Raksts

Ja es būtu integrācijas ministrs…


Datums:
20. maijs, 2008


Autori

Nils Sakss


Foto: dharmesh

Integrācijas sekretariāts kā sūklis iesūc jebkuru funkciju, ko vien var, lai pēc iespējas pieaugtu svarā. Ieguldīt savu laiku un enerģiju, nevajadzīgi rosoties, es nevēlos, tāpēc uzskatu — integrācijas ministra postenis šajā valstī ir lieks.

Es nebūtu ministrs, jo uzskatu, ka sabiedrības integrācijas ministra postenis ir kļūda, ko pieļāvuši Latvijas politiķi, domājot, ka, ja ir problēma, tās vislabākais atrisinājums ir izveidot ministriju un — visi laimīgi.

Bez tam neesmu pārliecināts, ka vispār pastāv arī pati problēma. Tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savu viedokli par jautājumiem, ko mūsu valstī sauc vienā apkopojošā nosaukumā „sabiedrības integrācija” un ko valstij vajadzētu vai nevajadzētu darīt.

Haoss un kontroles trūkums

Jāsecina, ka viss, kas saistīts ar sabiedrības integrāciju, satur mazus noklusējumus, lielu populisma devu un sabiedrisko attiecību elementus. Tas redzams jau neatbilstībā starp to, kā sabiedrības integrāciju izprot pati sabiedrība, un to, kas ar šo jēdzienu tiek saprasts valsts dokumentos. Sabiedrība šo jēdzienu uztver kā jautājumu par krievu un latviešu attiecībām — vienkārši un skaidri. Tomēr politkorektums šajā jēdzienā liek ietvert arī citas mazākumtautības un pat līvus. Tā rezultātā varam tikai pabrīnīties, ka Latvijā ir nepieciešamas speciālas programmas un valsts iestādes, kas nodarbojas, piemēram, ar līvu vai Latvijā dzīvojošo poļu integrāciju! Tomēr sabiedrības integrācijas jēdziens valsts pārvaldē tiek paplašināts vēl tālāk — gandrīz līdz bezgalībai. Tajā ietilpst arī sabiedrības sociālā integrācija un reģionālā integrācija. Ja lasām valsts programmu „Sabiedrības integrācija Latvijā”, kļūst skaidrs, ka ar sociālo integrāciju saprot sociālās atstumtības mazināšanu un ar reģionālo integrāciju — reģionālo attīstību. Tātad valstiskā līmenī mēs ar sabiedrības integrāciju saprotam gandrīz visu, kas sekmē nevienlīdzības mazināšanos gan starp etniskajām, gan jebkurām sociālajām grupām, gan starp reģioniem. Starp citu, viens no sabiedrības integrācijas pasākumiem ir arī ceļu asfaltēšana, jo šī aktivitāte ir nepieciešama, lai sekmētu reģionālo integrāciju. Nu ko, sabiedrības integrācijas ministrs mums būtu ministru ministrs, un citas ministrijas nemaz nevajadzētu! Lūk, tāds haoss pašlaik valda sabiedrības integrācijas nozarē.

Šai nozarei raksturīgs arī sabiedrības kontroles trūkums. Nevienu jau neinteresē tas, ko mūsu valstī saprot ar sabiedrības integrāciju un ko amatpersonas, kas šajā jomā strādā, īsti dara. Ja tā nebūtu, jau sen būtu sakārtotas kompetences, novēršot pastāvošo haosu. Sabiedrības uzmanības centrā nav sabiedrības integrācija, bet gan pensijas, izglītība, nodarbinātība u.tml. Integrācijas jomā sabiedrību interesē atsevišķi jautājumi, piemēram, praids, mazākumtautību latviešu valodas zināšanas, tiesības nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Sabiedrību interesē arī reģionālās attīstības un invalīdu sociālās atstumtības jautājumi, taču, šos jautājumus risinot, nevienam neienāk prāta runāt ar integrācijas ministru, jo ir taču skaidrs, ka ar sociālās atstumtības lietām nodarbojas Labklājības ministrija, bet ar reģionu attīstības jautājumiem — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.

