Raksts

Ja es būtu veselības ministre…


Datums:
14. jūlijs, 2009


Autori

Signe Dauškane-Platace


Foto: Sebastian Niedlich

Ja šodien Latvijas medicīna saņemtu nevis aptuveni 3%, bet gan 7% no IKP, nav pārliecības, ka šī nauda atkal neieplūstu Sprīdīša caurajā cepurītē.

Kad vēl pirms vairākiem gadiem vadīju Latvijas Pacientu tiesību biroju, man dažkārt nācās uzklausīt jautājumu, vai nevēlos pati kļūt par veselības ministri. Savā ziņā nu jau vairāk nekā gadu arī esmu kļuvusi par “veselības ministri”, tikai ne valsts mērogā, bet gan savā privātajā klīnikā, kur esam uzbūvējuši savu veselības aprūpes modeli un cenšamies realizēt principus, par ko līdz šim esmu cīnījusies.

Jaunajai veselības ministrei Baibai Rozentālei (TP) tieši šajos ekonomiskās krīzes apstākļos beidzot nopietni jāķeras klāt valsts veselības aprūpes sistēmai. Un te vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī milzīga drosme un ticība, ka pēc „operācijas” pacients (valsts), kurš slimo jau padsmit gadus, strauji atlabs.

Nepieciešama saruna

Tā kā labi pārzinu pacienta tiesību jēdzienu un tā realizācijas problēmas Latvijā, varu teikt, ka lielākās Latvijas ārstu daļas problēma ir laika, zināšanu un diemžēl arī vēlmes trūkums komunikācijā ar pacientu. Tā rezultātā pacients no ārsta nesaņem informāciju par savu veselības stāvokli un tā uzlabošanas iespējam, alternatīvām, iespējamām blakusparādībām, prognozi, kā to paredz Ārstniecības likuma 20. un 21.pants.

Un tā ir vislabākā augsne pacienta neapmierinātībai ar saņemto palīdzību. Veselības ministrijai attiecībās ar sabiedrību ir identiska problēma. Tāpēc sākt pārmaiņas vajadzētu ar elementārāko — kvalitatīvu un cieņpilnu komunikāciju ar cilvēkiem. Iedzīvotājiem Siguldā, Limbažos, Ludzā vai citviet Latvijā ir nepieciešams skaidrojums par plānotajām pārmaiņām un to ietekmi uz viņu dzīvi. Loģiski, ka šiem iedzīvotājiem šķiet, ka pēc vietējās slimnīcas likvidēšanas par viņiem neviens vairs neliksies ne zinis vai arī viss būs tikai par maksu. Zinu, ka, slēdzot slimnīcas, valsts nav paredzējusi turpmāk atteikties no iedzīvotāju medicīniskās aprūpes, taču informācija izskan tikai par to, ka slimnīcu slēgs, dakteri paliks bez darba, bet pacienti — laikam bez palīdzības.

Maz arī tiek skaidrots, ka citviet pasaulē slimnīcās neievieto slimniekus tikai tāpēc, lai trīsreiz dienā tiem izsniegtu kārtējo medikamentu devu. Uzturēšanās stacionārā izmaksā ļoti, ļoti dārgi, tāpēc tajā veicamas tikai sarežģītākas medicīniskās (ķirurģiskās) manipulācijas, bet ilgstošāka ārstēšanās notiek ambulatori ģimenes ārsta uzraudzībā mājas aprūpē vai aprūpes centrā ar lētu „gultasdienu”. Pagājušajā gadā publiski izskanēja informācija, ka dažas likvidējamās slimnīcas tiks pārveidotas par šādām ārstniecības iestādēm, taču līdz šim nav dzirdēts, vai Veselības ministrija jau ir sagatavojusi minētās stacionāru funkcijas aizvietojošās institūcijas.

