Foto: Caroline
Kopš neatkarības atjaunošanas ir nebeidzami runāts par izglītības prioritāro lomu, par cilvēku kā pamatvērtību, taču visu laiku esam aprobežojušies tikai ar cilvēka kā darbaspēka atražošanu.
Ieviest labojumus Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajā rīcības plānā es nemēģināšu. Tas nozīmētu censties darīt to atbildīgo ierēdņu darbu, kas šo plānu veidojuši. Tāda „palīdzība”, manuprāt, tikai pazemo un izrāda necieņu pret šiem cilvēkiem. Es pieņemu, ka viņi savu darbu ir darījuši pēc labākās apziņas, bet skolotāja un izglītības uzdevums ir izcelt un pasvītrot apziņas būtību, atbalstīt apzinīgu attieksmi un izpratni, nevis darīt kaut ko cita vietā.
Manuprāt, izglītības politikā, pašā izpratnē par to, kas ir izglītība, ir jāiedibina tieši šis labākas apziņas princips. Un to nevar izdarīt, pārlabojot otra cilvēka jau izdarītu darbu ar metodi „skaties, muļķi, kā tas ir jādara!”. Mans mērķis un reizē arī viss, ko es kā cilvēks varu darīt, ir censties panākt, lai es un ierēdņi, un arī visi citi, t.i., mēs kā cilvēki, kaut arī atšķirīgi indivīdi, bet tomēr līdzīgi — kultūrā vienoti —, saprotam to, kas ar mums visiem notiek. Un līdzīgi apjēdzam, ko un kā var (katrs nedaudz citādi, bet tomēr „no sirds”) mēģināt darīt šajā, mūsu kopīgajā lietā. Jo, ja skolā un izglītībā neeksistē princips „no sirds uz sirdi”, nekas labs nevar iznākt. Bet, ja tas ir, tad parasti ir arī „atpakaļ” un „pretī”. Un šis tiešais un reizē atgriezeniskais process, savstarpējās sapratnes un vienotības cikls, ir tas likums, pēc kura mēs visi dzīvojam.
Izglītība kā cikls
Izglītība ir sabiedrības dzīves joma un veids, kā sabiedrība atražo pati sevi. Atražo sevi kā veselumu, atražo savu radošo būtību. Te ir tas veselums un reizē atgriezeniskums. Līdz šim tas Latvijā tā īsti nemaz nav apzināts. Tas nav ne Nacionālajā attīstības plānā, ne arī kādā izglītības politikas dokumentā. Tā ir atziņa, ka cilvēks ir sabiedriskās attīstības pašmērķis, jo „izglītībai ir citi mērķi, nevis tautsaimniecību apgādāt ar kvalificētu darbaspēku: tai jābūt tādai, lai cilvēki nebūtu vis attīstības līdzekļi, bet mērķi” . Mērķa un rīcības mērķtiecības jēdziens visiem ir labi pazīstams. Toties nav tik labi pazīstama mērķtiecības otra, atgriezeniskā puse — pašmērķība. Tā ir dabiskā, ne elitārā spēja būt pašam, sākt ar sevi un arī atjaunot sevi, ja mērķtiecīgā rīcība bijusi smaga vai neveiksmīga. Sākt ar sevi, balstīties sevī, apzināties sevi — tas ir arī personības veidošanās sākumpunkts.
Kopš neatkarības atjaunošanas ir nebeidzami runāts par izglītības prioritāro lomu, par cilvēku kā pamatvērtību, taču visu laiku esam aprobežojušies tikai ar cilvēka kā darbaspēka atražošanu, ar ekonomikai nepieciešamo zināšanu un prasmju apguvi. Visi jaunie, modē nākušie jēdzieni — cilvēkresursi, cilvēkkapitāls, sociālais kapitāls, konkurētspēja — ir ekonomiski pēc būtības, bet šo terminu pirmā puse „cilvēk-” ir nonivelējusies. Cilvēks politikas dokumentos mums ir kļuvis par zināšanu nesēju, radītāju, izplatītāju, bet tajā pašā laikā narkotiku izplatības apkarošana prasa arvien vairāk uzmanības un līdzekļu un esam jau pieraduši pie visatļautības un seksa „kultūras” jauniešu uzvedībā, kas būtībā ir nekas cits kā pašmērķības izpausme jeb pašapliecināšanās.
