Foto: www.freeimages.co.uk
Šobrīd starp 75 pasaules konkurētspējīgākajām valstīm Latvija uzrāda vidējus rādītājus, ieņemot tikai 42. vietu. Ja uzlabojumu ieviešana izglītībā noritēs tādā pašā tempā kā kopš valsts neatkarības atjaunošanas, tad izglītība Latvijā neizbēgami atpaliks.
Notikumi Latvijas izglītības sistēmā pēdējā laikā atgādina kaleidoskopu, jo aina strauji mainās pie katra nejauša pieskāriena. Vai nebūtu laiks šos kaleidoskopa stikliņus salikt vienotā mozaīkā, kas veidotu izglītības sistēmas kopainu un vīziju, un kas nesabruktu pie katras valdības un ministru maiņas?
Lai to paveiktu Latvijas izglītības sistēmai ir jāizveido vidēja (4-5 gadi) un ilgtermiņa (7-10 gadi) attīstības koncepcija. Taču bez rūpīgas un vispusīgi apspriestas koncepcijas būtu nepieciešams, lai tā kalpotu par pamatu budžeta līdzekļu plānošanai, un tās mainīšanai jānotiek tik pat nopietnā procesā, kā dokumentu izstrādājot. Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir jāuzņemas iniciatīva tās veidošanā, taču vīzijas sekmīgai attīstībai ir svarīgi iesaistīt pārstāvjus no Ekonomikas un Finanšu ministrijām, izglītības speciālistus, nevalstiskās organizācijas un plašāku sabiedrību. Šādā veidā var panākt vienprātību gan par mērķiem, kuri izglītības sistēmai ir jāsasniedz, gan vienoties par veidu, kā tos sasniegt, kā arī valdībai uzņemoties saistības novirzīt atbilstošus finanšu resursus šīs koncepcijas realizēšanai.
Izglītības koncepcijai noteikti būtu jāietver jautājumi par mazākumtautību izglītību, pēctecības principu ievērošanu starp dažādiem izglītības posmiem, skolotāju sagatavošanu un atalgojumu sistēmu un augstākās izglītības modernizēšanu. Šie jautājumi sīkāk tiek aplūkoti jaunajā izglītības gada pārskatā “Izglītības reformas Latvijas sabiedrības integrācijai un labklājībai”.
Peripetijas ap mazākumtautību izglītības reformu un neveiklie formulējumi, veicot izmaiņas izglītības likumā, ir radījušas lielu spriedzi sabiedrībā. Latvija līdz šim vēl nekad nav pieredzējusi tik dziļu un ilgstošu konfliktu etniskos jautājumos. Lai arī reforma šobrīd skolās tiek ieviesta likumā paredzētajā kārtībā, situācija ap to vēl aizvien ir sakāpināta un politizēta. Viens no galvenajiem mazākumtautību pārstāvju iebildumiem bija viņu nepietiekamā iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Varētu šķist, ka ar reformas realizēšanu, konflikts atrisināsies pats no sevis. Taču vēl aizvien nav skaidrības, cik ilgi Latvijā būs duāla skolu sistēma, vai arī latviešu skolas izmantos tās priekšrocības, ko dod bilingvālā izglītība. Šobrīd Latvijai ir svarīgi risināt jautājumus par mazākumtautību izglītības iestāžu vietu un lomu kopējā skolu sistēmā.
Otrs svarīgs jautājums ir pēctecības principa ievērošana starp dažādiem izglītības posmiem. Viena no svarīgākajām ir pāreja no pirmskolas izglītības iestādes uz pirmo klasi. Pirms diviem gadiem, ieviešot obligātu piecgadīgo un sešgadīgo skolēnu sagatavošanu skolai, valsts ir iekļāvusi bērnudārzus obligātajā izglītības posmā. Taču šobrīd parādās neskaidrības gan ar bērnudārzos apgūstamo vielas satura apjomu, gan arī ar pašu bērnu iekārtošanu bērnudārzos. Pētījumi liecina, ka vecāki un bērnu dārzu audzinātāji uzskata pirmskolas izglītības iestādi drīzāk kā vietu, kur bērnus pieskata, nevis sniedz izglītību (skat. J.Lejiņas un M. Seiles rakstu izglītības pārskatā). Tajā pašā laikā IZM, ISEC un sākumskolu skolotāji jau ienākot pirmajā klasē sagaida diezgan lielu bērnu sagatavotību lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas prasmēs. Šī pretruna atspoguļojas arī mācību grāmatās. Tādejādi, skolēniem uzsākot skolas gaitas rodas grūtības piemēroties jaunajām prasībām. Līdzīga prasību nesaskaņotība veidojas pārejot no sākumskolas uz pamatskolu. Cerams, ka jaunie standarti šo problēmu būs novērsuši, taču būtu vēlams vēlreiz caurskatīt prasības nobeidzot kādu izglītības posmu un saskaņot tās ar prasībām nākamā posma sākumā.