Ģimenes ārsti un slimnīcu slēgšana

Ja man būtu jāuzņemas Veselības ministrijas vadība, es noteikti pievērstos ambulatorās aprūpes reorganizēšanai, ieguldot tajā līdzekļus, kas iegūti no slimnīcu slēgšanas. Cilvēki, kas saskārušies ar ģimenes ārstu aprūpi, zina, ka milzīgā aprūpējamo skaita un laika trūkuma dēļ ārsts pat nespēj atcerēties savā aprūpē esošos aptuveni divtūkstoš pacientus, kur nu vēl viņu veselības stāvokli. Izņēmums — daži vecāka gadagājuma cilvēki. Uz iebildumiem par ģimenes ārstu pārslogotību esmu dzirdējusi norādi, ka tie ārsti, kas protot samenedžēt savu darbalaiku, pieņēmuši darbā māsiņas un pavisam labi spējot tikt galā arī ar šādu pacientu skaitu. Taču jautājums ir nevis par to, ar cik pacientiem iespējams „tikt galā”, bet gan — cik kvalitatīvus pakalpojumus ģimenes ārsts sniedz savam pacientam. Uzskatu, ka lielākā daļa ārstu pie pašreizējās noslodzes jau piemirsuši, cik svarīga ir saruna ar pacientu, kuras laikā var uzklausīt gan viņa pašreizējās sūdzības, gan pamanīt tās veselības problēmas, kuras cilvēks pats nav uztvēris pietiekami nopietni. Varu to ar pārliecību teikt tāpēc, ka manā klīnikā jau vairāk nekā gadu darbojas kompleksā profilaktisko veselības pārbaužu programma check-up, kurā iesaistīti veseli cilvēki bez akūtām sūdzībām. Pēc padziļinātas stundu garas viņu un ģimenes ārsta sarunas, pēc analīzēm, izmeklējumiem un citu speciālistu konsultācijām diemžēl atklājas dažādas šo cilvēku veselības problēmas, dažreiz pat ļoti nopietnas, kur nepieciešama drīza ķirurģiska iejaukšanās vai cita veida nopietna ārstēšana.

Izraēlā, piemēram, ģimenes ārsta aprūpē ir septiņi simti nevis divi tūkstoši pacientu. Kāda slavena ģimenes ārste reiz stāstīja par Islandes kolēģi, pie kuras vasarā uz pieņemšanu neieradās neviens pacients, un tieši par šādu rezultātu viņa saņem labu atalgojumu no valsts, jo ģimenes ārsta galvenais uzdevums ir veikt pamatīgu profilaktisko darbu, lai viņa pacienti līdz akūtām problēmām nenonāktu.

Tas, ka slimnīcu slēgšanai pretosies daudzi to vadītāji un mediķi, nav pārsteigums, jo mediķi savā būtībā ir viena no viskonservatīvākajām sabiedrības daļām. Viņus biedē jebkuras pārmaiņas, un kur nu vēl ierastā darba zaudēšana! Jo tad ārstiem, kuri šobrīd strādā likvidējamajās slimnīcās, būtu jāpārkvalificējas par ģimenes ārstiem, mājaprūpes ārstiem un „ātrās palīdzības” ārstiem, kuru skaits visos likvidējamo slimnīcu reģionos būtiski jāpalielina. Savukārt vienu no lielākajām stratēģiskajām kļūdām attiecībā uz iedzīvotāju veselību tuvākajā un tālākajā nākotnē — pediatru „pārtaisīšanu” par ģimenes ārstiem — es labotu, cik ātri vien iespējams, kamēr vēl ir ko „pārkvalificēt atpakaļ”.

Funkciju dublēšana

Diemžēl daudzās jomās mēs sekojam nevis Eiropas valstu labākajai pieredzei, bet ejam pavisam pretējā virzienā. Samazinot māsu skaitu, augsti kvalificēti ārsti spiesti veikt tādas manipulācijas, kuras citās valstīs uztic vidējam medicīniskajam personālam, kurš, loģiski, ir ievērojami lētāks. Citviet pasaulē uz vienu ārstu ir piecas līdz septiņas māsas, pie mums — labi ja divas, un šajos ekonomiskās krīzes apstākļos, iespējams, nepaliks pat tik daudz.

Vēl man nav skaidrs, kāpēc valstī ar 2 miljoniem iedzīvotāju, piemēram, nopietna neiroķirurģiska palīdzība pieejama 3 vietās — „Stradiņos”, Gaiļezerā un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, savukārt onkoloģiskā palīdzība — ķīmijterapija un starošana — Stradiņos un Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas nozīmē izkaisītu medicīnisko kompetenci un nelietderīgi — divās vai trīs vietās — iepirktu sarežģītu aparatūru, kura katrā no slimnīcām noteikti nav simtprocentīgi noslogota. Nesaimnieciski.

