Raksts

Izraēlas – palestīniešu konflikts: vēsture un mūsdienas


Datums:
13. maijs, 2002


Autori

Aivars Stranga


Foto: G. Dieziņš

Divas apsūdzības tiek vērstas pret Izraēlu - ka tā īsteno palestīniešu slaktiņu un nolemj tos bada nāvei. Abas ir melīgas.

Grūti iedomāties mazāk izdevīgu laiku šīs problēmas apskatam. Katru, kurš mēģinās piedāvāt tās racionālu izskaidrojumu – vai, pasarg Dievs – atrisinājuma variantus, gaida neveiksme, vismaz tuvākajā laikā. Katram, kurš pauž simpātijas Izraēlai, jārēķinās, ka pret – Izraēlas noskaņas sen nav bijušas tik stipras, kā tagad. Piedāvājumu konflikta risinājumam man, protams, nav, bet simpātijas Izraēlai neslēpšu.

Vēsture: fakti. 1947.gada 29.novembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma lēmumu par britu mandāta Palestīnas sadali un divu valstu – ebreju un arābu – izveidi; 62% no teritorijas pienācās ebrejiem, 38% – arābiem. Arābi bija nemierā nevis ar procentiem, bet ar Izraēlas izveides iespēju kā tādu. Viņu atbilde bija terors – jau nākamajā dienā ostas pilsētā Haifā arābu teroristi nogalināja 39 ebreju strādniekus naftas pārstrādes rūpnīcā. Terora neiebaidīti, ebreji 1948.gada 14.maijā pasludināja neatkarīgās Izraēlas izveidi. Arābu atbilde bija vēl skaidrāka – naktī uz 15.maiju Ēģiptes aviācija bombardēja Telavivu, 15.maija dienā piecu arābu valstu – Ēģiptes, Sīrijas, Libānas, Irākas un Jordānijas – armijas sāka uzbrukumu, lai iznīcinātu tikko pasludināto Izraēlu. Viņus gaidīja sakāve – 1949.gadā Izraēla uzvarēja agresorus.

Palestīniešu liktenis arābu valstis neinteresēja. Pēc uzvaras Izraēla iekļāva savā teritorijā 80% no bijušās mandāta Palestīnas – būtu aplami gaidīt, ka pēc agresijas atvairīšanas Izraēla nepaplašinātu savas robežas. Pārējo daļu okupēja Jordānija, kura nekad nevēlējās tajā izveidot nekādu neatkarīgu palestīniešu valsti, lai arī cik mazu. Piecu arābu valstu agresija un tās sakāve radīja palestīniešu bēgļu problēmu – sāpīgu un traģisku, bez šaubām, bet – pašu arābu radītu.

Lai arī Izraēla atvairīja agresiju, nedz individuāls terors, nedz arābu valstu vēlme to iznīcināt nepazuda. Līdz 1956.gadam 1300 ebreji gāja bojā no teroristu rokām. Arābu valstīm likās, ka visizdevīgākais laiks Izraēlas iznīcināšanai ir pienācis 1967. gadā, kad tām bija lielas armijas, ieroči no antisemītiskās Padomju Savienības un paļāvība uz tās atbalstu. Šī gada maijā Ēģipte koncentrēja gandrīz 100 000 vīru Sinaja pussalā, pie Izraēlas robežas, bet 22.maijā provokatīvi slēdza izeju no Sarkanās jūras, lai arī labi apzinājās, ka Izraēla to uzskatīs par kara pieteikumu. Jordānija, Sauda Arābija, Kuveita, Irāka, Sīrija atbalstīja Ēģiptes diktatora A.Nasera kursu uz karu – “Es gaidu, kad Izraēla mums uzbruks, lai pēc tam dotu tai nāvīgu triecienu”, plātījās Nasers. Sods par kara kurināšanu pienāca ātrāk, nekā viņš varēja iedomāties – 5. jūnijā Izraēla deva preventīvu triecienu arābu valstīm, novēršot to agresiju. Īslaicīgā, Izraēlai uzspiestā kara rezultātā izraēlieši okupēja līdz tam Jordānijas sastāvā esošo Austrumu Jeruzalemi ar ebrejiem svēto Raudu Mūri un Jordānas Rietumkrastu, kā arī Gazas sektoru. Tas bija lēmums, kurš likās praktiski neizbēgams toreiz, kad arābi atklāti sludināja Izraēlas iznīcināšanu, taču tas radīja gandrīz neatrisināmas problēmas Izraēlai. Bija grūti atturēties ne tikai no šo teritoriju okupācijas, tikpat grūti bija atturēties no to kolonizācijas – šodien šajās teritorijās izraēliešu apmetnēs dzīvo aptuveni 200 000 ebreju. Kādā veidā nākotnē var tikt atrisināts jautājums par palestīniešu valsts izveidi un ebreju apmetņu likteni – par to būtu vērts runāt kādā citā komentārā.

Mūsdienas: fakti. Divas apsūdzības tiek vērstas pret Izraēlu – ka tā īsteno palestīniešu slaktiņu un nolemj tos bada nāvei. Abas ir melīgas. Slaktiņš ir bezspēcīgu, neaizsargātu cilvēku nogalināšana. Lūk, īstā slaktiņa pēdējā, nebūt ne pilnīgā hronoloģija: 2002.gada 27.martā palestīniešu teroristi nogalina 28 cilvēkus, 28.martā – četrus, 31.martā , 15., 10.aprīlī – astoņus, 12.aprīlī – sešus, 7.maijā – 15.

Vai palestīnieši cieš postu? Droši vien daudzu dzīve ir smaga, taču 2001.gadā katru mēnesi autonomija saņēma 54 miljonus dolāru no arābu valstīm, deviņus – no Eiropas Savienības, plus ES vienreizējs atbalsts – 60 miljoni, plus ārkārtas palīdzība no ES, Norvēģijas un arābu valstīm – 175 miljoni. Pieklājīga summa, tuvu vienam miljardam. Kur aizgāja naudas liela daļa? Terora aktu gatavošanai, ieroču iepirkšanai, korumpētajiem Arafata bonzām. Neaizmirsīsim šos faktus, pirms izdalām simpātijas teroristiem. Vai esam gatavi viņus uzņemt Latvijā?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!