Paslēpes turpinās. Valsts izliekas, ka haosu sabiedrības integrācijas jomā neredz, savukārt sabiedrība ātri iemācās, kuras institūcijas durvis vērt, un valsts dokumentus nepēta. Šāda situācija ir izdevīga. Nevalstiskās organizācijas (NVO), meklējot finansējumu, ir sapratušas, ka par vienu un to pašu jautājumu naudu var meklēt gan Labklājības ministrijā, gan Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā (ĪUMSILS), un jūtas apmierinātas, jo finansējuma iegūšanas iespējas pieaug. Integrācijas sekretariāts arī neiebilst, jo tikai ar latviešu—krievu attiecību nodarbošanos tā pastāvēšana nebūtu pamatota. Tāpēc sekretariāts kā sūklis iesūc jebkuru funkciju, ko vien var, lai pēc iespējas pieaugtu svarā. Valsts pārvaldes darbinieki ir izkopuši prasmi just robežu, cik tālu drīkst darboties citas ministrijas lauciņā, un izliekas nemanām, ja pastāv funkciju pārklāšanās. Svarīgi tikai, lai konkurējošā ministrija nesāk rosīties pārāk aktīvi. Haoss nesatrauc arī valdību — galu galā ministriju veidošana jau notiek nevis pēc to nepieciešamības, bet gan pēc amatu nepieciešamības valdībā. Tas jau nekas, ka funkciju dublēšanās un populistisku programmu īstenošana izšķērdē valsts līdzekļus.

Tomēr iepriekšējais izklāsts nenozīmē, ka valstij nevajadzētu rūpēties par etniskās, sociālās un reģionālās integrācijas jautājumiem. Lai sociālās integrācijas jautājumi paliek tam autoram, kas šo sēriju turpinās ar rakstu Ja es būtu labklājības ministrs un reģionālās integrācijas jautājumi lai paliek reģionālās attīstības apcerētājam. Es pievērsīšos tikai tai nelielajai sabiedrības integrācijas jomai, par ko saskaņā ar nolikumu atbild integrācijas ministrs.

Pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana

Ja reiz valsts kā savu funkciju ir uzņēmusies rūpēties par pilsoniskās sabiedrības attīstību, tad gribētos noskaidrot, ko valsts ar šo rūpi saprot — vai tā grasās mācīt sabiedrībai, kā kļūt pilsoniski aktīvai, vai ir gatava veidot pilsoniskās sabiedrības attīstībai labvēlīgu likumdošanas vidi, vai vēlas „piebarot” pilsonisko sabiedrību ar naudas injekcijām. Pašlaik rodas iespaids, ka Integrācijas sekretariāts vēlas gan pirmo, gan otro, gan trešo. Uzskatu, ka pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecībām ir jābūt ļoti precīzi noteiktām, skaidri saprotot, ka pilsoniskās sabiedrības darbība nav valsts pārvaldes funkcija. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības izglītošana nav jāveic sekretariātam. Tam arī nav jāsadala finansējums nevalstiskajam sektoram. ĪUMSILS vienīgais uzdevums ir rūpēties, lai valstij būtu pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga likumdošanas vide.

Uzskatu, ka patlaban Latvijā ir moderni, pilsoniskās sabiedrības attīstībai labvēlīgi likumi, kas atbilst Eiropas tradīcijām. Biedrību un nodibinājumu likums sniedz skaidrus un vienkāršus noteikumus biedrību dibināšanai un darbībai. Nodokļu atlaižu sistēma sabiedriskā labuma organizācijām arī strādā sekmīgi. Mums ir moderns valsts pārvaldes iekārtas likums, kas paredz NVO un valsts sadarbību un valsts pārvaldes funkciju deleģēšanu nevalstiskajam sektoram. Uzskatu, ka būtu nepieciešams likums, kas noteiktu valsts budžeta finansējuma piešķiršanas, administrēšanas un uzraudzības kārtību, paredzot gan jautājumus par interešu konfliktiem, gan iepirkumu procedūras projektos. Uzskatu, ka būtu nepieciešami grozījumi informācijas atklātības likumā, kas nodrošinātu NVO projektu ideju aizsardzību analoģiski kā tiek aizsargāts komercsabiedrību komercnoslēpums. Savukārt, lai nodrošinātu, ka valsts arī praktiski deleģē funkcijas nevalstiskajam sektoram, likumos būtu jāiestrādā mehānisms, kas ieinteresētu valsts pārvaldes iestādes funkciju deleģēšanā. Piemēram, būtu jānosaka, kuras funkcijas valsts pati ir tiesīga īstenot vienīgi tad, ja to deleģēšanas mēģinājums ir beidzies nesekmīgi.

