Raksts

Iznīcināt nākotni


Datums:
10. februāris, 2009


Autori

Marina Kovaļova


Foto: Carlos Lorenzo

Pašreizējā krīze, iespējams, uz īsu laiku pazeminās ES konkurētspēju. Viens no veidiem, kā izdzīvot, ir veicināt inovācijas un veidot jaunus mūsdienīgus produktus.

«Krīze nav labākais brīdis, lai pārtrauktu investēt pētījumos un inovācijās,» to arvien biežāk atkārto Eiropas Komisijas viceprezidents Ginters Ferhoigens, kas ir atbildīgs par jautājumiem, kas skar uzņēmējdarbību un industriju. Viņa galvenais arguments — pašlaik Eiropai ir vitāli svarīgi iet uz priekšu un paaugstināt savu konkurētspēju, lai cik tas arī nemaksātu. Miljoniem cilvēku Indijā, Ķīnā un Brazīlijā vēlas dzīvot labāk, un viņus nekas nespēs apturēt. Viņi ir gatavi veltīt visu savu laiku, lai studētu, un daudz strādāt par pagaidām vēl salīdzinoši nelielu samaksu. Šajās valstīs ir liels cilvēku potenciāls un vairāk resursu, un, šķiet, jau pavisam drīz tās var kļūt par pasaules līderēm inovāciju jomā. Savukārt Eiropa pat konkurences palielināšanās apstākļos nevar pieļaut to, lai produkcija kļūtu lētāka, un tā sekas — zemākas algas un sliktāka dzīves kvalitāte. Tāpēc izeja patiesībā ir viena — būt par labākiem itin visās jomās: uzlabot pakalpojumu un produktu kvalitāti, celt darba ražīgumu, veidot jaunus produktus, nākt klajā ar spīdošām idejām un galu galā — veikt pasaules mēroga atklājumus. Tikai nabadzīgas valstis var aprobežoties ar svešu tehnoloģiju adaptāciju. Mēs, savukārt, vēlamies būt bagāti.

Smadzeņu aizplūšana

Tajā pašā laikā Eiropas Savienības (ES) ambīcijas uz globālās skatuves ar ASV konkurēt, ar pirmkārt, uz zināšanām balstītu sabiedrību[1], vismaz pagaidām izskatās pārāk optimistiskas. Viens no Lisabonas stratēģijas mērķiem — 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) veltīt pētījumiem un attīstībai — pagaidām netiek pildīts. Spriežot pēc janvāra ziņojuma “Par progresu zinātnē, tehnoloģijās un konkurētspējas 2000—2006,” šiem mērķiem ES tiek piešķirti mazāk nekā 2% no IKP. Japānā šis skaitlis ir 3,39%, Korejā — 3,32%, bet Ķīnai šo rādītāju izdevies palielināt no 0,90% līdz 1,42% no IKP.

Uz šī fona ļoti svarīgi ir Lisabonas līguma panti par pētījumu un attīstības politiku. Kā vienu no svarīgākajiem priekšnosacījumiem eksperti min tiešās likumdošanas bāzes veidošanu Tas ļautu būvēt Eiropas pētniecisko telpu (ERA)[2], kurā «brīvi jācirkulē pētniekiem, zinātniskām zināšanām un tehnoloģijām.» Šī koncepcija ir daudz plašāka, nekā pašreizējā Eiropas pētījumu un attīstības politika[3], kas pamatā fokusējas uz starpvalstu sadarbību starp biznesu, pētnieciskajiem institūtiem un universitātēm. Jaunais līgums arī sniedz tiesības parlamentam un ES padomei, izmantojot ierasto procedūru, attīstīt nosacījumus, kas ir nepieciešami ERA.

Eksperti jau sen nobažījušies par esošo pētījumu programmu sadrumstalotību, kas traucē meklēt investīcijas šai sfērai. 2006.gadā Eiropas uzņēmumi par 5% palielinājuši savus globālos tēriņus pētījumiem un attīstībai, taču lielākā daļa šīs naudas ir aizplūdusi uz ASV — tur, kur ir skaidri spēles noteikumi, izcila materiālā bāze institūtiem un augsti izglītoti prāti, kas spēj ātri reaģēt uz pasūtītāja prasībām.

Lisabonas līguma pantam par pētnieku mobilitāti ir jāspēj palīdzēt ES apmācīt un noturēt, cik daudz vien iespējams, kompetentu speciālistu, kas pašlaik vēlas aizbraukt uz ASV, jo nespēj piepildīt savu karjeru Eiropā, vai arī ir spiesti ciest sliktu darba apstākļu dēļ, jo Eiropas akadēmiskajās aprindās trūkst mobilitātes. Tāpat visai sarežģīti ir iegūt pārrobežu stipendijas, un pastāv arī virkne juridisku un administratīvu ierobežojumu iekārtošanai darbā citā valstī, kā arī ir haoss sociālā nodrošinājuma jomā, problēmas ar svešvalodām un citas problēmas, kas kopumā negatīvi ietekmē zinātniskā potenciāla līmeni un Eiropas pētījumu pievilcību biznesam.

