Raksts

Izglītības politika: noslēgtais loks…


Datums:
03. jūnijs, 2003


Autori

Guntars Catlaks


Foto: N.Mežiņš © AFI

Valdības darba stils un metodes, īpaši plānošana, acīmredzami prasa “būtisku kapacitātes pilnveidi un uzlabošanu”, pašu vārdiem izsakoties. Mēs tuvojamies situācijai, kad Izglītības un zinātnes ministrija sāks atgādināt brīvā tirgus apstākļos darbojošos Valsts Plāna Komiteju.

Man jāsāk ar atzīšanos, ka sev izvirzīto uzdevumu – analizēt un komentēt Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) 2003. gada rīcības plānu – neesmu varējis veikt. Ja tā būtu mana vaina, varētu šajā vietā beigt. Galu galā, nevar taču gribēt, lai pilnīgi visi indivīdi sabiedrībā saprastu jebkuru valdības sagatavotu dokumentu. Šādu līmeni no Latvijas izglītības sistēmas nesagaida pat visneadekvātākie un rūdītākie kritiķi. Tomēr mana līdzšinējā pieredze izglītības reformās ļāva cerēt savas kompetences ietvaros saprast ministrijas plānoto un novērtēt tā atbilstību mērķiem un problēmām. Politikas darba plānā pēc būtības jāapraksta ministrijas paredzamie darbi, ļaujot novērtēt to izpildes iespējamību un adekvātumu esošajai situācijai. Ekspertīze no malas ir svarīga, lai varētu komentēt, ieteikt, pievērst uzmanību, novērtēt padarīto, izteikt atzinību utt. Protams, ar nosacījumu, ka ir ko komentēt – respektīvi, plānā tiešām ir izklāstītas konkrētas plānotas darbības. Lai kādi būtu iemesli, šāda apraksta minētajā dokumentā faktiski nav. Negribētos pieņemt, ka ir kā “vecajos laikos”, kad plāns ir tikai formāls teksts zem kura paslēpt rutīnas darbības budžeta nodrošināšanai vajadzīgā apjomā, ietērpjot tās īpašā vārdiskā formā, kura ļauj pamatot faktiski jebko, kas tiks vai netiks darīts. Šis diemžēl nav pirmais “neizpratnes” gadījums, un mana pieredze liecina, ka sabiedrībā jau ilgstoši pieaug nespēja saprast IZM politiku, tāpēc domāju, ka mēs saskaramies ar kādu nopietnu problēmu.

Ja problēma ir lingvistiska – pietiekami konkrētu vārdu trūkums, tad varbūt viens no steidzamākajiem jaunajiem valdības dokumentiem varētu būt “Latvijas valsts politikas jēdzienu skaidrojošā vārdnīca”, kurā būtu izskaidrots, kādas darbības noteiktā kontekstā apzīmē tādi formulējumi kā: “turpināt …. satura aktualizēšanu atbilstoši mainīgajām darba tirgus prasībām”, “…nosacījumu un normatīvās bāzes optimizācija”, “priekšlikumu izstrāde … institucionālā modeļa sagatavošanai”, “pētījumu sistēmas pilnveidošana Latvijai būtiskās tautsaimniecības nozarēs” (sic!)[1], “nodrošināt iespējas kvalitatīvai līdzdalībai…”, “vienkāršot … sistēmu un uzlabot … pieejamību, sagatavojot tiesību aktu projektus”, “nodrošināt Latvijas izglītības sistēmas… programmas pilnveidi”. Kā kuriozu var minēt 8. punktu svarīgāko darbu plānā saistībā ar bilingvālās izglītības ieviešanu mazākumtautību skolās: izstrādāt atbalsta pasākumu plānu, lai palīdzētu mazākumtautību vispārējās izglītības iestāžu 10. klasēs no 2004. gada 1. septembra uzsākt mācības latviešu valodā. Tiešām, ir palicis viens mācību gads – īstais laiks sākt plānot, ka vajadzētu sākt plānot. (Starp citu, plāns joprojām paredz pāreju uz mācībām latviešu valodā visās 10. klasēs, nevis bilingvālo izglītību.)

Var jau būt, ka sabiedrības lielāko daļu apmierina šāds formulējumu līmenis un arī valdība, strādājot pilnīgas savstarpējas uzticības gaisotnē, ir mierīga – gan jau cilvēki IZM zina, ko dara, un darīs, kas jādara. Tomēr šāda “valoda” padara neiespējamu jebkādu analīzi un ieteikumus par mērķu un metožu atbilstību.

Diemžēl pastāv arī otra iespēja, ka problēma nav “lingvistiska”, bet gan saturiska. Respektīvi, aiz iepriekš minētajiem vārdu veidojumiem tiešām nekas vairāk neslēpjas, jo nav izdomāts jeb nav reāli iespējams. Tad esam daudz nopietnākā situācijā. Piemēram, ja gadu pirms bilingvālās izglītības ieviešanas IZM tiešām nav plāna, kā to nodrošināt, tad atrodamies nopietnas krīzes priekšā.