Piekrītu, ka pati sabiedrība nav aktīva dalībai NVO, taču neuzskatu, ka valstij vajadzētu iejaukties un līdzīgi kā veselības vai izglītības jomā ar valsts programmu palīdzību rūpēties par sabiedrības iesaistīšanu, NVO izglītošanu un informācijas aprites nodrošināšanu. Tā vien liekas, ka valsts izpratnē NVO ir tas pats, kas skolas, slimnīcas vai bibliotēkas. Pašām NVO jau arī tas patīk — ir kāds, kas rūpējas un dod naudu. Taču sistēma tiek veidota pilnīgi aplami. Stipras pilsoniskās sabiedrības vietā mēs dabūsim paklausīgus NVO funkcionārus, kuru darbs pilnībā būs atkarīgs no valsts labvēlības. Lai to novērstu, valstij būtu jāpalielina publiskā finansējuma piešķiršana NVO, krasi nodalot finansējumu deleģēto valsts pārvaldes funkciju īstenošanai un finansējumu pašas pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Pirmajā gadījumā finanšu plūsma un atbildība ir skaidri noteikta valsts pārvaldes iekārtas likumā — finansējumu piešķir atbildīgā ministrija, NVO atrodas attiecīgās ministrijas funkcionālajā padotībā. Otrajā gadījumā, savukārt, jānodrošina, ka naudas saņēmējs nekļūst atkarīgs no naudas devēja. To var panākt, izslēdzot valdību no lemšanas par NVO piešķiramo finansējuma apjomu un kritērijiem. Vislabāk, ja pilsoniskajai sabiedrībai publiskais finansējums tiktu piešķirts no speciālā budžeta kā iezīmēti procenti no valsts ieņēmumiem. Finansējuma piešķiršanu veiktu kvazi NVO — valsts dibināta un uzraudzīta institūcija, kurā lēmumus pieņem uz sabiedrības reprezentāciju grupu (nevis politisko partiju) pamata veidota koleģiāla institūcija.

Rasu un etniskās diskriminācijas izskaušana

Jau pati funkcija ir definēta neskaidri un populistiski. Interesanti, kāpēc sekretariāts atbild tikai par rasu un etniskās diskriminācijas izskaušanu, bet ne, piemēram, par diskriminācijas izskaušanu uz seksuālās orientācijas pamata? Un ko nozīmē funkcija „diskriminācijas izskaušanas starpnozaru jautājumi”? Ar šādu funkcijas definēšanu tiešām var neko nedarīt un gadu desmitus „nodarboties ar jautājumiem”.

Kas attiecas uz iecietību sabiedrībā, tad uzskatu, ka tā ir nozīmīgākā problēma no visām, kas atrodas Integrācijas sekretariāta kompetencē, diemžēl tikai pašreizējais ministrs Oskars Kastēns (LPP/LC) sekretariātā ir likvidējis pretdiskriminācijas departamentu.

Par diskrimināciju mūsu valstī soda. To nosaka likums. Šo procesu īsteno Iekšlietu ministrija un tiesu vara. Integrācijas sekretariātam te nav ko pielikt vai atņemt. Sabiedrības „audzināšanu” varbūt varētu uzskatīt par sekretariāta rūpi, tomēr mani uzmanīgu dara divas lietas. Pirmkārt, cik efektīvi, domājot par elektorātu, politiski atbildīgais ministrs aicinās pieņemt uzskatus, kas sabiedrībā nav populāri? Un otrkārt — vai „sabiedrības audzināšana” ir raksturīga valsts pārvaldes funkcija demokrātiskā sabiedrībā? Uzskatu, ka valsts budžeta līdzekļu tērēšana ideoloģiskām kampaņām, kas mūsdienās saucas par PR projektiem, būtu jāpārtrauc. Resursus vajadzētu novirzīt tieši apdraudētajām grupām, dodot iespēja pilsoniskajām organizācijām aizstāvēt savas tiesības un informēt sabiedrību par sevi. Domāju, ka saceltā ažiotāža ap praidu ir efektīvs līdzeklis, lai katrs apdomātu savu pozīciju un, iespējams, to arī mainītu. Jautājumi, kas skar cilvēka vērtību sistēmu, nav risināmi ar valsts programmu un ministriju darbību. Tas var notikt tikai pašas sabiedrības diskusiju ceļā, bet diskusija var izvērsties tikai spilgtu notikumu gaismā.

