Jautājums par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesībām nav jautājums par minoritātes tiesībām nodarboties ar kaut ko īpašu. Tas ir cilvēktiesību jautājums par katra indivīda tiesībām netikt diskriminētam, bet dzīvot brīvi un vienlīdzīgi savā pašcieņā un tiesībās.

Pēc geju un lesbiešu gājiena Rīgas Praids sekojošie naidpilnie notikumi ir sagrāvuši iluzoro “līdzāspastāvēšanu” un jebkuram homoseksuāli orientētam cilvēkam kļuvis skaidrs, ka viņš Latvijā tiek uzskatīts par ne īpaši vēlamu īpatni bez tiesībām, kādas pienākas jebkuram citam cilvēkam – veidot savu privāto un ģimenes dzīvi atbilstoši savām iespējām vai, sekojot savai sirds balsij.

Jo skarbāka ir šī atklāsme, ieskatoties pētījumā[2] par sabiedrības attieksmi pret viendzimuma laulības un bērnu adopcijas tiesībām – ES valstu un kandidātvalstu vidū Latvija ierindojas pēdējā sešniekā, mūs „apsteidz“ vienīgi musulmaniskās un katoliskās Kipra, Turcija, Grieķija, Rumānija un Polija.

Vēlme iezīmēt jaunu virzienu cilvēktiesību aizsardzības jomā Latvijā mudinājusi nodibināt jaunu seksuālo minoritāšu intereses aizstāvošu organizāciju – februāra vidū formālu veidolu ieguva biedrība „Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka“”.

Bailes un diskomforts

Daudzie Mozaīkas dibinātāji (kopskaitā 16) liecina par to, ka pēdējos gados audzis to cilvēku skaits, kas nevar pieņemt esošo situāciju Latvijā un vēlas iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, lai mainītu iedzīvotāju negatīvo attieksmi pret cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju. Jaunās organizācijas veidotājus vieno izpratne par to, ka veselīga un stipra valsts var veidoties tikai tajās nācijās, kur katrs iedzīvotājs jūtas līdzvērtīgs, brīvs veidot savu profesionālo un privāto dzīvi pēc saviem ieskatiem un drošs par to, ka valsts viņa tiesības aizstāvēs.

Neraugoties uz to, ka augstāk minētais ir jebkuras demokrātiskas valsts attīstības pamatā, Latvijā lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas[3] (LGBT) tā nejūtas – vairums slēpj savu patieso orientāciju, baidās no ģimenes, kolēģu un draugu reakcijas, kā arī netic, ka valsts viņus aizstāvētu gadījumā, ja tiktu pārkāptas viņu tiesības. Cilvēks, kas dzīvo bailēs un diskomfortā, nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Naidpilnie notikumi pērn sakarā ar pirmo Rīgas Praidu bija šoks ne tikai daudziem Latvijas lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT), bet arī citiem, kas neticēja, ka Rīgas ielās varētu notikt kas līdzīgs Ziemeļīrijas vai Dienvidslāvijas ielu grautiņiem. Situāciju vēl vairāk pasliktināja turpmākie notikumi – valdības un Saeimas pārstāvju publiski paustā homofobiskā nostāja un sekojošie Satversmes grozījumi, Latvijas Evanģeliski Luteriskās baznīcas dogmatisms.

“Nē” homofibijai likumos un sabiedrībā

Jaunās biedrības darbības mērķi ir sekmēt Latvijas tiesību aktu sakārtošanu atbilstoši starptautiskajām normām cilvēka pamattiesību un brīvību jomā, sekmēt sabiedrības izglītošanu par dažādu seksuālo orientāciju esamību un citiem ar to saistītiem jautājumiem, veicināt LGBT cilvēku izglītošanu par viņiem būtiskiem jautājumiem (juridiski, ekonomiski, ar veselību saistīti u.c.), radīt priekšnoteikumus diskriminācijas izskaušanai, veicināt dzimumu līdztiesību Latvijā, kā arī sekmēt sabiedrības izpratni par ģimenes modeļu dažādību un sekmēt to juridisku atzīšanu[4].

„Mozaīkas“ pirmsākumi meklējami jau rudenī, kad uz privātas iniciatīvas pamata regulāri sāka pulcēties domubiedri, lai apspriestu esošo situāciju. Pirmā neformālās iniciatīvas grupas aktivitāte bija akcija pret Satversmes grozījumu apstiprināšanu „Uzraksti prezidentei, lai pateiktu „nē” homofobijai!”, kas guva ievērojamu atsaucību, īsā laikā ar portāla www.gay.lv palīdzību savācot turpat 2000 parakstu un iesniedzot tos Valsts prezidentei.

Lai arī Satversmes grozījumi tika apstiprināti, iniciatīvas grupas dalībniekiem šis projekts deva ticību saviem spēkiem un apziņu, ka ir īstais brīdis, lai sāktu rīkoties un izvestu Latviju no situācijas, kādā 60-tajos gados atradās Amerikas Savienotās Valstis, bet 70-tajos – vairums Eiropas demokrātiju.