Lai nauda seko pacientam

Patlaban vairāki Rīgas slimnīcu vadītāji izsludinājuši force majeure situāciju — slimnīcās uzņems tikai tos, kam jau radušās briesmas dzīvībai. Gadījumā, ja uzņemšanas nodaļas ārsts kādu „smagu” pacientu aizsūtīs mājās, bet, ja izrādīsies, ka slimnieka situācija slimnīcā nav pietiekami novērtēta un pacientam radīsies smagi sarežģījumi vai pat iestāsies nāve, ārstu sauks pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 138.panta par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu.

Vēl arī nav skaidrs, kur paliek tā valsts apmaksātā pakalpojumu daļa, kas pienākas mums katram? Es vēlētos beidzot ieviest dzīvē sen skandēto principu “nauda seko pacientam”. Tas dabiskā veidā sakārtotu ļoti daudzus samilzušus jautājumus, arī tos, kas saistīti ar medicīnisko kvalitāti un pakalpojumu pieejamību. Par šiem jautājumiem 99% gadījumu pacienti sūdzējās Latvijas Pacientu tiesību birojā. Ja pacients varēs brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, kā to formāli paredz Ārstniecības likuma 6.pants, pats no sava vai arī apdrošinātāja maciņa piemaksājot starpību starp valsts iedoto naudu konkrētajam pakalpojumam un medicīnas iestādes cenrādī minēto summu, tad katrai iestādei — arī valsts un pašvaldību slimnīcām un poliklīnikām — būs ļoti jādomā par savu pakalpojumu kvalitāti, par attieksmi un servisu.

Ja katrs pacients skaidri zinātu, cik naudas valsts piešķīrusi par konkrētu izmeklējumu vai ārstēšanu, tad viņš pats arī varētu izlemt, vai vēlas gaidīt mēnešiem ilgi rindā valsts medicīnas iestādē, kur jāpiemaksā mazāk vai arī no piemaksas atbrīvotajām iedzīvotāju grupām nav jāmaksā nemaz vai tikai tīri simboliski, vai arī izlemtu doties uz kādu no daudzajām privātajām klīnikām un piemaksātu vairāk, bet pakalpojumu saņemtu praktiski bez rindas ar iejūtīgāku attieksmi un, iespējams, augstāku kvalitāti. Privātās izglītības iestādes līdz šim saņēmušas daļēju finansējumu no valsts, taču privātās medicīnas iestādes tiek uzlūkotas gandrīz vai par valsts ienaidniekiem. Uzskatu, ka tas nav pareizi, jo privātie — gan bērnudārzi, gan klīnikas — pierādījuši, ka māk strādāt nesalīdzināmi racionālāk un saimnieciskāk.

Sadalei jānotiek taisnīgi

Veselības sistēmas iekšienē ir arī nozares, kurās valsts iegulda gan ļoti daudz, gan nepiedodami maz. Kādi ir kritēriji? Izrādās, Latvijā ir arī tāda medicīna nozare — invazīvā kardioloģija, kurā valsts apmaksātās procedūras maksā tikpat vai pat vēl vairāk, nekā par tādām pašām procedūrām valsts maksā ASV, Kanādā vai Anglijā[ 1 ]. Minētā informācija skaidri pasaka, ka daži pacienti vai medicīnas nozares Latvijā ir “vienlīdzīgākas” par citām rindā uz valsts naudu. Brīnos, ka šī šokējošā informācija par šīs nozares izmaksām Latvijā nav izraisījusi nekādu rezonansi.

Lūk, tieši šie neatbildētie, bet tik ļoti svarīgie jautājumi mūsos joprojām nevieš pārliecību, ka tad, ja šodien Latvijas medicīna saņemtu nevis aptuveni 3%, bet gan 7% no IKP, šie līdzekļi atkal netiktu izšķērdēti jeb, kā mēdzu teikt, neieplūstu Sprīdīša caurajā cepurītē.


Uģa Gruntmaņa blogs

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!