Taču zināšanu apguve un pašapliecināšanās tāpat kā mācīšana un audzināšana ir vienots process pēc savas izglītojošās būtības, vienalga, vai mēs to atzīstam vai neatzīstam, realizējam vai nerealizējam. Tas ir likums jeb cikls, kas darbojas, tāpat kā saule, kas uzlec un noriet. Un vispārējā izglītība jeb pamatskola ir tā vieta, kur šis cikls, šī aprite ir visintensīvākā un ievirza personības attīstību uz visu mūžu.
2007.gada 20.martā toreizējā izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža (ZZS), uzstājoties Saeimā, ir minējusi, ka pirmo reizi tiek izstrādāta Valsts audzināšanas programma 2007—2011.gadam. šajā programmā ietilpst klases audzinātāja darba uzdevumi, vērtībizglītība mācību procesā, sadarbības pilnveide starp skolu, skolotājiem, vecākiem. Cik atceros, Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra (VJIC) speciālisti pie šī darba ķērās jau 2005.gadā, un gan darba grupas sastāvs, gan darba pirmie rezultāti tika turēti lielā slepenībā. Kāpēc? Vai šodien šī programma jau ir gatava? Un labi arī ir, ja nav gatava, jo audzināšana jau notiek tik un tā. Un būtu muļķīgi domāt, ka tai ir kaut kādi atsevišķi, no mācīšanas atšķirīgi un īpaši likumi un normas. Cilvēks jau nav sastellējams no šīm divām daļām — mācīšanas un audzināšanas. Jautājums ir tikai par to, kas māca un audzina, caur ko un kā notiek šis process? Kāds ir šis cilvēks — skolotājs un audzinātājs? Un vai viņš prot un spēj „no sirds uz sirdi”, jeb arī viņš pats ir nomocījies ar sevis atražošanu un atjaunošanu?
Rīcības programma. Konspekts
Mēģināšu ieskicēt dažus aprites tiešos un atgriezeniskos ciklus, kas varētu būt aktuāli ministra darbā.
Es (ministrs) — tāds, kāds esmu.
Mana komanda — filozofs, psihologs, sociologs, pedagoģijas profesors un kāds mākslinieks jeb rakstnieks. (Jurists un finansists jau ministrijā ir).
Manā ministra grāmatplauktā, pirmkārt, būtu Žana Piažē, Ļeva Vigotska, Abrahama Maslova un Annas Brigaderes grāmatas.
Manis kā ministra Rīcības programma būtu aptuveni šāda:
1.sadaļa. Tiešā aprite. Cilvēks — cilvēks jeb, ekonomiski runājot, „ieguldīt cilvēkos”.
– Apzinātu ministrijas darbinieku intereses un apmierinātību ar darbu, atdevi un misijas apziņu. Veicinātu visu iepriekš minēto;
– Strādātu pie tā, lai ministrijā visi saprastu, ka Eiropas Savienība ir tikai ekonomisks veidojums, bet izglītība — kultūrvēsturiska parādība, tāpēc par savu izglītību Latvija pirmkārt lemj pati;
– Reizi mēnesī ministrijā organizētu atvērto durvju dienu — uzklausītu cilvēkus, apzinātu viņu izvirzītās problēmas, diskutētu, izklāstītu savas ieceres un atbildētu uz ierosinājumiem;
– Ministru kabineta sēdēs, tiekoties ar kolēģiem ministriem, ievērotu principu „ņem katra padomu, bet spried pats”.
2.sadaļa. Teritoriālā aprite un attiecību „skolotājs—skolēns” risinājums. Ministrija — reģioni, augstskolas un skolas.
