Foto: © S. Heyneman

Izglītības ministrijām no Tadžikijas līdz Ungārijai ir grūtības piemēroties demokrātijai, jo pagātnē tās bija radušas lēmumus pieņemt gandrīz privāti, bet politikas veidošana, cenšoties panākt vienprātību, ir ļoti jauna prasme. Latvijai nav izvēles - ja vēlaties sociāli saliedētu nāciju ar efektīvu ekonomiku, tad nozīmīgas izglītības sistēmas reformas būs vajadzīgas.

Jūs ilgus gadus esat strādājis Pasaules Bankā, nodarbojoties ar izglītības jautājumiem. Ko Jūsuprāt nozīmē izglītības politika?

Esmu nostrādājis Pasaules bankā 21 gadu, veicot trīs dažādas funkcijas. Pirmkārt, es nodarbojos ar politikas pētījumiem, galvenokārt koncentrējoties uz iekšējo efektivitāti un izglītības kvalitāti. Otrs pienākums bija izglītības ministru izglītošana politikas reformu jautājumos. Un trešais pienākums, ar ko nodarbojos pēdējos sešus gadus, bija izglītības procesa uzraudzīšana Eiropā un Centrāl Āzijā – reģionā, kurā ietilpst arī Latvija un vēl 26 citas valstis.

Izglītības politika patiesībā ir ideju kopuma īstenošana, lai uzlabotu situāciju. Tas ir politisks process. Tā nav zinātne. Tā nav kā ķīmija vai fizika. Nevar veikt politikas analīzi vai zinātnisko analīzi un nākt klajā ar atbildi, kādi pareizi lēmumi būtu jāpieņem. Tas ir konkurējošu spēku līdzsvars. Lai rastu pareizos lēmumus, vienalga, vai tā būtu lauksaimniecības, veselības vai fiskālā politika, tas bieži ir dažādu viedokļu un interešu līdzsvars.

Viena no lielākajām dilemmām izglītības laukā ir bijusi palīdzēt izglītības pētniekiem saskatīt atšķirību starp zinātnisku pētījumu un izglītības politikas jautājumu analīzi. Piemēram, zinātnieki raksta pētījumus, analīzē, paraksta tos ar savu vārdu un, pateicoties savam darbam un personiskajiem uzskatiem, kļūst labi pazīstami. Taču politikas dokumentam un politikas analīzei nav autora. Tas ir institūcijas viedoklis, vai tā būtu Izglītības ministrija, fonds, UNESCO, Pasaules banka.

Kas vairāk nepieciešams labas politikas veidošanai – pētījums vai politikas analīze?

Politikas dokumenta panākumus var vērtēt pēc tā, kā cilvēki uz to reaģē. Un tas nav tas pats, kas teikt , vai tas ir pareizs vai nepareizs. Daudzos gadījumos jums var būt zinātniski rezultāti, kas var būt ļoti pareizi, bet bez kādā efekta, kas liktu cilvēkiem darboties un reaģēt. Labas politikas un labas politikas analīzes pazīme ir tā, ka tās liek apkārtējiem saskatīt problēmas un motivē viņus censties tās risināt.

Tomēr, vai mums ir vajadzīgi izglītības pētījumi, lai veiktu politikas analīzi?

Daļa izglītības jautājumu pakļaujas striktiem zinātniskiem principiem – mācīšana un mācīšanās, izglītības ekonomika, izglītības finansēšana, noteikti izglītības vadības principi, izglītības jauninājumu izmaksas un ieguvumi. Tas viss var būt ļoti zinātniski. Jautājums ir, kā tas summējas un, kā jūs pieņemat lēmumus par to, ko darīt tālāk un, kā to veikt. Jūs līdzsvarojat vienu prioritāti ar citu. Es domāju, nevar veikt labu politikas analīzi bez laba zinātniska pētījuma. Taču ar zinātnisku pētījumu vien izglītībā nepietiek.

Tad kas vēl ir nepieciešams?

Pieredze un līdzdalības izpratne, iespēja panākt plaša cilvēku loka diskusijas, vēlmi un institūciju pārstāvju motivāciju realizēt labu politiku. Izglītība ir sabiedriska prece. Katrs, piemēram, Latvijas iedzīvotājs ir izglītības līdzdalībnieks. Jūs nevarat pārveidot izglītību un nevarat to padarīt efektīvāku, neuzzinot dažādu iesaistīto pušu – sabiedrības grupu, privāto apvienību, skolotāju apvienību, protams, ministriju un valdības, daudzos gadījumos baznīcu, viedokli. Visiem viņiem jāpiedalās diskusijās. Ir daži jautājumi, par kuriem viedokļi atšķirsies vienmēr, taču daudzos gadījumos iespējams panākt pārsteidzošu vienprātību.

