Foto: E.Rudzītis © AFI
Bilingvālās izglītības, integrācijas un politiskās nācijas mērķa pretstatīšana nacionālās valsts idejai var radīt tikai bīstamu konfrontāciju. Neatliekams ir cits uzdevums: pilnīgi attīrīt nacionālās valsts politiku no pagātnes etnokrātisma ietekmes.
Diskusija Latvijas sabiedrībā par 1998. gada izglītības reformas būtību un īstenošanas metodi kļūst arvien plašāka un asāka. Šķiet, etnisko minoritāšu izglītošanas jautājums pārvērties par pašu brizantāko[1] Latvijas iekšpolitisko domstarpību. Tas rada šķēršļus ceļā uz nacionālo integrēšanos. Ir nepieciešams rast risinājumus.
Pedagogi un zinātnieki nāk klajā ar jauniem priekšlikumiem. Tos spilgti ilustrē Sorosa fonda – Latvija (SFL) izdotajā rakstu krājumā “Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze” sniegtie rosinājumi uzlabot latviešu valodas mācīšanu krievvalodīgajās skolās. Krājuma prezentācija kļuva par jauna skatījuma tribīni, prasot izslēgt no reformas prakses gan ierēdņu mēģinājumus uzspiest minoritāšu skolām asimilatorisku pakļāvību, gan šo skolu darbinieku daļas pasīvo pretestību tādam bilingvālismam, kas ievieš latviešu valodu mācību procesā. Šīs “pretestības” paveids ir Izglītības un zinātnes ministrijas instrukciju izpildes imitācija, “latviešu valodas mācīšanas teātris”[2]. Turklāt ne viens vien ierēdnis šo imitāciju pieņem kā “vērtīgu materiālu” savām atskaitēm.
Šādā situācijā nepieciešamas jaunas iniciatīvas no mūsu politiķiem – gaidām racionālu un reālistisku viedokli, samērojot nacionālās kopintereses un iespējas ar etnisko minoritāšu neatņemamām tiesībām gūt tādu izglītību, kas nodrošinātu viņu etnokulturālās identitātes saglabāšanu un papildināšanu.
Politiķu un valsts viedoklis jo sevišķi nepieciešams tāpēc, ka diskusijās par bilingvālisma ieviešanu ir ienācis jauns akcents. Šis akcents izskanējis gan sakarā ar jau minētā ekspertu rakstu krājuma apspriešanu, gan minoritāšu kultūras biedrību vadītāju un aktīvistu seminārā Kongresu namā 7. februārī.
Ekspertu auditorijā nozīmīgu pienesumu deva Beļģijas analītiķa Alekša Hansena priekšlikums tuvākajā nākotnē atteikties no Latvijā eksperimentētā politiskā “vājā bilingvālisma” ieviešanas, kad šī metode kalpo tikai vienas – valsts valodas apgūšanai. Viņaprāt, arī Latvijai vajadzētu pakāpeniski pārorientēties uz lielāku valodu daudzveidību, plurālismu un jauktajām identitātēm, “mazināt nacionālisma un etniskuma šķeļošo ietekmi sabiedrībā un piešķirt valstij atšķirīgu nacionālo identitāti” (jādomā, ka runa ir par “politiskās nācijas” vai “valststautas” identitāti multikulturālisma kontekstā). Līdzīgu redzējumu pauda arī viena no Daugavpils skolu direktorēm, paredzot Latvijā vienotu multietnisku skolu rašanos, kurās visu etnosu jaunieši kopā mācītos latviešu, krievu un angļu valodā. Tika kritizēts pašreizējā bilingvālisma “šaurais apveids”. Izskanēja doma, ka Latvijā, veidojot politisko nāciju, jāatsakās no nacionālās valsts koncepta, jo tajā sakņojoties etnopolitikas pašreizējās neveiksmes!