Mans mērķis nav ironizēt vai noniecināt to cilvēku darbu IZM, kuri sava dotā uzdevuma ietvaros ir centušies salikt šīs prioritātes kaut kādā secībā un kārtībā, atraujot laiku saviem ikdienā veicamajiem darbiem, par kuriem sabiedrība, visticamāk, tā arī neko neuzzinās. Tomēr valdības darba stils un metodes, īpaši plānošana, acīmredzami prasa “būtisku kapacitātes pilnveidi un uzlabošanu”, pašu vārdiem izsakoties.

Taisnības labad jāsaka, ka dokumentā ir iezagušies arī izņēmumi – konkrētības piemēri. Piemēram, uzzinām, ka 2003.gadā tiks piešķirtas 200 stipendijas, katra 60 latu apmērā (jācer, ka mēnesī?) doktorantu sagatavošanai. Vai šis solis palīdzēs “…stimulēt jauna kvalitatīva akadēmiskā personāla atjaunošanos”, atļaujos apšaubīt, bet par sliktu jau nenāks. Tiks nodrošināts interneta pieslēgums 150 izglītības iestādēm (pieņemu, ka papildus jau esošajām, nevis vispār Latvijā?), ko var tikai apsveikt. Ar 2003. gada 1. septembri tiks palielinātas skolotāju algas par 15 latiem par vienu likmi (no kā gan jāatskaita nodokļi – aptuveni 30%). Vienas studiju vietas finansējums vidēji tiks palielināts par 10% (salīdzinot ar 2002. gadu, tas līdzinās valsts budžeta kopējam pieaugumam, ieskaitot deficītu). Profesionālajā izglītībā IZM apstiprinās 30 jaunus profesiju standartus un iekļaus Centralizēto eksāmenu sistēmā 10 jaunus eksāmenus, kā arī licencēs 50 tālākizglītības programmas un 50 profesionālās pilnveides izglītības programmas, akreditēs 30 profesionālās tālākizglītības programmas un 5 profesionālās pilnveides izglītības iestādes (Kas notiks, ja tik daudz programmu nepieteiksies vai netiks akceptētas? Vai plāns nebūs izpildīts?).

Simptomātiski, ka konkrētie piemēri ir ņemti no vidējā termiņa prioritāšu saraksta, kas, atšķirībā no iepriekš aplūkotā 2003. gada svarīgāko darbu saraksta, varētu nozīmēt reāli plānotus darbus. Protams, spēkā paliek jautājums, kas ir vidēja termiņa prioritātes IZM “valodā”, un kāpēc tās ir konkrētākas nekā “gada svarīgākie darbi”, bet, lai nu būtu. Svarīgi atzīmēt, ka šajās vidēja termiņa prioritātēs neietilpst ne bilingvālās izglītības ieviešanas nodrošinājums, ne turpinājums vērtēšanas sistēmas reformai, ne risinājums studentu kreditēšanas sistēmas problēmām, ne vispārējās izglītības satura attīstīšana jaunu standartu un programmu nodrošināšanai, ne skolu tīkla optimizācijas risinājums pašvaldību reformas kontekstā, ko visu varētu sagaidīt starp IZM politikas prioritātēm. Izteikšu minējumu, ka šīs problēmu jomas ir nevadāmas – tās prasa nestandarta, projektu veida menedžmentu, interaktīvu saikni ar sabiedrību, radošu pieeju, situācijas izpēti un analīzi, funkciju un finanšu deleģēšanu nevalstiskām organizācijām. Ja šie kaut daļēji ir iemesli, kāpēc minētajām problēmām netiek piedāvāti risinājumi, varam prognozēt nopietnu izglītības politikas krīzi.

Simptomātiski arī, ka tajos nedaudzajos gadījumos, kad darba plānā parādās konkrētība, rodas šaubas par piedāvāto darbību adekvātumu problēmai. Piemēram, vai līgumattiecību ieviešana starp augstskolu un studentu “pilnveidos normatīvo augstākās izglītības finansēšanas sistēmu”? Protams, pats par sevi līgumattiecību princips ir loģisks un vajadzīgs, bet šaubos, vai tas palīdzēs risināt augošo studiju finansējuma krīzi. Līdzīgi ir profesionālās izglītības gadījumā. Vai tiešām beidzot IZM izstrādās jaunus profesiju standartus un aktualizēs eksāmenu saturu “atbilstoši mainīgā darba tirgus prasībām”? Vai tad, kad šis darbs būs veikts, darba tirgus atkal nebūs jau mainījies? Vai šo Sīzifa darbu jau necentās veikt Profesionālās Izglītības centrs 90-to gadu vidū? Vai tiešām šis ir īstais veids, kā veicināt profesionālās izglītības atbilstību darba tirgum?