– Pievērstu uzmanību mijiedarbībai starp izglītību un kultūru (materiālo kultūru, nabadzības kultūru, domāšanas un attiecību kultūru, kā arī mediju kultūru valstī, reģionos, rajonos un skolās);
– Liepāju, Cēsis, Jelgavu un Rēzekni izvirzītu par centriem ar savām tradīcijām un īpašajām „subkultūrām”, profesionālajām ievirzēm un eksperimentālajām skolām, kurās praktizējas jaunie skolotāji un notiek tālākizglītības kursi;
– Pedagoģiskajās augstskolās blakus parastajām studentu grupām veidotu dažas eksperimentālās ar īpašām mācību programmām — radošās laboratorijas, kurās meklē īsākos ceļus un efektīvākās metodes, lai panāktu, ka gan bērni, gan skolotāji ar interesi dodas uz nodarbībām;
– Skolu ikgadējās „pieņemšanās” augustā no vadītājiem prasītu dokumentus, bet no skolotājiem — kā viņi pazīst un raksturo („mīl”) savus skolēnus;
– Mācību laikā ieejot skolā, klausītos, kas notiek starpbrīžos, jo tas vislabāk liecina par to, kas notiek stundās;
– Izvirzītu divus stūrakmeņus, uz kuriem vienoti balstās viss mācību apguves cikls, un tie ir, pirmkārt, darbs ( ar skaidru priekšmetisku mērķi, ar darba rīkiem, rezultāta pašvērtējumu, arī „pašapkalpošanos”) un, otrkārt, rotaļa (svētki, tradīcijas, rituāli, saskarsme).
3.sadaļa. Dokumenti (koncepcijas, standarti, pamatnostādnes), to radīšana un lietojums jeb teorētiski — praktiskā aprite.
– Veicinātu sistēmpieeju pēc veseluma, secīguma un loģiskuma principiem, izvairoties no formālas liekvārdības, kā arī skaidri formulētu jēdzienu saturu un to savstarpējo savietojamību;
– Publiski darītu zināmu to cilvēku vārdus, kas ir atbildīgi par dokumentu saturu un formu, norādītu citējumus un atsauces, izskaidrotu terminus.
– Dokumentu saturu skaidrotu medijos, veicinātu diskusijas, kritiku un atsauksmes par tiem, un tas palīdzētu dokumentus pilnveidot;
– Kontrolētu dokumentu izpildi un veicinātu atgriezenisko saiti par tiem.
4.sadaļa. Izglītība ekonomikai — ekonomika izglītībai, ievērojot pareizās proporcijas, kas nodrošina abu jomu attīstību.
– Nodrošinātu izglītības finansējuma izlietojuma caurskatāmību;
– Izveidotu sekojošu darba samaksas proporciju sistēmu skolotājiem — 50% par izglītību un darba stāžu, 50% — par darba kvantitāti un kvalitāti, pilnveidojot kvalitātes novērtējuma metodiku;
– Izglītības inovāciju fondā veicinātu līdzekļus piesaisti arī no firmām un privātuzņēmējiem atkarībā no viņu apmierinātības ar jaunajiem speciālistiem.
5. sadaļa. Melnie plankumi jeb Augija staļļi, kas jāizmēž.
– Mēģinātu novērst plaģiātisma problēmu starp studentiem un pasniedzējiem, veicinot akadēmisko godīgumu;
– Atrastu līdzekļus, lai izdotu žurnālu, kurā analizētu norises Latvijas politikā saistībā ar zinātnes atziņām par valsts un sabiedrības attīstību.
Šie, protams, ir tikai man personīgi acīs krītošu problēmu iespējamie risinājumi no ieskicētā veseluma pieejas jeb aprites cikliskuma principa. Es saprotu, ka šajā programmā neesmu skāris lielāko daļu neražīgā ikdienas darba, kas saistīts ar likumu, noteikumu un normatīvu ievērošanu un veidošanu. Bet vai tad tam nav domāts viss ministrijas aparāts? Neesmu arī skāris profesionālo izglītību, bet, domāju, lielas daļas profesionālās izglītības grūti risināmo problēmu pamatā ir vispārējās izglītības vājums. Ja vispārējās izglītības pamatā tiktu ievērots arī radošās pašizpausmes princips, tad atrisinātos arī daudzas profesionālās izglītības problēmas.
Un tomēr — pat ja nesakārtotā valstī izglītības sistēmu praktiski sakārtot vēl nav iespējams, tad tomēr „sakārtot teorētiski” jeb domāt, kā to labāk izdarīt, ir iespējams jau šobrīd.