Iespēja — klasteri

Taču ekonomiskās krīzes apstākļos tieši pētnieku un ražotāju kooperācija ar uzņēmēju finansiālo atbalstu ir viens no izdzīvošanas ceļiem. Tieši tāpēc ES pašlaik nodarbojas ar pasaules līmeņa klasteru veidošanu. Jēdziens «klasteris» faktiski nozīmē nozares un ģeogrāfisku uzņēmumu koncentrāciju. Šie uzņēmumi kopīgiem spēkiem izstrādā, ražo un pārdod preces. Šāds klasteris, piemēram, ir Silikona ieleja ASV, finanšu centrs London City, puķu bizness Holandē vai arī Lasvegasa ar savām spēles zālēm. Klasteri ļoti svarīgi ir mazo un vidējo uzņēmumu izdzīvošanai globalizācijas apstākļos, kā arī darbavietu saglabāšanai krīzes laikā.

ES valstīs pastāv ap 2000 klasteru, kuros tiek nodarbināti 38% darbspējīgo iedzīvotāju. Pēc Eiropas Komisijas datiem, Latvijā ir ap septiņiem inovāciju klasteriem, kuros nodarbināti 188 500 iedzīvotāju. Jomas ir dažādas— izglītība, mēbeļu ražošana, zivrūpniecība, transports, būvniecība, ēdināšanas pakalpojumi. Taču ir problēma, ka pasaules līmenim atbilst mazāk nekā 10% Eiropas klasteru.

Klasteru jautājumam veltītajā starptautiskajā forumā, kas norisinājās tehnoloģiju parkā Sophia Antipolis Francijā, Eiropas Komisijas viceprezidents G.Ferhoigens uzvēra, ka tieši tagad krīzes laikā valstis nedrīkst pieļaut lielu kļūdu un samazināt finansējumu pētījumiem. Pēc viņa domām, ilglaicīgā perspektīvā klasteri ir svarīgākais instruments ES mērķu sasniegšanai: “Pašreizējā krīze, iespējams, uz neilgu laiku pazeminās mūsu konkurētspēju, un mums tam ir jābūt gataviem. Viens no veidiem, kā celt mūsu konkurētspēju, ir klasteru veidošana ar mērķi veicināt inovācijas, veidot jaunus, mūsdienīgus produktus.” Klasteri ir nevis infrastruktūras projekti, kā dažiem šķiet, bet ekonomiskā darbība, kas ir orientēta uz produkta spējām izdzīvot nežēlīgajā tirgū. Naudu to attīstībai var dabūt no ES struktūrfondiem, un palīdzību var sniegt arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, kas piešķir 30 miljardu eiro mazo uzņēmumu atbalstam. Bet tradicionāli investori ir privātbiznesa pārstāvji, ko sauc par “biznesa eņģeļiem,” kuriem krīzes apstākļos vēlme finansēt jaunumus, visticamāk, ir mazinājusies. Taču, kā teicis G.Ferhoigens: “Samazināt naudu inovācijām nozīmē iznīcināt mūsu nākotni.”

Manis jau pieminēto forumu Francijā, kurā augstākās klases eksperti apsprieda ES ekonomiskās izaugsmes iespējamos ceļus, kopumā apmeklēja 345 speciālisti. Zīmīgi, ka dalībnieku sarakstā nebija neviena Latvijas pārstāvja, kaut gan mūsu politiķi nemitīgi atkārto, ka mūsu valsts ir orientēta uz inovācijām un augstajām tehnoloģijām. Tajā pašā laikā Poliju un Lietuvu pārstāvēja ekonomikas ministri, Igauniju — Baltijas inovāciju aģentūra. Divu dienu laikā par Latvijas «sasniegumiem» man nācās dzirdēt tikai vienu reizi — kādā ballītē kāds kungs stāstīja saviem kolēģiem zinātniekiem par to, cik nabadzīga ir Latvija, kā arī par daudzām dāmītēm, kas kafejnīcās makšķerē bagātus ārzemniekus. Tajā brīdī es atcerējos Somijas pieredzi —ekonomiskās lejupslīdes laikā šī valsts visiem spēkiem centās veicināt augstākās izglītības pieejamību, tā audzējot savu zinātnisko potenciālu, toties Latvijas augstskolas tagadējās krīzes laikā ir spiestas palielināt mācību maksu.

____________________

[1] Knowledge-based society — angļu val.

[2] European Research Area – ERA — angļu val.

[3] R&D policy — angļu val.


Fwd: Eiropa

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!