Kad pēdējā Gazas uzbrukumā Izraēla izmantoja balto fosforu - vielu, kas ir aizliegta ANO konvencijā likās, ka tik acīmredzamas kļūdas, kas izsauc starptautisku nosodījumu tā vairs nepieļaus. Tomēr pieļāva.
Mēģinājums nogādāt līdz šim lielāko humanitāro palīdzību līdz Gazai bija sava veida provokācija. To, ka šī krava tā vienkārši līdz Gazai nenonāks zināja gan tie uz kuģa, gan arī tie, kuri plānoja tās pārtveršanu. Izraēla labi zināja, ka uz kuģa atrodas ne tikai ierastais Arābu protestētāju bariņš, bet arī pilsoņi no 40 valstīm, tai skaitā žurnālisti, amatpersonas un bijušie diplomāti. Izraēlai bija laiks sagatavoties un izplānot visus iespējamos scenārijus. Tieši tāpēc traģiskais rezultāts liek uzdot vairāk jautājumus nevis par to kas notika uz kuģa, bet kā līdz šādai situācijai vispār varēja nonākt.
Kā galveno skaidrojumu kuģa pārtveršanai Izraēla min to, ka humānās palīdzības aizsegā varēja tikt ievesti ieroči, kuri vēlāk tiktu izmantoti pret Izraēlu. Zinot to, ka Hamas caur pazemes tuneļiem jau ilgu laiku veiksmīgi realizē ieroču pārvešanu Izraēlas bažas gluži bez pamata nebija. Tomēr atšķirība ir tā, ka šī kuģa krava nāca no Turcijas, kura apgalvoja, ka ir iepriekš pārbaudījusi kravas sastāvu. Turcija bija pirmā Musulmaņu valsts, kas 1949. gadā atzina Izraēlas pastāvēšanas tiesības un daudzi to uzskatīja par svarīgu atbalsta punktu Izraēlas attiecību normalizēšanā ar šī reģiona valstīm. Kopš pirmdienas par šādu scenāriju var aizmirst. Atsauktas vēstnieks un prezidenta Erdogana izteikumi par to, ka ‘attiecības vairs nekad nebūs kā agrāk’ runā paši par sevi. Vairāk nekā 400 no 580 pasažieriem bija turki un arī saziedotā humānā palīdzība nāca galvenokārt no Turcijas organizācijām. Ja Izraēla nevar uzticēties Turcijai, kā stratēģiskam partnerim par kravas pārbaudi, tad jautājums kā tā spēj veidot attiecības ar valstīm, kurām tradicionāli ir daudz negatīvāka nostāja pret to.
Izbrīnu rada ne tikai notikušais, bet arī Izraēlas reakcija uz šo starpgadījumu. Atsevišķas amatpersonas turpina apgalvot, ka šī operācija, lai gan nenoritēja bez problēmām, kopumā ir uzskatāma par veiksmīgu. Izraēlas premjerministrs Netanjahu izteicās, ka starptautiskās sabiedrības skatījums uz notikušo ir neobjektīvs un liekulīgs. Izraēla arī turpina noliegt, ka Gazas teritorijā ir humānā krīze, lai gan Amnesty International dati liecina, ka ap 80% Gazas iedzīvotāju ir nepieciešama humānā palīdzība. Līdz šim ierasts, ka protesti Londonā vai Parīzē nekur tālu netiek. Viens ASV veto ANO drošības padomē parasti pārvelk strīpu Izraēlas darbības nosodīšanai. Tomēr plaisa starp to, kā Izraēla redz pati sevi un to kā to redz pārējā pasaule šobrīd ir kļuvusi patiešām ievērojama un diez vai tā var pastāvēt mūžīgi bez reālām politiskajām sekām.
Neviens šajā starpgadījumā nav nevainīgs. Izraēla pati piedāvāja protestētājiem nogādāt humanitāro palīdzību līdz Gazai. Aktīvisti atteicās no šī varianta argumentējot, ka Izraēlai ir vēsture ar neizpildītiem solījumiem palīdzības izsniegšanā, kam arī ir noteikts pamats. Notikušais prasa neatkarīgu izmeklēšanu, kas diez vai tiks realizēta. Tomēr skaties no kuras puses gribi, ja uz kuģa ir 9 miruši cilvēki, bet apkārt Izraēlas specvienības ar ierasto militāro pārspēku, tad pirmkārt tā izskatās pēc Izraēlas plānošanas kļūdas. Ja Izraēlas galvenais mērķis bija novērst it kā uz kuģa esošo ieroču piegādi Gazai, tad panāca tā tieši pretējo. Ēģipte pēc ilgāka laika atvēra savu robežu ar Gazu un šobrīd jau starptautiskā sabiedrība pieprasa pilnīgu blokādes izbeigšanu. Šis incidents liek apšaubīt Izraēlas līderu spēju aprēķināt politisko risku. Tā nespēja adekvāti novērtēt īslaicīgus draudus radot sev ilgtermiņa problēmas un vēl lielāku izolāciju no pārējās pasaules. Potenciālie ieguvumi bija nesamērojami ar sliktākā varianta zaudējumiem un piepildoties pēdējam atbildība ir jāuzņemas Izraēlas līderiem.