Pēdējā laikā jaušams arvien lielāks nogurums no ikdienā jau tik ierastās atsauces uz ekonomisko krīzi. Nedrošības vietā biežāk parādās jautājums par to, ar kādu aktu tad ir konstatēta krīzes iestāšanās un vai tad kaut kas esot mainījies, lai varētu runāt par atkāpēm no ikdienas ieražām.

Salīdzinoši nesen atsevišķi politiķi rosināja izsludināt valstī ārkārtas situāciju finanšu jomā, lai varētu ierobežot izmaksas no valsts budžeta un izvairīties no Satversmes stingrā ietvara. Tajā laikā šī ideja neguva plašu atbalstu, jo sevišķi tādēļ, ka Satversmē paredzēti konkrēti gadījumi izņēmuma stāvokļa izsludināšanai – ārēja ienaidnieka apdraudējums, iekšēji nemieri vai to izcelšanās draudi.

Ir skaidrs, ka Satversmē runāts par klasisku izņēmuma stāvokli, kādu paredz daudzu valstu konstitūcijas, proti, speciālu tiesisko režīmu, ar kura palīdzību tiek novērsts bruņots pastāvošās valsts iekārtas apdraudējums. Tajā pašā laikā mūsdienās ir mazinājušies klasiskie valsts apdraudējuma gadījumi, kas prasītu izsludināt izņēmuma stāvokli. Pēc Otrā pasaules kara tiesību zinātnē tas bija par pamatu apgalvojumam, ka izņēmuma stāvoklis kā valststiesību institūts lielā mērā pieder pagātnei.

Interesantu viedokli gan ir paudis viens no autoritatīvākajiem šā jautājuma lietpratējiem – vācu profesors Karls Šmits. Savā 1921. gadā iznākušajā darbā „Diktatūra” viņš bija aplūkojis klasiskos izņēmuma stāvokļa režīmus. Gatavojot šā darba trešo izdevumu 1964. gadā, Karls Šmits priekšvārdā ietvēra pārdomas rosinošu norādi. Viņš rakstīja, ka klasiskie – policejiskie, kara un aplenkuma izņēmuma stāvokļi ir zaudējuši savu nozīmi, taču tas izņēmuma stāvokļa režīmu nepadarot par vēsturisku reliktu. Klasiskos izņēmuma stāvokļus, viņaprāt, aizvietojot finanšu, ekonomiskie un sociālie izņēmuma stāvokļi.

Doma par šādiem izņēmuma stāvokļiem Karlam Šmitam palikusi īsa komentāra veidā. Tāpat arī konstitucionālo tiesību teorijā tas līdz šim nav ticis aplūkots un diskutēts. Tomēr ļoti iespējams, ka šodienas situācija varētu veicināt Karla Šmita domas pārvēršanos modernā valststiesību koncepcijā.