Var piekrist visiem plāna punktiem to mērķu līmenī – tie nenoliedzami ir vajadzīgi un derīgi. Gan profesionālās izglītības atbilstība darba tirgus prasībām, gan jauno zinātnieku promocija, gan pieejas ES struktūrfondiem veicināšana, gan izglītības kvalitātes paaugstināšana un resursu efektīvāka izmantošana. Taču, salīdzinot mērķu un atbilstošo veicamo pasākumu ailes plānā, visbiežāk ir grūti saskatīt atšķirību, ja neskaita tā paša mērķa izvērstu pārfrāzējumu. Piemēru ir daudz (skat. 5., 6., 8.,10., 11., 12., 15. plāna punktus), bet viens no raksturīgākajiem atrodams 4. punktā – lai stimulētu jaunu cilvēku promociju un kvalitatīva akadēmiskā personāla atjaunošanos, tiek plānots “izstrādāt programmu, nodrošinot pasākumu kopumu apdāvinātu jaunu cilvēku iesaistei augstskolās un zinātniskos institūtos”. Gluži vai noslēgtais loks, jeb apļa princips pierādījumā.

Šajā sakarā, vēlreiz atgriežoties pie “2003. gada svarīgāko darbu plāna”, kas sastāv no 16 punktiem, gribu atzīmēt, ka 10 no tiem paredz neko citu kā darbības plānošanu jau ilgstoši IZM pārziņā esošās darbības jomās – augstākajā izglītībā un zinātnē, vispārējā, mazākumtautību un profesionālajā izglītībā, jaunatnes politikā – kurās visās jau gadiem ir veidoti plāni, koncepcijas un attīstības programmas. Divos punktos ir paredzēta tiesiski normatīvās bāzes izstrāde – noteikumu pieņemšana, kas skar jau sen pastāvošā informātikas priekšmeta pielāgošanu Eiropas standartam un studentu līgumus ar augstskolām. Atlikušie punkti paredz pabeigt centralizēto eksāmenu ieviešanu un īstenot pedagogu darba algas samaksas paaugstināšanas grafiku (apstiprināts pirms vairākiem gadiem). Pēdējā plāna punktā ir paredzēts plānot (!) kā pārņemt IZM kontrolē vēl citu ministriju padotībā atlikušās izglītības iestādes, protams, ar atbilstošiem valsts budžeta līdzekļiem.

Visbeidzot, tikai vienā plāna punktā ir paredzēta mērķauditorijas informēšana un pat apmācība – par ES struktūrfondu līdzekļu zinātnei pieejamību. Mērķauditorija – iesaistītās institūcijas izglītības un zinātnes jomā (?).

Noslēgumā gribu izvirzīt vairākus jautājumus.

Pirmkārt, kas ir šī kārtējā dokumenta mērķauditorija? Ja tas ir standartizēts valdības iekšējās lietošanas dokuments budžeta līdzekļu un darba vietu plānošanai, tad, baidos, tas nevarētu pārliecinoši argumentēt IZM darbības lietderību jaunās valdības pašpasludinātās taupības politikas un valsts administrācijas efektivitātes uzlabošanas kontekstā. Ja šis plāns bija domāts sabiedrības informēšanai par valdības nolūkiem, tad drīzāk sasniegts pretējais – plāns ne tikai tos neatklāj, bet pat rada nevēlamu iespaidu, ka šādu nolūku nav, vai arī audzē neuzticību par to, ka nolūkus mēģināts maskēt.

Otrkārt, kādām vajadzētu būt valsts pārvaldes institūciju un konkrēti IZM funkcijām, darbības formām un metodēm mūsdienu Latvijas patiešām mainīgās sabiedriskās politikas kontekstā? Acīmredzami IZM turpina darboties pēc gadu gados aprobēta mehānisma, it kā izglītība joprojām būtu gandrīz vai dabiskais valsts monopols – valsts finansu resursu sadale vertikāli hierarhiskas sistēmas ietvaros, paredzot detalizētu plānošanu to pieprasījumam, kā arī tiesību aktu izstrāde, nosakot izglītības sistēmas elementu funkcijas. Neņemot vērā strauji mainījušos vidi – privāto iniciatīvu, pieprasījuma un piedāvājuma tirgus attiecības, izglītības arvien plašāko pieejamību, daudzveidību un neierobežoto ilgumu, IZM riskē vienkārši palikt ārpus procesa, jeb sāk darboties kā sistēmas attīstību bremzējošs faktors, kam abos gadījumos var būt tikai nevēlamas sekas. Valstij izglītībā neizbēgami jākļūst beidzot par pasūtītāju un jāatsakās no tiešas piedāvājuma regulēšanas, tā vietā stimulējot un motivējot pieprasījumu – cilvēku izvēli. Tas prasa pilnīgi citas darba metodes – sabiedriskās attiecības, situācijas analīzi, funkciju deleģēšanu, grantu piešķiršanu prioritāru programmu īstenošanai. Pretējā gadījumā mēs arvien vairāk tuvojamies situācijai, kad IZM sāks atgādināt brīvā tirgus apstākļos darbojošos Valsts Plāna Komiteju.

_______________

[1] Kuras tās būtu? Un kas būtu jāpilnveido?


Ministru kabineta vidēja termiņa darbības prioritātes un 2003.gada rīcības plāns Deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbību izpildei


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!