Vietu skaits bērnudārzos ir vēl viena samilzusi problēma. Pirms diviem gadiem Latvijā apmēram 50% bērnu apmeklēja bērnudārzus. Taču, ieviešot obligāto bērnu sagatavošanu skolai, kā arī palielinoties bērnu dzimstībai, pieprasījums pēc vietām ir pieaudzis, taču bērnudārzu skaits nav būtiski palielinājies. Pēdējos pāris gados Rīgā ir atvērts viens jauns pašvaldības bērnudārzs. Valsts nestimulē arī privāto bērnudārzu veidošanos. Rezultātā veidojas rindas, lai iekļūtu bērnudārzos. Vēlreiz jāatgādina, ka pirmsskolas izglītības iestādes ir iekļautas izglītības obligātajā posmā un tādejādi valstij būtu jāpievērš lielāka uzmanība šīs sistēmas sakārtošanai.
Lai arī šobrīd lēmums par skolotāju algu paaugstināšanu ir pieņemts, taču jautājumu par skolotāju algām vēl aizvien nevar uzskatīt par pilnībā atrisinātu. Valdība pedagogiem solīja darba algu, kas nebūšot mazāka par 160 latiem. Tomēr pedagogu darba samaksas noteikumos, kas nupat stājušies spēkā, ir norādīts, ka tiem skolotājiem, kuriem ir profesionālā vidējā izglītība un kuri iestājušies augstskolā, darba algai piemēro koeficientu 0,78. Bērnudārzu vadītāji ir aprēķinājuši, ka daudziem viņu pieredzējušiem kolēģiem darba alga palielināsies tikai par trijiem latiem, sasniedzot 133 latus, bet dažiem tā pat samazināsies. Jāatzīmē, ka Latvijas skolotāju algas, vērtējot tās procentos no IKP, joprojām ir viszemākās starp visām ES valstīm.
Jāņem vērā tas, ka šodien skolotāja uzdevums ir nevis tikai efektīvi nodot zināšanas, bet gan būt par labu padomdevēju un skolēnu spēju vadītāju. Mūsdienu skolā mācību saturs ir plašāks un tas mainās daudz ātrāk, un labam skolotājam ir jāspēj tajā orientēties un strauji piemēroties pārmaiņām. Šādas spējas un pieredze būtu augsti vērtējama un tai būtu jāatspoguļojas atbilstošā atalgojumu sistēmā.
Visbeidzot jāpiemin arī augstākā izglītība. Šobrīd Latvijas valdība veido Tautsaimniecības attīstības plānu, kas cita starpā paredz pastiprināti pievērsties inženiertehnisko un dabas zinātņu studiju programmu attīstīšanai. Arī Eiropas strukturālie fondi ir paredzēti Latvijas izglītības sistēmas uzlabošanai, taču galvenokārt tas attiecas uz profesionālās izglītības pilnveidošanu, studiju procesa kvalitātes uzlabošanu dabaszinātņu un tehnoloģiju ietilpīgās nozarēs. Šķiet, ka citas augstākās izglītības nozares nav paredzēts attīstīt. Tajā pašā laikā „Nacionālajā attīstības plānā” Latvija par savu uzdevumu ir izvirzījusi konkurētspējīgu, uz zināšanām balstītas sabiedrības izveidi, kas spēj radīt jaunas zināšanas, izmantot tās tautsaimniecības attīstībai un vispārējā dzīves līmeņa paaugstināšanai.
Šobrīd starp 75 pasaules konkurētspējīgākajām valstīm Latvija uzrāda vidējus rādītājus, ieņemot tikai 42. vietu. Ja uzlabojumu ieviešana augstākajā izglītībā Latvijā noritēs tādā pašā tempā kā kopš valsts neatkarības atjaunošanas, tad izglītība Latvijā neizbēgami atpaliks.
Šobrīd Latvijas augstskolu bibliotēkās ir ierobežota pieeja jaunākajai zinātniskajai literatūrai, jauno tehnoloģiju izmantošana mācību procesā ir nepietiekama. It īpaši svarīgi šo tehnoloģiju apguve būtu tieši pedagogu specialitātēs, jo, ja skolotājs tās nepārzinās, viņš to nevarēs iemācīt arī saviem skolēniem.
Plānojot augstākās izglītības nākotni un optimizējot finansu resursus, nebūtu gudri attīstīt vienu jomu uz citu jomu rēķina. Lai Latvijas universitātes veidotos par augsta līmeņa zinātnes centriem, kuros tiek nodrošināta visu līmeņu profesionālā un akadēmiskā izglītība, valstij tās ir jāatbalsta ar nodokļu atlaidēm, īpašumu tiesību sakārtošanu un plānveidīgu finansējuma pieaugumu no valsts budžeta.
Latvijā šobrīd turpinās politiskā nestabilitāte. Tas rada situāciju, ka katrs pie varas esošais politiķis ātri grib redzēt sava darba rezultātu. Vai tas nozīmē, ka aina Latvijas izglītībā turpinās mainīties kā kaleidoskopā?
Irinas Jemeļjanovas recenzija "Izglītības reformu tālredzīguma pārbaude"