Šodien Upsalas Universitātē tika aizstāvēta doktora disertācija par izlīgšanas procesu pēc genocīda Ruandā, kurā 1994. gadā trīs mēnešu laikā hutu grupas pārstāvji nogalināja 800 tūkstošus tutsi grupas pārstāvjus un mērenos hutu grupas pārstāvjus. Pēdējo desmitdgadu laikā izlīgšana ir kļuvusi par mūsdienu konfliktu nobeiguma parastu sastāvdaļu. To iespaidoja Dienvidāfrikas Izlīgšanas un patiesības komisijas darbība, kuru lielākā daļa novērotāju atzina par visveiksmīgāko izlīgšanas praksi. Ideja, šķiet, ir visai vienkārša – sabiedrība piedāvā apžēlošanu tiem, kuri pastrādājuši nežēlīgos noziegumus pret attiecīgo etnisko grupu, rasi, utt. Tomēr apžēlošana tiek sniegta tikai tad, ja noziedzieki paši piesakās Izlīgšanas komisijai, publiski izsūdz savus grēkus un uzklausa upuru un upuru ģimeņu liecības par viņu pastrādātajiem noziegumiem.

Ruandā pēc genocīda tika izveidotas vietējā līmeņa „komisijas” – katrā ciematā tika izvēlēti deviņi līdz desmit cienījami vīri, kuri vadīja šādu publisku upuru liecību uzklausīšanu, noziedznieku atvainošanos un tādējādi publiski vadīja izlīgšanu tutsi un hutu grupu starpā. Procedūru sauc par „gačača” un zviedru sociālpsiholoģe Kārena Bruneuss (Brounéus) pētīja vairāku gadu garumā kā upuri, kuri liecinājuši šādās prāvās uztver liecību došanu. Viņa veiksmīgi pierādīja, ka līdz šim esošais konsensuss, ka „revealing is healing” (atklāšana ir dziedēšana) ir tālu no patiesības. Liecināšana šādās publiskās izlīgšanas prāvās ne vienmēr ir dziedējoša, bet bieži vien ietver paaugstinātu depresijas gadījumu skaitu pēc „gačačas”, ko nevarēja novērot citu „gačačas” procedūrā nepiedalījušos upuru vidū. Visu vēl vairāk sarežģī viņas atklājums, ka Mozambikā, kur netika rīkotas izlīguma prāvas, ir mazāk vardarbības gadījumu, nekā Ruandā, kur izlīguma prāvas tiek praktizētas vēl joprojām.

Bruneuss uzsvēra, ka viņas mērķis nebija pierādīt, ka „gačača” ir nederīgs jeb kaitīgs pasākums. Nebūt ne – šādas ciematu prāvas tika tradicionāli rīkotas arī pagātnē arī citu noziegumu sakarā, lai samierinātu abas puses. Tomēr ir jāņem vērā, ka izlīgums nebūs ne tūlītējs, ne arī vienkāršs. Kā savulaik izteicās kāda upure: „Neviena valdība nevar piedot. Neviena komisija nevar piedod. Piedot varu tikai es. Un es neesmu vēl gatava viņiem piedot.”