Foto: A. Jansons © AFI
Darbojoties izglītības jomā piecpadsmit gadus, esmu ieguvis stingru pārliecību par nepieciešamajām izmaiņām profesionālās kvalifikācijas piešķiršanā. Pārmaiņas nepieciešamas, lai nodrošinātu darba tirgum atbilstošus speciālistus.
Par profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu organizētas vairākas konferences un semināri, iesniegti un deklarēti priekšlikumi Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) un citām valsts institūcijām, bet rezultātu sekmējošu izmaiņu nav. Priekšlikumi bijuši dažādās formās, bet to būtība tiem ir viena – ieviest starp darba devējiem un izglītības iestādēm attiecības “pasūtītājs – izpildītājs – pasūtījuma pieņēmējs”.
Lai darba tirgus tiktu nodrošināts ar kvalificētu darbaspēku, svarīgi, lai profesionālā izglītība īstenotu darba tirgū pastāvošajām prasībām atbilstošas kvalifikācijas speciālistu sagatavošanu. Profesionālā izglītība efektīva ir tikai tad, ja tā orientēta uz atbilstoši definētu mērķi (sasniedzamo rezultātu), ja tā tiek īstenota didaktiski atbilstoši un ja sasniegtā rezultāta novērtējumu veic no izglītotājiem neatkarīga institūcija.
Esošās situācijas raksturojums
Izglītības iestādes izstrādā profesionālās izglītības programmas, nosakot tajās izglītības saturu, īstenošanas plānu un nepieciešamos resursus. Programmu izstrāde balstās uz attiecīgo Valsts profesionālās izglītības standartu (reglamentē programmas struktūru un citus pamatprincipus) un attiecīgo profesijas standartu.
Profesiju standarti nosaka profesionālās kvalifikācijas prasības, kas nepieciešamas galveno darba uzdevumu veikšanai attiecīgajā profesijā un izglītības programmas sasniedzamā mērķa minimumu[i]. Saskaņā ar Profesionālās izglītības likumu profesiju standartu izstrādi organizē IZM sadarbībā ar Profesionālās izglītības sadarbības padomi. Faktiski rūpes par standartu izstrādi noveltas uz izglītības iestādēm, kas nevar licencēt izglītības programmas, ja neeksistē attiecīgās profesijas standarts. Līdz ar to profesiju standartus izstrādā izglītības iestādes, pieaicinot nozares praktiķus (retāk – darba devējus), kas nereti ir mazaktīvi, tādējādi radot iespēju izglītības iestādei standartā iestrādāt savas intereses.
Pēc standartu izstrādes Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadome nozīmē recenzentus un lemj par standartu apstiprināšanas ierosināšanu. Līdz šim 2,5 gadu laikā ir apstiprināti 206 profesiju standarti, kas neaptver visas nozares. Virspusēji vērtējot, ir izstrādāti tikai 20-25 procenti nepieciešamo profesiju standartu.
Profesionālās kvalifikācijas piešķiršana pašlaik notiek divējādi:
– centralizēto eksāmenu veidā akreditētās profesionālās izglītības iestādēs vai akreditētos eksaminācijas centros[ii] (daļa no otrā un trešā līmeņa profesionālajām kvalifikācijām);
– decentralizētos kvalifikācijas eksāmenos profesionālās un augstākās izglītības iestādēs ( pirmā līmeņa, atlikušās otrā un trešā līmeņa, kā arī ceturtā un piektā līmeņa profesionālās kvalifikācijas).
Decentralizētajos kvalifikācijas eksāmenos parasti tiek pieaicināti nozares praktiķi (retāk – darba devēji), kuriem izglītības iestāde nereti apmaksā kvalifikācijas eksāmena komisijā veikto darbu, līdz ar to par vērtējuma neatkarību nevar runāt.
Tātad kopsavelkot teikto, galvenās problēmas ir šādas:
1. izglītības iestādes, vadot profesiju standartu izstrādi, iestrādā tajos sev ērtas prasības, rēķinoties ar savām esošajām izglītošanas iespējām;
2. atbilstoši izstrādātajiem profesiju standartiem sagatavotā izglītības programma:
a. sasniedz profesijas standartā noteiktos mērķus, tomēr nenodrošina profesijā nepieciešamo zināšanu, prasmju un attieksmju apguvi (tātad darba tirgus prasībām neatbilstošs profesijas standarts);
b. nenodrošina profesijas standartā noteikto mērķu sasniegšanu (neatbilstoša vai vāji realizēta izglītības programma);
3. izglītības iestāde, organizējot kvalifikācijas eksāmenu, ieinteresēta kvalifikācijas piešķiršanā, lai nemestu ēnu uz izglītības kvalitāti;
4. darba devēji nav apmierināti ar profesionālo kvalifikāciju ieguvušajiem speciālistiem.