Mazākumtautību tiesības

Funkcijas nosaukums liek domāt, ka eksistē kādas īpašas mazākumtautību tiesības, kas nepiemīt pamattautībai. Jāsaka, ka neesmu informēts pat šādu tiesību pastāvēšanu. Latvijā tiesību sistēma netiek veidota pēc nacionālās piederības. Visiem Latvijas pilsoņiem ir vienāds tiesību kopums un visiem Latvijas rezidentiem, kas nav Latvijas pilsoņi, arī ir vienāds tiesību kopums. Latvijas tiesību sistēma atbilst starptautiskajām konvencijām, un tāpēc nav pamata domāt par kādām no starptautisko tiesību sistēmas izrietošām tiesībām, kas nav iestrādātas Latvijas tiesību sistēmā. Domāju, ja Latvijā kādai mazākumtautībai būtu atšķirīgas tiesības no citām Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām vai pamattautības, tad tā būtu sabiedrības sadalīšana, nevis integrācija.

Cits jautājums ir, vai visas mazākumtautības var reāli baudīt vienlīdzīgas tiesības ar pamattautību. Gadījumos, kur tiesības tiek pārkāptas, piemēram, etniskās piederības dēļ cilvēku nepieņem darbā, tad tā ir diskriminācija un tas attiecas uz iepriekšējo funkciju — etniskās diskriminācijas izskaušana.

Ņemot vērā, ka liela daļa nepilsoņu ir krievi, nepilsoņu tiesību apjoma jautājumu varētu mēģināt saistīt ar mazākumtautību tiesībām. Tomēr mazākumtautību tiesības nenosaka nepilsoņu politisko tiesību apjomu. Latvijā ir skaidri noteiktas nepilsoņu tiesības, un jebkuras izmaiņas šajā jautājumā ir Saeimas, nevis izpildinstitūcijas ziņā, tāpēc Integrācijas sekretariātam šajā jomā nav specifisku funkciju.

Ar funkciju „mazākumtautību tiesības” varētu saprast arī mazākumtautību kultūras atbalstu, jo mazākumtautību kultūras uzturēšana Latvijā objektīvi ir grūtāka nekā pamattautības kultūras uzturēšana. Šo atšķirību tajā pašā laikā nevar uzskatīt par diskrimināciju. Uzskatu, ka integrācijas sekretariāts rīkojas pareizi, piešķirot valsts budžeta līdzekļus mazākumtautību kultūras, valodas un izglītības pasākumiem. Varam būt lepni, ka Latvijas valstī, piemēram, baltkrievi var attīstīt savu valodu varbūt pat vieglāk nekā savā zemē. Tomēr domāju, ka integrācijas vārdā nevajadzētu Latvijā dalīt kultūras pamattautības kultūrā un mazākumtautību kultūrā. Finansējumu kultūras projektiem vajadzētu piešķirt Kultūrkapitāla fondam un par šo jautājumu būtu jārūpējas Kultūras ministrijai, nevis Integrācijas sekretariātam.

Ļoti svarīga funkcija ir lībiešu kultūras un tradīciju saglabāšana, un ĪUMSILS šajā jomā ir paveicis vērtīgu darbu. Tikai pavisam neloģiski, ka ar šo jautājumu nodarbojas Integrācijas sekretariāts, nevis Kultūras ministrija. Līvus nevajag nekur integrēt un līvi nav mazākumtautība, bet gan tāpat kā latvieši — Latvijas pamattauta.

Atbalsts latviešu diasporai

Atbalsts latviešu diasporai ietver vairākus dažādi risināmus jautājumus. Viens no tiem — Krievijā dzīvojošo latviešu atbalsts. Ja kāds no šiem latviešiem ir pieņēmis lēmumu atgriezties etniskajā dzimtenē, tad mūsu valstī par viņu uzņemšanu un atbalstu pirmajā posmā rūpējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Savu darbu šī iestāde pilda veiksmīgi un, manuprāt, te nekas nebūtu jāmaina. Savukārt Rietumos dzīvojošo latviešu atgriešanās, kuri to vēlējās, jau pamatā ir notikusi. Tie, kuri vēl tikai gatavojas braukt, manuprāt, to var veikt bez valsts budžeta papildu finansējuma.

