadā ar lozungu “plats puhtaks”[9] uzvarēja bijusī opozīcija, kas, protams, nāca no bijušās sistēmas. Pētot partiju sistēmas postsociālistiskajās valstīs, var secināt, ka sociālisma laikmeta pozīcija un opozīcija tagadējo struktūru ir ietekmējusi daudz vairāk nekā pirmssociālisma laika struktūras. Bieži vien vecāko struktūru „saknes” tikai kopēja, lai noslēptu savas patiesās sociālisma „saknes”. Latvijā tam labs piemērs ir Latvijas Zemnieku savienība, kas savas izredzes mēģināja uzlabot, partiju nosaucot līdzīgi Kārļa Ulmaņa Latviešu Zemnieku savienībai.

Tālākās grāmatas nodaļas atsevišķi neanalizē postsociālistiskās valstis, proti, vai Zegerta tēzes atbilst patiesībai vai nē, bet iztirzā katrai valstij raksturīgākos uz neformālajām struktūrām balstītos aspektus, kas saglabājušies pēc sociālistiskās fasādes sagrūšanas. Rumānijā, piemēram, autors par šādu aspektu identificē un pētī korupciju.

Par Baltiju – bez detalizētām zināšanām

Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva postsociālistisko valstu vidū ir interesanti piemēri, jo, no vienas puses, pirms pārmaiņām tās bija PSRS sastāvdaļa, bet no otras — 2004.gadā kā vienīgās no bijušajām PSRS republikām tika uzņemtas NATO un Eiropas Savienībā. Arī minētajā grāmatā, tāpat kā daudzās citās publikācijās, Baltiju analizē tikai mazliet — salīdzinošajās nodaļās. Faktam, ka Baltiju pēta tik reti, ir ļoti vienkāršs iemesls — ārzemēs trūkst ekspertu, kas prastu Baltijas valstu valodas un orientētos šo zemju situācijā. Tas arī ir iemesls, kāpēc pagaidām samērā reti pasākumos aiz Baltijas robežām piedalās eksperti no pašām Baltijas valstīm. Rezultātā par Latviju gan vācu, gan angļu valodā ir daudz mazāk publikāciju, nekā par pārējām reģiona valstīm.

Zinātnieču Boles (Dorothee Bohle) un Greskovicas (Béla Greskovits) nodaļa par neoliberālismu, neokorporātismu un sociālismu ir vienīgā salīdzinošā nodaļa, kurā Baltijas piemēri ir atspoguļoti nedaudz plašāk. Grāmatā trāpīgi konstatēta deindustrializācija Baltijas valstīs, toties politiskie aspekti savukārt jau ir pārsteidzošāki. Autores Lietuvu pielīdzina Slovēnijai, abas minot kā vienas no retajām valstīm, kur pie varas bijušas sociālistiskās partijas ar korporātisma idejām, kamēr Latvijā un Igaunijā esot valdījušas tikai liberālās partijas. Šķērslis patiesībai vairāk atbilstošam valstu aprakstam ir nepietiekošās zināšanas par partijām Baltijā. Te gan jāatzīst, ka, pateicoties biežajām partiju maiņām, trūkst partiju sistēmas pārskatāmības. Igaunijā kādreizējais sociālistisko laiku funkcionārs Sīms Kallass (Siim Kallas)[10] ir liberālākās partijas dibinātājs, kurš partiju izveidoja tikai pēc tam, kad bijušās opozīcijas spēki jau bija īstenojuši radikālās reformas. Latvijas gadījumā ir grūti apgalvot, ka opozīcija un bijusī nomenklatūra ir atsevišķi politiskie spēki, jo īsti nav atbildes uz jautājumu, cik daudz Latvijas Tautas fronte bija opozīcijas un reformkomunistu kopīgais projekts.

No vēlēšanu rezultātiem autores secina, ka Baltijā liberālisms ir tikpat populārs kā Slovēnijā korporātisms. Pirmkārt, patiesībā īpaši Latvijā vairums iedzīvotāju ir sociāldemokrātiski noskaņoti, bet, tā kā šis jēdziens tūlīt pēc pārmaiņām atgādināja agrāko valsts iekārtu, tad tas Latvijas iedzīvotāju vidū nebija īpaši populārs. Otrkārt, nacionālais jautājums toreiz bija tik svarīgs, ka aizēnoja sociālekonomiskās problēmas. Gan Latvijā, gan Igaunijā ir liels cittautiešu skaits, un daļai no šiem cilvēkiem nav pilsonības. Šis fakts starptautiski ir visvairāk zināms un arī pētīts, un abām valstīm tas regulāri tiek pārmests gan presē, gan zinātniskajās publikācijās. Taču arī šajā jautājumā autorēm trūkst detalizētu zināšanu, tāpēc vienā teikumā lakoniski tiek apgalvots, ka Latvijā un Igaunijā ir grūti iegūt pilsonību. Ar šādu īsu komentāru, protams, nevar reāli atspoguļot situāciju, īpaši, ņemot vērā 2007.gada pavasara notikumus Tallinā[11]. Tāpēc nav brīnums, ka gan minētās autores, gan arī pats Zegerts nobeiguma daļā Baltijā dzīvojošos cittautiešus vērtē kā pārejas perioda zaudētājus[12].