Faktiski situācija ir tāda, ka izglītības iestāde pati nosaka, kas jāiemāca, pati māca un pati pārbauda, vai ir iemācīts.
Piedāvātais risinājums
Priekšlikuma būtība ir ieviest starp darba devējiem un izglītības iestādēm attiecības “pasūtītājs – izpildītājs – pasūtījuma pieņēmējs”. Tas nozīmē, ka darba devēji definē sasniedzamos mērķus profesijas standartā, izglītības iestādes sastāda un īsteno izglītības programmu un darba devēji organizē kvalifikācijas piešķiršanu.
Darba devējus varētu pārstāvēt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kas ir plašākā uzņēmēju apvienība. LTRK šobrīd jau ir izteikusi gatavību pārņemt profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas funkciju[iii]. IZM varētu piedāvāt LTRK pārņemt arī profesiju standartu izstrādes organizēšanas funkcijas.
Ieguvumi, problēmas, riski
Ieviešot piedāvāto risinājumu, būtu vairāki ieguvumi. Būtu radīta pašregulējoša profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas sistēma, kas būtiski sekmētu profesionālās izglītības rezultātu atbilstību darba tirgus prasībām. Profesionālās izglītības programmām būtu darba devēju prasībām atbilstoši definēti sasniedzamie mērķi, ko var saukt arī par profesiju standartiem. Ieguvēji būtu arī profesionālās izglītības iestādes un to audzēkņi. Viņiem būtu drošs pamats pārliecībai, ka izglītības programma nodrošina iespēju sagatavot darba tirgus prasībām atbilstošus speciālistus. Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņiem būtu pārliecība par sekmīgu darbā iekārtošanās iespēju pēc programmas kvalitatīvas apguves. Tādējādi būtu radīta motivācija apzinīgi mācīties, zinot, ka kvalifikāciju iegūs, tikai izpildot programmā noteiktās prasības. Savukārt ceļoties profesionālo kvalifikāciju apliecinošo izglītības dokumentu prestižam, darba devēji varētu paļauties uz izglītības dokumentiem. Darba tirgū samazinātos darbaspēka kustība, tā kļūtu stabilāka, prognozējamāka.
Tomēr ieviešot šādu sistēmu, jārēķinās, ka gadījumā, ja LTRK noteiks darba devēju prasībām atbilstošus kvalifikācijas eksāmenu kritērijus, pirmie kvalifikācijas eksāmeni lielā daļā var beigties bez kvalifikācijas piešķiršanas. Tāpēc programmā sasniedzamie mērķi, eksāmenu prasības un vērtēšanas kritēriji jānosaka savlaicīgi un jādod iespēja profesionālās izglītības iestādēm tiem sagatavoties, pilnveidojot izglītības programmas un procesu. Savukārt otrs riska aspekts slēpjas tajā, ka LTRK kā par kvalifikācijas piešķiršanu atbildīgā institūcija var pārvērst šo procesu par papildus ienākumu avotu, tāpēc, deleģējot kvalifikācijas piešķiršanas funkciju, skaidri jānosaka finansēšanas principi.
Lai uzlabotu profesionālās izglītības kvalitāti, jārīkojas pēc šāda plāna. Vispirms jāvienojas ar LTRK par profesiju standartu izstrādes organizēšanas un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas funkciju nodošanu. Pēc tam jānosaka IZM, LTRK un profesionālās izglītības iestāžu kompetenci, atbildību un savstarpējās sadarbības principus. Tāpat jānosaka profesiju standartu izstrādes organizēšanas un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas finansēšanas principus. Rīkojoties pēc šāda scenārija, būtu arī jālikvidē viena no divām padomēm, kuru funkcijas dublējas un sastāvs pārklājas – Profesionālās izglītības sadarbības padomi vai Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomi.
Protams, manis piedāvātais risinājums akūtajai problēmai nav vienīgais. Tāpēc gribētos dzirdēt skaidru IZM rīcības plānu, ko paredzēts darīt, lai situāciju profesionālajā izglītībā radikāli uzlabotu.
________________________________
[i] Profesiju standartu izstrādi reglamentē Ministru kabineta 29.08.2000. noteikumi Nr.304 un Ministru kabineta 26.03.2002. noteikumi Nr.131.
[ii] saskaņā ar MK 11.07.2000. noteikumiem Nr.383 un IZM 10.10.2002. instrukciju Nr.11.
[iii] LTRK 21.11.2003. vēstule IZM ministram.
Latvijas izglītības sistēmas ražīgums?!
Nacionālais attīstības plāns 2007-2013. 1. redakcija