Februāra sākumā notika stratēģiski nozīmīgs seminārs, kurā domubiedri vienojās par kopīgu misiju, mērķiem un stratēģiju, kuru efektīvākai ieviešanai izveidoja jaunu organizāciju. Dibinātāju vidū ir juristi, psihoterapeiti, ekonomisti, izglītības darbinieki, starptautiska līmeņa eksperti, arī mākslas pasaules un elitārās sporta jomas pārstāvji, kā arī uzņēmēji. Dibināšanas sapulcē tika ievēlēta biedrības valde 6 cilvēku sastāvā, kuras darbības prioritāte 2006.gadā ir stiprināt organizācijas cilvēkresursu un finanšu kapacitāti, kā arī piedalīties šī gada centrālā LGBT pasākuma rīkošanā – Rīgas Praids 2006.

Seksualitāte – tikai viens no aspektiem

Pamazām arī Latvijā arvien vairāk cilvēku „iznāk no skapja”, tomēr gandrīz visi to dara tikai savu tuvāko draugu, ģimenes un, labākā gadījumā, kolēģu vidū, tai pašā laikā turpinot par to klusēt plašākā sabiedrības lokā. Tā rezultātā joprojām valda priekšstats, ka Latvijā ir tikai „pāris geju”. Pieredze citās valstīs liecina par to, ka nepieciešama divu faktoru mijiedarbība, lai mainītu sabiedrības viedokli – pašu homoseksuāļu nākšana atklātībā un grozījumi likumdošanā.

Lasot komentārus dažādos interneta portālos un presē, bieži nākas sastapties ar viedokli „man taču vienalga, ko cilvēki dara savā guļamistabā, kamēr viņi nezīmējas uz ielām un neprasa kādas īpašas tiesības“. Viens no „Mozaīkas“ mērķiem ir „izcelt“ jautājumu par LGBT līdzāspastāvēšanu ārpus intīmās dzīves un guļamistabas zonas. Šis nav jautājums par seksualitāti. Visiem cilvēkiem piemīt kaut kāda seksuālā orientācija, un katram ir tiesības uz šo orientāciju vienatnē vai kopā ar savu partneri, kamēr tas notiek uz brīvprātības principa starp pilngadīgiem indivīdiem. Jautājums par LGBT tiesībām tālab nav jautājums par kādas minoritātes tiesībām nodarboties ar kaut ko īpašu. Tas ir cilvēktiesību jautājums par katra indivīda tiesībām nebūt pakļautam diskriminējošai likumdošanai, bet dzīvot savu dzīvi brīvi un vienlīdzīgi savā pašcieņā un tiesībās[5].

Sašaurinot un fokusējot jautājumu par LGBT tiesībām uz vienīgi seksualitāti, viņiem tiek atņemts viss tas, kas veido cilvēka pamatvērtības, rada drošību, dod iespēju būt laimīgam un apmierinātam – tiesības uz ģimenes un profesionālas karjeras veidošanu, uz draugu loka stiprināšanu, uz lojalitāti pret savu valsti un piederības sajūtu gan valstij, gan savai tautai.

Savas homoseksualitātes atzīšana jau pats par sevi nav vienkāršs process, kur nu vēl nokļūšana situācijā, kad par to uzzina apkārtējie – nezinot, kāda būs viņu iespējamā reakcija un attieksme. Vienkāršāk to ir darīt, ja blakus ir draugi un domubiedri, kas sniedz morālu atbalstu un iedrošina beidzot sākt pašam dzīvot savu dzīvi, nezaudējot savus tuvākos. Tamdēļ „Mozaīka“ par vienu no savas misijas pamatuzdevumiem ir izvirzījusi pēc iespējas vairāku savu biedru „iznākšanu no skapja“, tādejādi radot skaidru priekšstatu par homoseksuālu cilvēku eksistenci sabiedrībā.

Vēl ceļš ir tāls līdz tai dienai, kad Latvijas LGBT cilvēki šeit jutīsies kā pilntiesīgi un vēlami valsts iedzīvotāji – bet tas nav neiespējams uzdevums, un esam piesardzīgi optimistiski savos plānos par Latvijas turpmāko ceļu, panākot un ejot kopsolī ar citām ES valstīm.

___________________________________

[1] Par „iznākšanu no skapja“ („coming-out of the closet“) dēvē procesu, kad cilvēks atzīst savu homoseksuālo vai biseksuālo orientāciju, pieņem to pats sevī un apzināti par to informē arī apkārtējos.

[2] EOS Gallup Europe, 2004, www.eosgallupeurope.com

[3] Transpersona – cilvēks, kuram ir sajūta, ka ir piedzimis nepareizā dzimumā, un vēlas to mainīt ar ķirurģiskām un hormonterapeitiskām metodēm. Transpersonas var būt gan homo-, bi-, gan heteroseksuālas pēc savas orientācijas.
[4] „Mozaīkas“ statūti drīzumā būs lasāmi biedrības mājas lapā, www.mozaika.lv
[5] „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā pašcieņā un tiesībās. Viņi ir apveltīti ar saprātu un sirdsapziņu, un viņiem jāizturas citam pret citu brālības garā” ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, 1948.g.