Vai visi dalībnieki ir vienlīdz svarīgi, vai arī kādam ir galvenā loma politikas veidošanas procesā?

Padomju laikā valstij bija lēmumu pieņemšanas monopols izglītībā, tāpat kā visos citos sektoros. Šodien atklāti diskutē par to, kādas institūcijas būtu vairāk piemērotas noteiktu lēmumu pieņemšanai. Nav tādas valsts pasaulē, kur valdība nespēlē svarīgu lomu. Katrā valstī tiek mēģināts līdzsvarot politikas lēmumus, kurus ir piemērotāk pieņemt centrālajā līmenī, ar tiem, kuri ir piemērotāki, lai tos pieņemtu rajonu, skolas līmenī, vai klases līmenī. Pastāv dažādi viedokļi šajā jautājumā, tomēr kopumā modernās skolu sistēmās ir tendence centralizēti izlemt jautājumus, kas saistīti ar valsts standartiem, skolotāju atestāciju, mācību iestāžu sertificēšanu, skolotāju pensijām.

Bet, ja mēs atgriežamies pie politikas analīzes un tās īstenošanas, pastāv viedoklis, ka amatpersonas bieži neizmanto politikas analīzi, veidojot politiku. Kā jūs komentētu šādu situāciju?

Dažādām kultūrām piemīt dažādi stili. Ir teikts, ka zinātniska analīze izglītībā ir anglosakšu tradīcija. Tas vairs nav īsti tā. Katrai man zināmajai valstij, to vidū Francijai un Japānai, Norvēģijai un jūsu valstij aizvien vairāk nepieciešams izmantot statistisku un empīrisku informāciju, lai labāk saprastu, kā strādā jūsu skolas. Katrai valstij vajadzīga informācija par sekmēm, vairāk informācijas par to, cik izmaksā viena cilvēka izglītošana, dati par uzņemtajiem studentiem un atbirumu.

Ja jūs uzvedināt uz domu, ka ir tādi politikas veidotāji, kas šos datus prasmīgi neizmanto, tos nezina vai neizprot – es domāju, ka tas tā ir, un tas ir jautājums par viņu pašu izglītību. Tomēr, ja politiķiem un vadītājiem ir pieejama labāka analīze, izglītības debates kļūst izsmalcinātākas. Manuprāt, Latvijā jūs nāksit pie atziņas, ka, jo vairāk politika tiek analizēta, jo attīstītākas un niansētākas kļūst jūsu politikas veidotāju diskusijas.

Tomēr, ja amatpersonas nesaprot, kāpēc politikas veidošanā būtu jāizmanto politikas analīze, kā likt to viņiem saprast?

Man nav receptes. Taču jums Latvijā ir ļoti nopietnas dilemmas, patiešām smagas problēmas, par kurām nemitīgi cīnāties un diskutējat. Dažas no šīm problēmām ir universālas, kas raksturīgas arī daudzām citām zemēm, bet citas raksturīgas tieši Latvijai. Šurpu turpu tiek diskutēts par decentralizāciju, mācību valodu skolās, kam būtu jāuzrauga universitātes, par mācību maksu augstskolās. Šie jautājumu ir ļoti svarīgi un jūs par tiem nevarat pieņemt labus politikas lēmumus, iekams neizprotat plašāku pieredzi. Manuprāt, vajadzība pēc politikas analīzes Latvijā palielinās un nākotnē tā tiks izmantota prasmīgāk. Tas notiks tāpēc, ka cilvēki patiešām vēlas saņemt atbildes uz smagiem jautājumiem. Viņiem nepieciešama labāka informācija par to, kā ar līdzīgām problēmām saskārušies citi.

Kā jūs novērtētu politikas analīzi Latvijā, salīdzinot ar citām post – sociālisma bloka valstīm? Cik tā ir attīstīta?

Atgādināšu, ka man paveicās būt atbildīgam par šo reģionu Pasaules bankā laikā, kad Rietumu pasaule par to zināja ļoti maz. Tātad, es jau no paša sākuma piedalījos diskusijās par izglītības politikas reformām. Un šajā reģionā nav tādas valsts, kura nebūtu ievērojami koriģējusi izglītības politikas veidošanas veidu. Taisnību sakot, tas attiecas uz gandrīz visiem sektoriem.