Tas, ko solīdi pārsprieda zinātnieki, politiski eksaltētā formā izskanēja arī vairākās runās minoritāšu biedrību seminārā. Daži runātāji lika vienlīdzības zīmi starp etnokrātiju un nacionālvalsti. Bet etnokrātijai svarīgākā vērtība ir etniskā izcelsme, demokrātiskai nacionālvalstij – pilsonība un valsts valodas prasme. Tiesa, auditorijas vairākums gan šim viedoklim nepiebalsoja. Latvijas Krievvalodīgo skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR) priekšsēdis Igors Pimenovs noraidīja prasību pēc divu valsts valodu noteikšanas, jo latviešu valodas dominējošo valsts statusu latviešu vairākums uzskata par svarīgāko garantu Republikas neatkarībai. Tā ir. Latvijas pilsoņu vairākuma apziņā un nacionālā pašapziņā lielākās vērtības ir atjaunotā nacionālā valsts, tās interešu dominante. Latvijas tauta kategoriski noraidītu šo vērtību nozīmes mazināšanu un atmešanu. Kādas minoritātes uzstāšanās pret Latvijas nacionālās valsts konceptu ārkārtīgi saasinātu etniskās attiecības.
Bilingvālās izglītības, integrācijas un politiskās nācijas mērķa pretstatīšana nacionālās valsts idejai var radīt tikai bīstamu konfrontāciju. Reāls un neatliekams ir cits uzdevums: pilnīgi attīrīt nacionālās valsts politiku no pagātnes etnokrātisma ietekmes, no valsts etniskas homogenizācijas tieksmju recidīviem, no antieiropeisma. Jo sevišķi – izglītības politikā.
Atsevišķo negatīvo izpausmju dēļ minoritāšu radikālās aprindas tendenciozi dēvē Latviju par “tipiska etnokrātisma paraugu”, negrib redzēt tolerances pārsvaru. Taču jāatzīst, ka 1998. gada Izglītības likumā izvirzīto uzdevumu minoritāšu vidusskolām pāriet “tikai” uz latviešu mācību valodu, var izprast kā pašasimilācijas pavēli. Etnokrātisma atraugas dveš arī no mēģinājumiem interpretēt bilingvālismu kā “īsu pārejas metodi” uz mācīšanos latviešu mēlē. Tā ir nepareiza orientācija, kas izsauca tikai pretestību. Latvijas vēsturē jau bijusi izglītības ministra Ata Ķeniņa 1932. gadā proponētā un neveiksmīgā “vidusskolu latviskošanas” ideja.
Diskusiju par izglītības reformu jāievirza racionālā un rezultatīvā gultnē, kura vairāk atbilstu šodienas sabiedrības vajadzībām. Manuprāt, jāizdara redakcionāli grozījumi Izglītības likumā, izmetot visu, kas rada nepareizu priekšstatu par valsts izglītības politiku. Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu sagatavot oficiālus likuma pantu komentārus, sniedzot arī bilingvālisma paliekošās nozīmes skaidrojumu. Reformas īstenošanas posmus varētu pārredzēt tikai saskaņā ar skolotāju (pirmām kārtām!) gatavību mācīt bilingvāli. Ir taču skaidrs, ka pat Rīgā ievērojama daļa minoritāšu skolu pedagogu tam 2004. gadā nebūs gatava. Kur nu vēl Daugavpilī, kur vidēji piektā daļa, bet atsevišķās skolās par trešdaļa krievu skolotāju nav naturalizējušies. Jādod sabiedrībai patiesa informācija par skolu gatavību bilingvālismam un tad jāsagatavo jauna gatavības aplēse, atmetot pašreizējo dekorāciju. Kā latviešu, tā Latvijas krievu un citu mūsu minoritāšu interesēs.
______________________
[1] Brizance – no ķeltu un franču val. – viela, kura nosacītos apstākļos var izraisīt spēcīgu iekšēju eksploziju.
[2]Skat. A.Šabanovs. “Teātris”, SestDiena, 2003.gada 8.-14. februāris.