Problemātiska ir arī diskusija par Baltijas valstu potenciālu, par kuru autori uzskata ģeogrāfiskās priekšrocības, lai ekonomiski kļūtu par Krievijas platformu. Zegerts secina, ka dažādām valstīm savu problēmu risināšanai bija atšķirīgas iespējas, kuras tās arī izmantoja, bet Baltijas valstis viņa izpratnē savas iespējas ir palaidušas garām[13]. Vēl Zegerts apgalvo arī tādas lietas, kas, manuprāt, vispār neatbilst patiesībai — piemēram, ka sociālistiskajās valstīs vispār neesot bijis nepieciešams popularizēt demokrātijas ideju[14]. Baltijas sabiedrībās gan drīzāk trūkst demokrātisko vērtību, ko pierāda, piemēram, attieksme pret seksuālajām minoritātēm un bieža brīvības jaukšana ar visatļautību, kas izpaužas kaut vai braukšanas kultūrā. Protams, atmodas laikā varēja nonākt pie citiem secinājumiem, bet daudziem iedzīvotājiem demokrātijas jēdziens nebija nedz skaidrs, nedz arī svarīgs. Politoloģe Ilze Ostrovska to apraksta šādi: „If the price for sovereignty (understood as a nation state), is democracy — let it be democracy.“[15]

Vai Austrumi diktēs modi?

Nākotnē jādiskutē, vai Austrumi ir kā trendsetters[16], proti, vai postsociālistiskajās valstīs vērojamie procesi sagaidāmi arī Rietumos. Kā apstiprinājumu tam var minēt Rietumos aizvien biežāk sastopamos Austrumos konstatētos fenomenus, ko transformācijas teorija uzskata par sistēmas trūkumiem. Piemēram, te var minēt politiskās elites nespēju izveidot valdību Beļģijā, kā arī Šveices tautas partijas panākumus 2007.gadā. Tomēr starp Rietumiem un Austrumiem saglabājas viena liela atšķirība, un tā ir korupcija, kas Austrumos eksistē kā neformālo struktūru turpinājums[17].

Tomēr paliek arī dažas jautājuma zīmes. Vēlā sociālisma mantojums ne visās valstīs ir vienāds, savukārt atšķirības ir jāskata starptautiskās ietekmes kontekstā. Bet Zegerts nespēj paskaidrot arī to, kāpēc ar tik līdzīgiem apstākļiem, kādos pārejas periods Baltijas valstīs sākās 1991.gadā un arī ar kopīgo vēsturi jau kopš 1795.gada, sešpadsmit atjaunotās neatkarības gados valstis ir attīstījušās tik atšķirīgi. To jau vienā no iepriekš minētajām Zegerta publikācijām 1995.gadā[18] ir konstatējusi arī Vācijas zinātniece Katrīna Matuša (Katrin Mattusch).

Zegerta kritikai par to, ka demokrātija izveidosies automātiski līdz ar tirgus ekonomiku[19] var piekrist. Principā politikas zinātne nedrīkstēja tā kļūdīties, kultivējot minēto ideju, jo pasaulē ir pietiekoši daudz valstu, kur tirgus ekonomika valda bez demokrātijas. Šajā kontekstā Zegerts citē Alekša de Tokvila (Alexis de Tocqueville) domu, ka līdztekus politiskajai līdztiesībai nepieciešama arī labklājības līdztiesība. Katrā ziņā Zegerta pieeja ir jauna un būs priekšmets tālākām diskusijām publikācijās un pētniecībā.

_____________________
[1] Postsozialismus. Hinterlassenschaften des Staatssozialismus und neue Kapitalismen in Europa , 214.lpp.

[2] Īpaši atbalstāms Itālijas reģions

[3] Segert, Dieter: Die Grenzen Osteuropas 1918, 1945, 1989. Drei Versuche im Westen anzukommen, Frankfurt 2002

[4] Segert, Dieter (Hrsg.): Spätsozialismus und Parteienbildung in Osteuropa nach 1989, Berlin 1996

[5] 15.lpp.

[6] 4.lpp.

[7] 208. lpp.

[8] Balta lapa – latīņu val.

[9] Iztīri šo vietu – igauņu val.

[10] Bijis Igaunijas premjerministrs, kā arī ārlietu un finanšu ministrs un centrālās bankas prezidents, bet tagad ir Eiropas Komisijas viceprezidents. 1994.gadā nodibinājis Reformu partiju, kas propagandē liberāli demokrātisku ideoloģiju un ir Starptautiskās liberālās partijas locekle

[11] Īsi pirms 9.maija Tallinas varas iestādes padomju karavīriem veltīto pieminekli pārvietoja no pilsētas centra uz brāļu kapiem, un tas izraisīja vienas iedzīvotāju daļas plašus protestus

[12] 193.,212. lpp.

[13] 208. lpp.

[14] 211.lpp.

[15] “Ja maksa par suverenitāti (nacionālas valsts izpratnē) ir demokrātija, tad lai tā arī būtu demokrātija,” Ostrovska, Ilze: Nationalism and democracy: The choice without choice; in: Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūts, Riga 2000, S.156,

[16] Trendsetter – tāds, kurš diktē modi – angļu val.

[17] 209. lpp.

[18] Mattusch, Katrin: Vielfalt trotz ähnlicher Geschichte Die drei baltischen Staaten und ihre unterschiedlichen Parteiensysteme; in: Segert, Dieter (Hrsg.): Spätsozialismus und Parteienbildung in Osteuropa nach 1989, S.93-118, Berlin 1996

[19] 216.lpp.