Par valsts iespējām stimulēt darbā aizbraukušo Latviešu atgriešanos būtu jādiskutē sabiedrībā, pirms pieņemt lēmumu par valsts budžeta līdzekļu lietošanu šim mērķim. Domāju, ka, ja atmetam acīm redzamo tēzi, ka vislabākā metode, kā aicināt mūsu tautiešus atpakaļ, ir panākt Latvijā tādu pašu attīstību kā Īrijā, mēs saskartos ar principiāliem ētiskas dabas jautājumiem. Piemēram, vai ar Latvijā palikušo nodokļu maksātāju naudu būtu jāfinansē sociālā dzīve Īrijā? Vai valstij būtu finansiāli jāatbalsta atbraukušo integrācijas programmas? Iespējams, atbildes uz šiem jautājumiem būtu atkarīgas no tā, cik čakli šie cilvēki maksā nodokļus Latvijā, bet, varbūt tas mums neliksies būtiski, jo esam taču viena tauta, tāpēc, iespējams, atbildes atšķirsies, īpaši, kad runājam par vecākiem vai par bērniem. Domāju, ka integrācijas sekretariātam vajadzētu uzsākt nopietnu diskusiju par šiem jautājumiem, pirms steigt tērēt valsts budžetu bukletiem un PR pasākumiem.

Savukārt dubultās pilsonības jautājums ir katra politiķa un arī sabiedrības ziņā. Ir valstis, kurās tā tiek pieļauta un ir valstis, kurās nē. Mans personīgais viedoklis ir, ka dubultā pilsonība nebūtu pieļaujama. Iespēja izvēlēties pilsonību un iespēja šo izvēli mainīt ir pietiekama. Pilsonības institūts ir saistīts ar attieksmi pret savu valsti, tāpēc es neatbalstītu šī jautājuma risināšanu, kā argumentus izmantojot merkantilus vai ekonomiskus apsvērumus.

Imigrantu integrācija

Tas, ka mūsu valstī ir noteikta atbildīgā ministrija par imigrantu integrāciju, rada vismaz divus jautājumus. Pirmais — cik drīz un kādā apjomā mēs gatavojamies uzņemt imigrantus, kuri šeit paliks uz dzīvi? Līdz šim vairāk tika runāts par ārvalstu darbaspēku, kas šeit ieradīsies uz laiku un tad atgriezīsies sava dzimtenē. Uzskatu, ka mums ir jābūt solidāriem ar citām Eiropas valstīm un jāuzņem arī bēgļi, kas bēg no totalitārām varām. Tad nonākam pie otra jautājuma — ko plāno darīt Integrācijas sekretariāts imigrantu integrācijā? Vai nodrošinās izglītību un valsts valodas apguvi Izglītības un zinātnes ministrijas vietā? Vai Nodarbinātības valsts aģentūras vietā palīdzēs meklēt darbu? Vai varbūt Iekšlietu ministrijas vietā vērsīsies pret iespējamiem rasistiskiem noziegumiem? Vai arī tiesībsarga vietā izskatīs imigrantu cilvēktiesību pārkāpumus? Domāju, ka ar citu iestāžu kompetenci pašlaik pilnīgi pietiek, lai uzņemtu nelielu daļu imigrantu un nodrošinātu viņus ar valsts valodas, vēstures un Latvijas politisko sistēmu izskaidrojošiem kursiem, kā arī lai palīdzētu atrast darbu. Ja tiks veikti visi minētie pasākumi, cerams, ka Latvija nekad nesasniegs to stadiju, kad imigrantu kvartālos policija nomierina satrakojušos jauniešus, kas dedzina automašīnas, un speciāla imigrantu lietu ministrija mums nekad nebūs nepieciešama.

Kā redzams pēc ĪUMSILS funkciju analīzes, jautājums, ko es darītu, ja būtu integrācijas ministrs, ir lieks. Ieguldīt savu laiku un enerģiju, nevajadzīgi rosoties, es nevēlos. Integrācijas ministra postenis šajā valstī ir lieks.


Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts

Ministry of Manipulation

Plastilīna iecietība

Sabiedrības integrācijas programma


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!