Autoritārā režīmā politikas analīze bija koncentrēta tik daudz, lai ļautu pieņemt lēmumus pašā augšā. Bet demokrātijas iedibināšana nozīmē, ka ikvienam – katram vēlētājam, mājsaimniecei, veikala īpašniekam, ikvienam ir tiesības darīt zināmu savu viedokli un likt to sajust saviem pārstāvjiem gan Izglītības ministrijā, gan parlamentā. Tātad, parlaments tiek iesaistīts, baznīcas tiek iesaistītas, pilsētu domes un skolotāju apvienības tiek iesaistītas aktīvā sociālās un izglītības politikas veidošanā. Tātad, dalībnieku skaits ir palielinājies. Un vairumam man zināmo Izglītības ministriju ir bijis ļoti grūti tam piemēroties. Pagātnē tās bija radušas visu paturēt sev azotē un lēmumus pieņemt gandrīz privāti, bet politikas veidošana, cenšoties panākt vienprātību, ir ļoti jauna prasme. Un viena no problēmām, ko esmu novērojis no Tadžikijas līdz Ungārijai, ir grūtības Izglītības ministrijām koriģēt savu darbu.

Jūs jautājāt, kur šajā spektrā ierindojas Latvija? Esmu strādājis desmit vai divpadsmit valstīs un zināmos gadījumos Latvija ir bijusi diezgan sekmīga. Jūs varat redzēt demokrātijas ietekmi. Es uzskatu, ka tā ir pamatīga. Taču dažās citās valstīs, piemēram, Ungārijā, iespējams, Čehijā, reformas izglītībā ir notikušas ātrāk nekā Latvijā. Latvija veic, ko es sauktu par ļoti labu progresu, taču ceļš vēl ir mērojams.

Vai Latvijai būtu jāveic nozīmīgākas reformas?

Jums nav izvēles. Ja jūs vēlaties nāciju, un es zinu – jūs vēlaties, ar efektīvu ekonomiku, nāciju, kuru raksturo sociāla saliedētība, tad nozīmīgas izglītības sistēmas reformas būs vajadzīgas.

Kas sabiedrībai būtu jāsaprot ar jēdzienu “sociālā saliedētība”?

Visas nācijas, tai skaitā manējā, īpaši tagad, cīnās ar dilemmām, kā līdzsvarot dažādu valodu, etnisko, rases, reliģisko grupu sabiedriskos un personiskos pienākumus un atbildību. Visām nācijām, kuras vēlas būt stabilas un ekonomiski attīstīties, jābūt pilsoņiem, kas saprot nāciju, kurai pieder un šai izpratnei jābūt dažādu grupu vidū. Sabiedriskajai izglītošanai ir divi mērķi. Viens ir ekonomisks, un to var sasniegt attīstot iemaņas un attieksmi. Otrs mērķis ir sociālā saliedētība. Tas ir sasniedzams, sniedzot jauniešiem kopīgu pieredzi, kopīgu dažādām sociālajām grupām, un dodot viņiem piederības sajūtu un kopīgas atbildības sajūtu. Tas ir viens no izglītības uzdevumiem. Dažas skolu sistēmas ar to tiek galā ļoti labi. Citas – nē.

Kā jūs novērtētu Latvijas sekmes?

Es nezinu. Bet es varu minēt piemērus, kur skolu sistēmas šajā ziņā nav darbojušās sekmīgi. Tāds piemērs ir Bosnija. Tur mācību programmas un mācību grāmatas bija tādas, kas patiesībā iekvēlināja vienu etnisku grupu pret citu. Uzskatāms piemērs ir Ziemeļīrija. Tur pastāv divas atšķirīgas skolu sistēmas – viena valsts, otra katoļu. Tajās par vienu vēstures notikumu tiek mācītas ļoti atšķirīgas interpretācijas. Šrilanka ir trešais piemērs. Viņiem ir mācību grāmatas, kurās uzsvērta vienas etniskas grupas loma. Šie ir trīs skolu sistēmu piemēri, kuras tā vietā, lai liktu pamatu sociālai saliedētībai, lika pamatus sociālam konfliktam, un vismaz divos gadījumos – pilsoņu karam.

Visbeidzot, vai Sorosa fonda izdotais pārskats par izglītību Latvijā 2000.gadā “Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību” Jūsuprāt piedāvā izmantojamus izglītības sistēmas problēmu risinājumus?

Es domāju, ka savā ziņā tas ir unikāls darbs. Pirmkārt, tas ir pirmais, ko veicis Sorosa fonds. Tātad, tas ir organizācijas dokuments, īsts politikas dokuments. Tam nav sakara ar valdību, tas uzrakstīts, veicot plašas konsultācijas un diskusijas. Manuprāt, atsevišķi tā ieteikumi, dažos gadījumos ir pat revolucionāri.